Imanta Lancmaņa izstādes atklāšana Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) 11. novembrī bija viens no viskuplāk apmeklētajiem un prominenču pārpilnākajiem pēdējā laika mākslas notikumiem. Prognozējams, ka arī ikdienas skatītāju skaits vilties neliks. Intrigu kāpina žests ar diviem tukšiem rāmjiem, ko paredzēts aizpildīt izstādes noslēgumā. Tiem domātās gleznas no cikla Nāves deja (2022–2023), ko daļēji iedvesmojis absurdais, ieilgušais karš Ukrainā, vēl tikai topot; tas gan nenotiek publikas acu priekšā kā savulaik leģendārajā akcijā Maigās svārstības.
Atklāsmes ar komentāriem
Glezniecība ir tikai viena no Imanta Lancmaņa darbības jomām līdzās mākslas vēsturei un pieminekļu aizsardzībai, ilgus gadus vadot Rundāles pils muzeju. Arī šīs nozares pārstāvētas izstādes noslēdzošajās sadaļās ar plašu fotogrāfiju izlasi, publikācijām un dokumentālo filmu Prāta un neprāta hronika (2002), šajos materiālos iemūžinātas norises pilī un tās izpētē. Gleznu skaits nav liels, bet tās ir saturiski un formāli daudzslāņainas Eiropas mākslas interpretācijas, transformētas gan universāli pārlaicīgu, gan lokāli svarīgu tēmu atklāsmēm.
Šīs atklāsmes neiztiek bez komentāriem; to ir daudz, un tie nav mazsvarīgi. Atziņas gan lasāmas izstādē, gan plašākā versijā klausāmas, skenējot kvadrātkodus vai arī izmantojot saiti muzeja mājaslapā. Piemēram, "reālisms, šķiet, ir novecojies vārds, taču tas vajadzīgs ne tikai kā attēlošanas paņēmiens, bet kā patiesības meklējumu veids, cenšoties satvert dabu, pakļaujoties tās veidoliem, krāsām, sajūtām, ieraugot vienreizīgo, neatkārtojamo un satraucošo". Vēlmi atainot dabu, "kāda tā ir", atmetot visu stilu konvencijas, gan var uztvert kā utopisku mērķi, ja pieņemam, ka ikvienā mākslas veidā jārēķinās ar medija un tehnikas nosacītību.
Ārpus noteiktām konvencijām izkāpt nevar, tikai izvēlēties starp dažādām to versijām. Reālisma ideāls kā izstādi skaidrojošs caurviju motīvs ir paturams prātā, lai gan Imanta Lancmaņa patiesības meklējumu lokā, protams, nav tikai minētā pakļaušanās dabas veidoliem, kas varbūt visskaidrāk izpaužas jaunākajās ainavās, bet arī apcere par kultūras un vēstures likteņgaitām.
Iedvesmas fons
Izstādes labirints, kas strukturēts ne tikai pēc gleznu ciklu, bet arī žanru principa, ļauj uzskatāmi tvert izmaiņas žanru traktējumā. Tādas nešaubīgi ir, lai gan vecmeistariskā pieeja un dažkārt arī portretējamo pozas sasaucas pāri desmitgadēm (Mātes portrets, 1968; Asaru diena (Sievas portrets), 1999). Pirmo iespaidu apmaiņas burzmā gadījās arī dzirdēt, ka senākie darbi šķiet saistošāki par jaunākajiem. Iespējams, iemesls nav tikai fakts, ka pedantiski precīzais, gludais gleznojums apšaubīja 60. gados nostiprinātās un socreālisma piejaucētās ekspresīva gleznieciskuma klišejas. Varbūt tāda vietējā fotoreālisma klasika kā Bauskas skats ar tiltu (1967), Suvorova iela (1971) vai Klusā daba (1969) ar košajām importa sulas bundžām uzrunā tieši kā jutekliski tverams tilts uz Eiropas vecmeistaru pieredzi? Piemēram, holandiešu zelta laikmeta meistara Johannesa Vermēra ikoniskais Delftas skats (1660–1661) kā iedvesmas fons, kas gūst sava veida turpinājumu Bauskas skatā ar tiltu.
Jāpiebilst, ka šie darbi, lai gan uzbūvēti no fotogrāfijām (šī prakse turpinās arī šodien), nav citzemju fotoreālistu iedvesmoti, jo Imants Lancmanis tolaik viņu darbus vēl nepazina. Tieši šāda aktuālās realitātes sastatījuma ar vermērisko zili dzelteno krāsu gammu un rēno vakara gaismu varbūt pietrūkst darbos, kas ir līdz galam retrospektīvi gan formā, gan saturā, kā perfekti iluzorie ziedi vai iztēlotie hercogu portreti. Vienlaikus jāšaubās, vai senie fotoreālisma darbi šodien šķistu tikpat aizraujoši, ja neatšķirtos no jaunākajiem. Jaunā meklējumi, lai cik noliegti un dekonstruēti pēc modernisma norieta, tomēr paliek svarīgi mākslas vērtības kritēriji individuālā plānā, jo par pašattīstību nekas būtiskāks pagaidām nav atklāts.
Konceptuālais romantisms
Šī pašattīstība, kas jau apzīmēta ar "konceptuālā romantisma" terminu, ir gana saistoša un unikāli postmoderna vietējās mākslas ainas šķautne. Romantismam šeit nebūs sakara ar spontānu pašizpausmi vai sacelšanos pret kādiem kanoniem, drīzāk ar nostalģiju pēc zināmas sakārtotības. Nākas secināt, ka pamatīgāks šī termina konceptuālās daļas izvērsums ir tieši proporcionāls gleznu iedarbībai – spējai rosināt tālejošākas refleksijas. Piemēri ir jau agrāk izstādītie gleznu cikli Kalētu klēts I–IV (2005), kā arī Piektais bauslis. Revolūcija un karš (2009), lai arī autors ir apgalvojis, ka nebūt nevēlas izvairīties no gleznieciskām problēmām, radot literāri politiskus sacerējumus (Imants Lancmanis. Piektais bauslis. Revolūcija un karš. Gleznu cikls, Rīga: Neputns, 2009, 88. lpp.). Taču koncepcijas iznākšanu priekšplānā drīzāk gribētos vērtēt ar pluszīmi.
Kalētu klēts I–IV līdzinās iztēlotu momentuzņēmumu virknei, ko vieno kādas Dienvidkurzemes muižas klēts. Darbu secība balstās gadalaiku maiņas analoģijās no pamatakmens likšanas līdz uzplaukumam pirms Pirmā pasaules kara, padomju okupācijas laika degradācijai un mūsdienām, kad no klēts vairs maz kas atlicis, jo noteikts laikmets ir neatgriezeniski beidzies. Savukārt Piektā baušļa cikls iepazīstina ar hiperreālistiski izgleznotām, kvazidokumentālām vīzijām no dažādu karu un revolūciju vēstures, kas brīžiem tuvojas sirreālistiskām mistifikācijām, bet šausmu skatus ataino atsvešināti estetizētā, klasiskajai mākslai tipiskā perfekcijā. Gan šajos, gan vēlāk radītajos ciklos Imants Lancmanis ieglezno konkrētus cilvēkus, visbiežāk Rundāles muzeja kolēģus un arī pats sevi, piešķirot katram savu ļaundara, ļaunuma upura vai novērotāja lomu.
Lokalizētie stāsti
Jaunākie cikli Lieldienu vīzijas Latvijā (2015–2019), Bībeles stāsti (2019–2022) un Latvijas ozoli (2021–2022) jūtami atšķiras ar šī konceptuālā elementa redukciju. Centrā nonāk mākslas vēsturē daudzkārt īstenotā kristīgo sižetu lokalizēšana, piešķirot tai vietējus atribūtus, vai arī dižkoku provocētas vēstures vīzijas. Taču, iespējams, pārnesums XIX gadsimta Latvijā var šķist subjektīvi teju tikpat tāls no mūsdienām kā Bībelē aprakstītā vide.
Viens no savdabīgākajiem piemēriem ir Siena pļāvēji pie Tūteres ozola. 20. gs. sākuma foto (2022), kas ir uzgleznota un papildināta senas fotogrāfijas replika. Citā ziņā atšķiras kompozīcija Lūgšanas atpestī Pāvilu un Sīlu no cietuma (Priesteris Andrejs Mediņš Filipos Maķedonijā un Bruknā Latvijā) (2022) – negaidīti konkrēts komentārs par varbūt jau piemirstām peripetijām ap iespējamiem pārkāpumiem Bruknas muižas rehabilitācijas centrā. Velkot paralēles starp apustuļu likstām un Mediņu, kurš "nokļuvis ieilgušā nesapratnes, apšaubīšanas un neiecietības gūstā", mākslinieks atļaujas aktīvu pozīciju, kas var būt leģitīma, tomēr paliek ļoti piesaistīta aktuālo ziņu dienaskārtībai.
Atsevišķu sadaļu veido panorāmiskās sīku figūriņu kompozīcijas ciklā Kurzemes hercogu dārzi (2014–2020), tajā hiperreālistiskas, apjomīgi modelētas detaļas apvienotas ar nosacītu telpu, kurā tuvākie objekti atrodas zemāk, bet tālākie – augstāk. Aicinājums ir pārdomāt toreizējā laikmeta kontrastus: "Tālaika pasaules uzbūve, kur bagātie reti juta līdzi nabagajiem, bet skaistais tapa ar smagiem upuriem un nesamērīgi grūtu darbu, bija nežēlīga." Gan šie, gan arī citi darbi apliecina, ka autors tomēr nav jāuzskata par nekritisku pagātnes idealizētāju, pat ja tādu iespaidu radītu konsekventā vecmeistaru stilistikas piesavināšanās. Iluzori detalizētais pasaules tvērums, kas savulaik nošķīrās no oficiālās reālistiskās mākslas paradigmas, ir ļāvis nonākt arī pie novatoriskiem atradumiem pagātnes un sava laika realitātes krustpunktos.
Izstāde
Imanta Lancmaņa māksla
LNMM līdz 2023. gada 26. februārim