Pilnīgi nepazīstams un pārsteidzošs Verdi, kuru piepeši, pirmoreiz Latvijā atklājām kā dzirkstoša humora iedzīvinātāju operā – liriskā komēdijā. Šāda izvēle ļāva nosvinēt Siguldas Opermūzikas svētku 25 gadu jubileju veselīgi dzīvespriecīgā gaisotnē franču baritona Pjēra Īva Privo, mūsu operzvaigznes Maijas Kovaļevskas un atraktīvas latviešu opermākslinieku komandas sabiedrībā. Neklausot brīdinošajām laika prognozēm, pati daba dāvāja Opermūzikas svētkiem lietus mākoņu neapdraudētus vakarus.
Viss ir saprotams
Kas ierakstīs vēsturē Siguldas pilsdrupās aizvadīto Opermūzikas svētku speciāliestudējumu 29. jūlijā? Izcils komiskā titulvaroņa sera Džona Falstafa atveidojums franču baritona Pjēra Īva Privo personā. Maija Kovaļevska mums visiem negaidītā komiskas opervarones ampluā – kā vīriešu izjokošanas meistare misis Alise Forda. Saskanīgs un aktīvi darbīgs solistu ansamblis, kurā līdzās jau minētajiem pasaules vārdiem iekļāvās lieliska, vokāli un skatuviski atraisīta latviešu opermākslinieku komanda košajos, vēsturiski stilizētajos Ievas Kundziņas tērpos. Režisors Guntis Gailītis Falstafa libreta jezgu sakārtojis tik loģiskās mizanscēnās, ka viss bija saprotams un ne brīdi nepietrūka titru mašīnas.
Diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā bija izcili izstrādāts orķestris, kura partitūra šajā Verdi operā ir ārkārtīgi komplicēta. Tā ir spilgti ilustrējoša, ar nemitīgām, spriganām instrumentu un to grupu saspēlēm, kas nepārprotami raksturo gan stāsta varoņus, gan darbību: pat atdarina naudas šķindoņu, sit pusnakts stundu un ar dziedājumu patētikai kontrastējošiem, kariķētiem instrumentu štrihiem "atmasko" operas galvenā varoņa raksturu.
Brīvdabā, kur nav pieejama dinamiska teātra infrastruktūra, veiksme bija Aigara Ozoliņa atrastais scenogrāfiskais risinājums – ideja visu lejā notiekošo un vēl vairāk dublēt milzīgā spogulī. Slīpajā plaknē pa visu skatuves aizmugurējo sienu uzmontētajā spogulī ne tikai atspoguļojās garie galdi un izrādes varoņi ap un uz tiem, bet arī tika iluzori «servēti» (projicēti) milzu šķīvji ar bagātīgām maltītēm un vienā mirklī ar gaismām uzburts ziedošs dārzs. Spogulis izrādījās neparasti daudzfunkcionāls: tajā parādījās arī izrādes ainu nosaukumi, kā arī Falstafa un viņa lenkto dāmu vēstuļu fragmenti.
Raksturi ansambļos
Lētticīgā un pašpārliecinātā Džona Falstafa smieklīgais tēls, kuru Verdi pēdējā operā izjoko Šekspīra komēdijas Jautrās vindzorietes rotaļīgās varones, Pjēram Īvam Privo izdevās ne mazāk spilgti kā pirms dažiem gadiem šeit pat Siguldā atveidotais ļauni skaudīgais manipulētājs Jago tā paša komponista traģēdijā Otello. Šekspīriskā drāma pret šekspīrisko komēdiju, nostājoties Verdi daiļradē cieši blakus, vainagoja komponista jaunradi un mūžu. Spilgti pretmeti ir arī Falstafa iekšienē, kur konfrontē sieviešu un vīriešu pasaule, spilgti raksturtēli, viltīgas blēdības un naivums, izlikšanās un īstenība, nevaldāmas dusmas un spēja pasmieties pašiem par sevi. Šī ir tipiska ansambļu opera, kuras varoņi savas attiecības risina duetos, tercetos, kvartetos un pat nonetā, sadaloties divos spriganos, muzikāli sarežģītos a cappella kvartetos. Muzikālās sarežģītības un vienkārša, saulaina dzīvesprieka apvienojums ir meistarīgā vokāli instrumentālā fūga, kas izrādes finālā aicina priecāties par dzīvi.
Izvērsti solo monologi ir tikai Falstafam. Tie ir plašā vokālo paņēmienu amplitūdā no dziedājuma līdz deklamācijai un ar lielu devu parodijas. Asprātīgo radošo nedarbu plānotāju Alisi raksturo graciozas, dzīvespriecīgas dziesmiņas, turklāt Maija Kovaļevska dziedot arvien ir aktīvā kustībā un izspēlē patiesi smieklīgas mizanscēnas. Viņa, tāpat kā Džons Falstafs, ir operas darbības dzinējspēks.
Alises draudzeņu vidū visspilgtāk izpaužas misis Kviklija, kura vokāli un aktieriski ļoti kolorītajā Ilonas Bageles izpildījumā pārliecinoši māna Džonu Falstafu. Savukārt Irmas Pavāres atveidotā Mega Peidža ir perfekta ansambļu dalībniece. Dinamisks un komisks ir arī izrādes vīriešu ansamblis, kurā ar Falstafu viesnīcā Bikšulence sastopas dažādi tipāži. Tajā ir gan greizsirdībā efektīgi satrakojies Alises vīrs misters Fords, kura lomā lieliski iejutās Kalvis Kalniņš, gan blēži Bardolfs un Pistols Andra Lapiņa un Krišjāņa Norveļa nešķiramajā tandēmā, gan apzagtais, piktais doktors Kajuss Andra Ludviga izpildījumā.
Pa vidu visam jaunie, romantiskie mīlētāji Naneta un Fentons izceļas ar melodiski skaistām, plūstošām, izteikti liriskām ārijām un duetiem, kuros Inga Šļubovska- Kancēviča valdzina ar neparasti ilgām augstajām skaņām, savukārt Mihails Čuļpajevs – ar tipisko liriskā tenora cietēja dedzību, kuru komponists, šķiet, vēlējies draudzīgi parodēt. Gan vokāli iespaidīgi, gan ar vizuālu izdomu bija risināta karnevāliskā spokošanās aina naksnīgajā parkā, kur no spožām malduguņu miriādēm rotātajām meža radībām un klasiskā baleta fejām Falstafs glābjas, rāpjoties augšup estrādes stabā.
faet