Domāju, ka ne man vienai pašas pirmās atmiņas, ko puspajokam varētu nodēvēt par literāri traumatiskām, saistās ar Kārļa Skalbes pasakām. Līdz tam pasakās atradusi tikai apliecinājumu skaistai un labvēlīgai pasaulei, kurā pat bīstamākie piedzīvojumi beidzas labi un visi ļaunie saņem pēc nopelniem, pēkšņi saskāros ar citu pasaules redzējumu, kurā skumjais un baisais ne vienmēr pārtop savā pretmetā un kura zemdegās jaušas tik daudz vārdos neizteiktas smeldzes, ka iespaids vismaz sešus septiņus gadus veca bērna emocijās atstāja neizdzēšamu nospiedumu. No Pero pasakas tik atšķirīgu likteni piedzīvojusī Pelnrušķīte, Bendes meitiņa, Kaķītis, Māte no pasakas Dvēseļu mežs – visi šie tēli ar smeldzīgiem vilcieniem mazās dvēselēs ieskicēja pirmo priekšstatu par pasaules mulsinošo neizprotamību un nepieciešamību līdzjust pat tad, ja tas sāp.
Taču rakstnieka Svena Kuzmina tikko izdotais romāns Skaistums un nemiers – kārtējais darbs, kas iznāk klasisko un mūsdienu rakstnieku sasaukšanās sērijā Es esmu…, – lasītājam atklāj nevis visiem labi zināmo pasaku ķēniņu un izcilu liriķi, bet gan pavisam citādu Kārli Skalbi – gados ļoti jaunu un briestošo revolūcijas vēsmu aizrautu... vai vismaz viņam pašam tā šķiet.
Romantizētā estētika
Tiem lasītājiem, kas Skalbi vispirms saista ar jau nosauktajām pasakām un dzeju, ar dziļa patriotisma pilnajām Mazajām piezīmēm un rakstnieka darbību Latvijas brīvvalsts laikā, iespējams, dzejnieka jaunības laika sakari ar revolūcijas idejām var likties negaidīti. Taču pietiek vien atcerēties Skalbes pirmo sarakstīto pasaku Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties un tajā skaidri paustās dumpīgās alkas izrauties no Miera un Pieticības malas trūdiem, pietiek atcerēties ziemeļblāzmas jeb kāvu simbolismu gan šajā pasakā, gan Skalbes dibinātajā publicistikas izdevumā ar tādu pašu nosaukumu (Kāvi), lai nojaustu, ka romantizētas estētikas un daudzsološu pārmaiņu idejas, kuras Svens Kuzmins jaunajā romānā izvirza kā centrālās, Skalbem noteikti nevarēja būt svešas un jaunībā vēl diez vai bija iežogotas racionālu izpausmju un loģikas rāmjos.
Līdz ar to pašsaprotams kļūst fakts, ka Skaistums un nemiers faktiski ļoti maz vēsta par topošo rakstnieku Skalbi, bet daudz vairāk par ideālistu un sava ceļa meklētāju Skalbi. Tiesa, visu romānu caurvij trāpīga un aizkustinoša līnija – jaunais Kārlis, kurš savos literārajos treniņos meklē padomu pie jau talanta virsotnes sasniegušā Rūdolfa Blaumaņa, savos agrīnajos darbos cīnās ar eksaltētu liekvārdību, pārdzīvo par negantām recenzijām, izmēģina spēkus amatierteātrī un izdzīvo teju katram literātam pazīstamos radošo moku viļņus.
Svens Kuzmins prasmīgi iestrādā romānā atsauces uz Skalbes tekstiem, vislabāk redzamās – jau uz pieminēto Ziemeļmeitu, vienīgo literāro tekstu, kuru Skalbe romāna darbības gaitā pabeidz. Tekstu aizsāk pārfrāzēts pasakas pirmais teikums: "Kāds rakstnieks man pastāstīja šādu stāstu", un šādi tiek pieteikta arī Skaistuma un nemiera īpatnējā struktūra, kurā gan ir četras daļas, bet pirmā un pēdējā nav numurēta – pirmo sāk minētais citāts, bet pēdējā lakoniski nodēvēta par 1905. Pats autors atzīst, ka strukturālā neviendabība, kas dominē romānā, – sižetiski ne vienmēr loģiski saistītās līnijas, vairākkārtēja skatpunktu maiņa un hronoloģiskie pārlēcieni – ir bijusi nepieciešamība, cenšoties iejusties stāstā par ļoti neparastu laiku un cilvēkiem.
Revolūcijas ideja
Skaistums un nemiers nerisina tikai Skalbes stāstu vien – paralēli jauno, dzīves pārmaiņu alku apsēsto censoņu darbībām, kas notiek Rīgā un Vidzemē, Svens Kuzmins paver priekškaru uz norisēm, kas sāk seismiskas pārmaiņas Krievijas impērijas pašā sirdī, Maskavā un Pēterburgā. Pirmajai, nedaudz komiskajai teksta daļai, kurā jaunais Kārlis piestrādā par kolportieri, pa laukiem ragavās vadādams un piedāvādams pirkšanai "derīgas un augstvērtīgas grāmatas", seko šajā pašā laikā ritoša, jau daudz draudīgāk intonēta epizode no cara Nikolaja II kronēšanas svinībām 1894. gadā – epizode, kuru ievada it kā nekaitīgs stāsts par svētku iluminācijas tapšanas niansēm, bet kura, kā labi zinām, beigsies ar Hodinkas lauka traģēdiju. Iluminācija, toreiz vēl tik mazpazīstamās elektrības izmantošana krāšņai uguņošanai, simboliski piesaka gaismas/ uguns/liesmu ambivalento tēmu, kas, kā no vēstures zinām, dažu gadu laikā no iepriecinoša nieka izvērsīsies pavisam cita veida ugunīgās "performancēs". Tieši tāpat kā uguns/sprāgstviela, ko ir iespējams izmantot tiklab labvēlīgos, kā terora nolūkos, arī pati revolūcijas ideja, ko autors raksturo ar "skaistuma un nemiera" metaforu, teksta gaitā pierāda savu neprognozējamo dabu.
Šai "Krievijas daļā" tikai nosacīti ir viens centrālais tēls – vēlāk bēdīgi slavenais priesteris Georgijs Gapons, kura vadītā mierīgā demonstrācija pie cara pils Pēterburgā vēsturē ieies kā Asiņainā svētdiena. Tomēr arī "Latvijas daļā" teksta centrā ne vienmēr ir Kārlis Skalbe, kurš gan ir stāsta vēstītājs, bet daudz retāk tiešs notikumu dalībnieks, – viņam līdzās bieži daudz aktīvāk rosās gan pazīstami personāži, kā rakstnieks Jānis Akuraters, kurš tieši šajā laikā rada vēlāk tik populāro latviešu revolucionāru himnu Ar kaujas saucieniem uz lūpām, gan mazāk zināmi, kā ar pseidonīmu Steņka, kas aizgūts no Steņkas Razina, pazīstamais Jānis Liepiņš, kurš romāna gaitā no nevainīga, dedzīga cīnītāja izvēršas par patiesi baismīgu figūru – revolūcijas terora iemiesotāju.
Nevaldāmā iztēle
Teksta kopumā reālistisko ievirzi ik pēc laika pāršķeļ nedaudz psihodēliskas epizodes, kurās saskatām gan topošā "pasaku ķēniņa" nevaldāmo iztēli, gan savādo, priekšnojautu pilno laiku, kurā mainās pasaules kārtība. Tā kādu nakti ziemas debesīs milzīgu rumaku mugurā aulekšo izģinduši, asiņaini kāvu kareivji kā signāls šaušalu, nāves un karu vilnim, kas turpmākā gadsimta laikā velsies pār Eiropu, bet aina, kurā kolektīvi tiek rakstīta petīcija caram, kulminē degvīnu sadzērušos večuku un vecenīšu orģijās ar dejām uz galdiem un atbrīvošanos no apģērba, bet visam pa vidu nelāgi ož bļoda ar dzīvnieku iekšām. No vienas puses, šie acīmredzami simboliskie iespraudumi vēl vairāk sarausta jau tā strukturāli neviendabīgo tekstu intonatīvi atšķirīgā mudžeklī, no otras – diez vai attiecībā uz šo laikposmu vispār ir iespējams rātns un gluds stāstījums, ja reiz arī pašu laikmetu gabalos plosa ugunīgas, postošas enerģijas pārpilnība.
Skaistums un nemiers nevēsta par to, kā sociālisma ideju apburtais, bet vienlaikus nedaudz šaubīgais Kārlis pārtop par to Skalbi, kuru pazīstam no krāšņu, melanholisku pasaku sējumiem un mācību grāmatām. Tas arī nav vajadzīgs, jo šis ir stāsts mazāk par personību, vairāk par laiku. Laiku, kas, no vienas puses, deva impulsu citas pasaules kartes izveidei un izplaucēja neskaitāmus spožus talantus, no otras puses, izjauca netaisno struktūru, vietā radot vēl netaisnāku haosu, līdzās ģēnijiem radīja monstrus un atgādināja, ka ziemeļblāzmas otrais vārds ir kāvi.