Atceros to sajūsmas vilni, kas, lai arī nesasniedzis cunami apmērus un gluži nepiecēlis kājās visu Rīgu, 2019. gada pavasarī tomēr virmoja sarunās par režisora Elmāra Seņkova iestudējumu Medības. Tobrīd aktieri – izņemot Vari Piņķi – vēl bija Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu kursa studenti, diplomdarba izrādi rādīja Zirgu pastā, fonā risinājās kaislības ap aktieru nākotni, jo lielākā daļa no viņiem Leļļu teātrī tā arī nenonāca. Teātra apvienība Esarte izveidojās jau vēlāk, bet tajā nebūt nenokļuva visi Medību ansambļa dalībnieki. Nākamajā sezonā iestudējums saņēma arī Spēlmaņu nakts nominācijas.
Atceros arī sava prieka iemeslu, skatoties Elmāra Seņkova izrādi ļoti ciešā tuvplānā, – tas bija jauniešu atdevīgais darbs reālpsiholoģijas koordinātās, lai arī režisors viņu izpausmes kombinēja ar monologiem. Matīss Budovskis radīja līdz niansēm ticamu, nepievilcīgu un tomēr uzmanību piesaistošu tēlu, kas reizē bija izrādes pirmavota – Aleksandra Vampilova 1970. gadā sarakstītās lugas Pīļu medības – galvenais varonis Zilovs un tomēr arī pilnīgi patstāvīgs mūsdienu cilvēka portretējums. Lugas darbība tika pārcelta uz mūsdienām, kam materiāls brīžiem ļāvās vieglāk, brīžiem ar zināmu pretestību. Taču viens bija skaidrs – no šiem jaunajiem aktieriem strāvoja ļoti tīra enerģētika un augstas pakāpes godīgums.
Kamera pie galvas
Vēlme pandēmijas nosvītroto iestudējumu padarīt pieejamu skatītājiem ir ļoti saprotama, un vēl jo cienījamāka ir iecere jau uz esošās izrādes kā potcelma uzpotēt ko jaunu – videoversiju, kas saglabā iesaistīto trupu un materiālu, taču būtiski maina skaitītāja un aktieru mijiedarbības principus. Tādējādi tiek sasniegts principiāli atšķirīgs rezultāts.
Pirms Medību videoversijas pirmizrādes notika diskusija, kurā aktieri Matīss Budovskis un Elīna Bojarkina vairākas reizes uzsvēra, ka režisori zina labāk un viņi ir mainījuši savu varoņu izpausmes veidu, apzinoties, ka ekrānā daudz kas izskatās citādi. Tiesa. Lienes Lindes pienesums Elmāra Seņkova izrādei šajā gadījumā ir atkāpšanās no tradicionālas izrādes filmēšanas no neitrālām skatītāja pozīcijām. Aktieriem ir piestiprinātas kameras, kas dialogos ļauj redzēt partneri, bet ne viņus pašus, tādējādi dialogā mēs redzam tikai vienu sarunas biedru un tiek izslēgta mijiedarbība starp aktieriem. Šādai filmēšanas manierei ir būtiski efekti un tikpat būtiski defekti.
No vienas puses, skatītājs it kā tiek iesēdināts varoņu galvās, kas turklāt nemitīgi mainās, radot nestabilu, šūpīgu kadru virkni. Skatiena imitācijā iekļūst apkārtējā vide, kas pandēmijas apstākļos ir pilnībā inscenēta (krāsaini ir aktieru stāsti par to, kā garāmgājēji vairākkārt izsaukuši policiju, domājot, ka bārā notiek nesankcionēta ballīte). Jaunā projekta dzīvoklis, bārs, ārtelpa – notikumu vietu skaits ir ierobežots, vienlaikus plašāks nekā oriģinālās izrādes nosacītībā. Taču šādi spēles noteikumi atņem aktieriem pilnasinīgu tēlu radīšanas iespēju, īpaši tas ietekmē Matīsa Budovska kā galvenā varoņa nozīmi izrādes koptēlā. Piemēram, beigu ainā, kurā pie galvenā varoņa ierodas draugi, vēlāk arī Ivara Krasta atveidotais Oficiants (izrādes sākuma versijā spēlēja Jēkabs Reinis, kurš titros norādīts pie līdzautoriem), ļoti pietrūkst Matīsa Budovska sejas. Mēs redzam pārējo varoņu reakcijas, bet galveno varoni – (tomēr, tomēr!) pārāk maz.
No satura uz formu
Respektīvi, ar šādu kameru izmantojumu vēstījums tiek novirzīts no satura uz formu, bet tas ir interesanti tikai sākumā. Pienāk brīdis, kad materiāla saturiskā iedarbība zūd un pārvēršas samērā sadzīvisku ainu virknē, kā tas nav izrādē. Tādējādi Unas Eglītes, Sandijas Dovgānes, Matīsa Millera un Elīnas Bojarkinas varoņi arī kļūst epizodiskāki, ikdienišķāki, viņu raksturu izpausmes – nonivelētākas. Tiesa gan, izmantojot izrādes stilistiku, videoversijā iekļauti arī varoņu monologi, no tiem emocionāli ekspresīvākais un iedarbīgākais ir Rihardam Zelezņevam, kura varonis izvirst niknā un lamuvārdiem piesātinātā paģiru monologā par stulbo priekšnieku, kurš viņa iedomās Vara Piņķa izskatā materializējies turpat blakus, taču nekā nereaģē. Monologi risināti uz dīvāna (ar iespējami ironisku atsauci uz psihoterapiju, lai arī tā gluži nav tāda kušete, uz kuras atgulties un tad klāstīt savas rūpes). Žilbinoši baltais fons piešķir sterilitātes sajūtu, un mizanscēna kopumā rada zināmu atsvešinājumu, tas nav tuvplāns, bet vērojums ar distanci, kas apgrūtina skatītāja līdzpārdzīvojumu. Taču šie ir vienīgie brīži, kad izrādes varoņi atklājas ārpus sadzīviskajām situācijām ar operatora Dāvida Smiltiņa statiskās kameras acs nežēlīgo objektivitāti.
No vispārinājuma uz skarbu joku reducējas arī draugu sarūpētais sēru vainags – ar šādu vainagu ap kaklu Zilovs pamostas izrādes sākumā. No otras puses – pretendēt uz to, ka vainags piecdesmit gadu pēc lugas sarakstīšanas joprojām simbolizētu bezjēdzīgi nodzīvotu dzīvi un skatītājs tiešā veidā šādu simbolisko slodzi akceptētu, nozīmētu prasīt pārspīlētu didaktiku.
Elmārs Seņkovs ir uzsvēris, ka izrāde un jaunā videoversija ir divi atšķirīgi mākslas darbi, un viņam ir taisnība. Šūpīgās kameras sajūta, ka skatītājam ir paģiras līdz ar galveno varoni, ir spilgts, lai arī neviennozīmīgs paņēmiens. Un izvēle par labu nevis gatavas izrādes konservēšanai, bet pārradīšanai jaunā variantā raisa cieņu.
Izrādes Medības ekrāna versija būs pieejama līdz 20. februārim platformā ticketshop.lv. Tiešsaistes biļete maksā 6,50 eiro.