Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu tradīcija, kas pēc mūzikas zinātnieka Arnolda Klotiņa ierosmes tika aizsākta 2005. gadā, nākamgad svinēs divdesmito jubileju. Ikgadējais koncerts laika gaitā ir piedzīvojis dažādas pārmaiņas, mainot galveno uzmanības fokusu no sākotnēji prevalējošajiem koncertžanra darbiem un solistu vārdiem uz simfoniju un citiem absolūtās orķestra mūzikas darbiem un pašiem orķestriem, kas veido simfonisma mugurkaulu, bet nav tie ērtākie mārketingam. Principiālā pieeja gan ir nemainīga: šajos koncertos skan gan latviešu mūzikas klasiķu, gan šodienas komponistu darbi un klausītāju priekšā vienā vakarā stājas viss mūsu profesionālo orķestru zieds.
Simfonisma skola
Šī ir latviešu mūzikas, orķestru un diriģentu parāde, kurā attiecībā uz dalībniekiem variāciju gandrīz nav, jo uzstājās visi, izņemot orķestri Rīga. Tā arī šoreiz 19. janvārī Lielajā ģildē muzicēja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Liepājas simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālās operas orķestris un Sinfonietta Rīga. Programmā panorāmiski izgaismojās visa mūsu kompozīcijas skola no profesionālās mūzikas patrona Jāzepa Vītola skolniekiem (Pēteris Barisons, Ādolfs Skulte un tālāk jau viņa klasi beigušais Vilnis Šmīdbergs) līdz Pēterim Plakidim un viņa mācekļiem (Andris Vecumnieks, pianiste Agnese Egliņa). Arī šajā reizē īpaši tika izcelti komponisti jubilāri: Andris Vecumnieks, kuram šogad apritēs 60 gadu, šā gada Lielās mūzikas balvas par mūža ieguldījumu laureāts Vilnis Šmīdbergs, kurš svinēs 80. gadskārtu, un visbeidzot mūsu klasiķi Ādolfs Skulte (115) un Pēteris Barisons (120).
Vēl tikai atliek piebilst, ka visu mūsu profesionālo orķestru secīga uzstāšanās vienā vakarā un vienādos akustiskajos apstākļos, kuros salīdzinājums ir kā uz delnas, ir labs dzinulis veselīgai konkurencei. Ar garantiju, ka ikviens orķestris sniedz vislabāko, ko spēj.
Bez jaundarbiem
Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem tomēr bija viena būtiska nianse: šoreiz programmā nebija pirmatskaņojumu. Manā rīcībā nav informācijas, vai tam iemesls bijis principiāls lēmums atrādīt jau pārbaudītas vērtības vai šoreiz vienkārši pietrūcis naudas jaundarba pasūtīšanai, vai varbūt nolūkotajiem komponistiem nav bijis laika, ideju vai spēka simfonisko opusu rakstīšanai. Bet varbūt beidzot uzklausītas komponistu un interpretu vaimanas par to, ka sūri un grūti tapinātie un rūpīgi iestudētie opusi tā arī piedzīvo tikai vienu vienīgo atskaņojumu?
Jebkurā gadījumā šis ir drosmīgs solis: jo īpaši, zinot, ka pēdējās desmitgadēs koncertu menedžmentā ir jau pārlieku iesakņojusies pieeja, ka bez pirmatskaņojuma nav notikuma. Ir! Bija! Un kā vēl! Bija īsta bauda augstvērtīgā mākslinieciskajā sniegumā klausīties Andra Vecumnieka, Pētera Plakida, Viļņa Šmīdberga, Ādolfa Skultes un Pētera Barisona opusu izlasi – darbus, kuri ir tā vērti, lai skanētu reālā šodienas koncertapritē, nevis tikai iegultu latviešu mūzikas vēstures plauktos, kur krātos nenoskārstai vajadzībai.
Gan izsmalcināti un personiski, gan virtuozi azartiski un vērienīgi pianistes Agneses Egliņas un Liepājas simfoniskā orķestra interpretācijā ar Atvaru Lakstīgalu pie diriģenta pults izskanēja viena no latviešu mūzikas augstākajām virsotnēm – Pētera Plakida Koncerts orķestrim un klavierēm, kura neaizmirstamajā pirmatskaņojumā 1976. gadā uz šīs pašas Lielās ģildes skatuves pie klavierēm muzicēja pats autors. Dzīvais un ļoti uzrunājošais, bet vienlaikus intelektuāli perfekti sakārtotais klavierkoncerta divdaļu cikls – Diatoniska čakona un Tokāta un epilogs –, kura barokālo formu un ostinato variāciju ietvarā balto taustiņu diatonika izaug līdz īsti plakidiski piepildītai un normētai hromatikai, bet klavieru partija ik pēc brīža mainās lomām ar orķestri un tajā īpaši izceltiem timpāniem, tagad jau ir vērtīgs latviešu mūzikas "jaunās klasikas" mantojums. Labi, ka drīz tas būs pieejams arī ierakstu kompānijas Skani izdotajā albumā.
Aktualitāte aug
Viens no darbiem, pie kura ir vērts atgriezties, noteikti ir arī Andra Vecumnieka pirms astoņpadsmit gadiem komponētā ļoti dinamiskā un skarbi dzelžainā Prelūdija un fūga, kura Liepājas simfoniskā orķestra un diriģenta Atvara Lakstīgalas sniegumā uzreiz pieslēdza uzmanību pašā koncerta sākumā. Zīmīgi, ka Vecumnieka opuss, kuru pēc pirmatskaņojuma 2007. gadā es pati recenzijā esot nodēvējusi par "kara mašinēriju", šādi nolasāms tieši šodienas kontekstā. Tātad tas ir ieguvis jaunu aktualitāti, ko vēl jo pastiprināja liepājnieku lasījums, mērķtiecīgi izceļot skaņdarba konstrukcijā iekodēto dramaturģisko nenovēršamību, agresīvo spēku un arvien pieaugošo spriedzi.
Vecmeistars Vilnis Šmīdbergs ir komponists, klusais urbējs, kurš nemēdz sevi izcelt priekšplānā un, būdams instrumentācijas meistars, nežēlo laiku arī citu komponistu partitūru aranžēšanai. Viņš raksta tikai tad, kad pašam ir ko teikt, un sakāmais tad ir gan dziļi iekšēji izsāpēts, gan perfekti profesionāli nostrādāts. Tāds ir arī Karuselis, kas bija tā kādreizējo pirmatskaņotāju (2007. gadā) – diriģenta Normunda Šnē un orķestra Sinfonietta Rīga – pienesumus šā gada simfoniskajā lielkoncertā.
Karuselis ikdienā parasti ir bērnu iemīļota izklaides atrakcija, taču Viļņa Šmīdberga opusā griežas pavisam cits karuselis. Tajā cilvēks paaudžu paaudzēs riņķo ap savu asi, nespēdams izrauties no alkatības un karu un paša izraisītās postažas loka. Šis dramatiskais, sāpīgais, skaudrais diskomforta loks izaug līdz spēcīgai kulminācijai. Tas uzrunā tik pārliecinoši tāpēc, ka kompozīcijas profesionālisma meistarība nav pašmērķis. To piepilda patiesums. Turklāt arī šī opusa vēstījuma aktualitāte septiņpadsmit gados ir tikai augusi.
Romantiska deja
Visas koncerta programmas veiksme ir tās kontrastos un virzībā no sakāpināta emocionāla saspringuma uz tikpat sakāpinātu romantisku jūsmu. Tas, ka programmu vainagoja XX gadsimta klasiķu – krāšņi vērienīgā skaņu gleznotāja Ādolfa Skultes un romantiskā sapņotāja Pētera Barisona – darbi, pavērsa apjomīgā triju daļu koncerta seju no ziemeļiem uz dienvidiem, ļaujot izbaudīt arī spirgta, saulaina pavasara elpu. Ādolfa Skultes Horeogrāfiskā poēma (1957) Latvijas Nacionālās operas orķestra un tā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa atskaņojumā burtiski cēla spārnos ar savu dejisko valšu pasauli, dāsni impresionistiskajām instrumentācijas krāsām, latvisko kolorītu un naivi optimistisko svētku mūzikas noskaņu. Tolaik komponēts atskaņošanai pompozā, "padomju saulainās dzīves" propagandas nolūkiem sarīkotā starptautiskā jaunatnes festivālā Maskavā, šodien tas ir vienkārši simfoniski krāšņs, dejiski dzirkstošs skaņdarbs. Tā, protams, ir absolūtās, tīri simfoniskās mūzikas priekšrocība – nebūt ideoloģiski piekaltai.
Savukārt Pētera Barisona Otrā simfonija (1939), kas pazīstama ar nosaukumu Romantiskā, ir impulsīvs cildinājums mīlestībai, skaņdarba četru daļu ciklā tiek izrisināts mīlestības dabiskais ceļš no maigo jūtu dzimšanas (pirmā daļa Mīlas atmoda) līdz piepildījumam (otrā daļa Jūsma, trešā daļa Erotika) un nāvei, ko komponists ietērpis sēru procesijas skaņu veidolā (ceturtā daļa Mīlas nāve), tomēr noslēgumā neļaujot mīlas sabrukumam svinēt galīgo uzvaru. Šī bezgalskaistā, izteikti romantiskā, liriski poētiskā, emocionāli trauksmainā, taču arī fakturāli sarežģītā, polimelodiskiem kontrapunktiem bagātā mūzika, kuras simfonisko krāšņumu caurvij daudzu instrumentu solo, ļoti piestāv Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, un Ainārs Rubiķis ir tai īstais diriģents. Izjusts bija arī vieskoncertmeistares, Flāmu simfoniskā orķestra pirmās vijoles Vērles Haubrākenas, liegi sapņainais solo simfonijas otrajā daļā.