Zeme pazūd, debesis atveras. Mūziķus uz skatuves un klausītājus (Vidzemes koncertzāles Cēsis) zālē vieno un apmirdz Pētera Vaska Tālā gaisma. Šādi Juhas Kangasa diriģēto orķestra Sinfonietta Rīga koncertu, kura lielais atklājums bija tā solists, Zviedrijā dzīvojošais britu vijolnieks Hugo Tičati, raksturoja muzikoloģe un mūzikas izdevēja Solvita Sējāne, izvirzot šo skaņu piedzīvojumu Vidzemes koncertzālē Cēsis Lielās mūzikas balvai 2018 kategorijā Gada koncerts. Balvu spriegajā Latvijas valsts simtgades notikumu konkurencē gan saņēma citi, taču nebūs pārspīlēts apgalvot, ka Hugo Tičati, šā gada aprīlī atgriezdamies Cēsīs kopā ar paša izveidoto kamerorķestri O/ Modernt, bija šā pavasara Pētera Vaska mūzikas festivāla mugurkauls. Ar šo orķestri un tā solistiem Hugo Tičati sniedza divus dažādus koncertus.
Savukārt festivāls attīstoties savā otrajā spirāles vijumā nu jau iekļāvis ne tikai paša Pētera Vaska kompozīcijas, bet arī vairāku viņam būtisku domubiedru un viņa visaugstāk vērtēto komponistu mūziku. Šajā kontekstā īpaši tiek izcelta igauņu svētminimālista Arvo Perta mūzika.
Kamermūzika dejā
Žanru robežas festivālā paplašināja pasaulslavenā horeogrāfa Džona Neimeiera lolojuma Vācijas jauniešu baleta Bundesjugendballett viesošanās: mākslinieki modernā baleta valodā interpretēja Pētera Vaska klavierkvartetu, Balto ainavu no cikla Gadalaiki un daļu no Trešā stīgu kvarteta 55 eņģeļu aizgādībā, tiem līdzās izdejojot Ludviga van Bēthovena, Gustava Mālera un Filipa Glāsa kamermūziku un islandiešu grupas Sigur Rós dziesmu. Tieši ar koncertu Vasks mūzikā un dejā sestdienas, 13. aprīļa, vakarā pieslēdzos otrajam Pētera Vaska aprīlim Cēsīs.
Horeogrāfiskos lasījumus lai izvērtē diplomēti dejas mākslas kritiķi, tikai uzsvēršu, ka Bundesjugendballett priekšnesumu virsvērtība bija dzīvais mūzikas izpildījums, kurā kopā ar vācu kolēģiem muzicēja jaunie Latvijas mūziķi, līdzās akadēmiskās mūzikas mākslinieku sniegumam pārsteidza vokālists, hiphopa kultūras pārstāvis Deivids Bērtons un Aike Errenste pie elektriskajām klavierēm. Jāpiebilst, ka Vaska Baltā ainava uz šīs pašas Cēsu koncertzāles skatuves atgriezās festivāla noslēguma koncertā pagājušajā sestdienā, kad visu Vaska Gadalaiku klavierciklu atskaņoja Vestards Šimkus un viņa sniegumu papildināja Roberta Rubīna videoprojekcijās atdzīvinātas glezniecības klasiķa Vilhelma Purvīša dabas ainavas. Bet šis ir jau agrāk piedzīvots un izvērtēts artefakts – aprobēta vērtība līdzās vēl vienai versijai, kuru festivāla laikā, bet ārpus tā programmas skatītājiem Rīgā VEF Kultūras pilī atgādināja pianists Reinis Zariņš kopā ar horeogrāfu un dejotāju Kirilu Burlovu.
Grādīgais humors
Kad spēlē Hugo Tičati un viņa mūziķi, neko citu nevajag. Acu priekšā novietotas vizuālās ainavas tikai traucētu, jo šie mūziķi prot atmodināt iztēli un ļauj izjust ko tādu, ko varbūt drīkst saukt par introvertas garīgās līdzradīšanas prieku. Viņi tajā ievelk uzreiz, līdz ar ceļinieka askētiski pieticīgo un rāmo, taču dziļi piepildīto laicīgā mūža gājumu (drīzāk – garīgu kalpojumu) zem tālo zvaigžņu mūžīgajā gaismā mirguļojošajām debesīm Pētera Vaska darbā Viatore, kuru komponists veltījis Arvo Pertam.
Zīmīgi, ka kamerorķestra O/Modernt mākslinieki ar pašu Hugo Tičati kā programmas muzikālo vadītāju pie pirmās vijoles pults muzicē, stāvot kājās. Tas vēl jo vairāk pastiprināja ansambļa izjūtu, atraisot saspēles reakciju un dinamiku koncertā, kuru klausījos svētdien, 14. aprīlī. Šī orķestra iedarbības noslēpums ir arī tas, ka mūziķu kopdarbā nav rutīnas. Atšķirībā no ierastās orķestru darba prakses O/ Modernt dalībnieki netiekas bieži un joprojām turpina dzīvot dažādās valstīs. Ir labi redzams, ka tikšanās kopspēlē viņiem pašiem rada neviltotu prieku. To nevar notēlot, pat smaidot līdz ausīm! Šādi spēlēts, Artura Maskata Concerto grosso sapurināja ar jaunām, ļoti vitālām dzīvības sulām. Tajā bija viss: temperaments un barokāla elegance, objektīvi stilizētais un izjusti personiskais, formas arhitektūra un atkailināts dzīvais nervs. Visam pāri – muzicēšanas azarts līdz pat džeza improvizāciju alūzijām. Tik gudri, jūtīgi un muzikāli interpreti vienkārši neļauj komponistam noslēpties zem formas un stila rotaļām, pat ja viņš to gribētu.
Pētera Vaska meditācijas Vientuļais eņģelis vijolei un stīgu instrumentiem solo emocionāli plašā dimensijā no apskaidrota, teju nemateriāla garīguma līdz spriegi un sāpīgi emocionālajam spēlēja Prija Mičela, ļaujot Hugo Tičati koncentrēties igauņu komponista Erki Svena Tīra Otrajam vijoļkoncertam Angel’s Share, kura radīšanai viņš pats bijis iniciators. Erki Svens Tīrs, kurš savu ceļu mūzikā savulaik sācis kā rokmūziķis un tagad ir otrais pasaulē pazīstamākais igauņu akadēmiskās mūzikas skaņradis pēc Arvo Perta, ir sarežģītu, taču vienlaikus dzīvi uzrunājošu partitūru autors.
Viņa Otrais vijoļkoncerts ir izaicinoši komplicēts opuss, kura partitūrā ievīts arī izsmalcināts, brīžiem visai tiešs humors. Vienā brīdī autors pat ļoti konkrētā izpausmē licis perkusionista partijā izteiksmīgi atskanēt paukšķim, kas nemaldīgi asociējas ar pudeles atkorķēšanas skaņu! Tam ir pamatots iemesls, jo skaņdarbs ir veltīts anonīmam sponsoru klubam, kura nosaukumā Uisge Betha Club minēts viskijs (gēlu valodā uisge).
Vijoļkoncerta mūzikā ir gan spēle (intelektuāli izskaitļota rotaļāšanās ar solo vijoles un orķestra izteiksmes līdzekļiem, faktūrām, tembriem un ritmiem), gan dvēsele jeb aromātiskā, netverami gaistošā "eņģeļa daļa", kas izkūp gaisā viskija izturēšanas laikā. Izdevies laikmetīgās mūzikas opuss, kas apliecina, ka to brūvējusi ne vairs meklētāja, bet nobrieduša meistara roka. Nav mazsvarīgi, ka Erki Svens Tīrs vijoļkoncertu sacerējis, atsaucoties paša Hugo Tičati ierosmei. Atliek piebilst, ka arī šī opusa atskaņojums pierādīja, ka Hugo Tičati ar savu 1571. gada Gvadanjīni vijoli spēj eleganti un organiski apvienot šķietami nesavienojamo, piemēram, itin visu stilu mūziku spēlēt ļoti tieši uzrunājošas rokmūzikas estētikā un enerģijā, pārsteidzot un trāpot gan ar impulsīvo, gan apgaroto.