Ievērojamu personību jubilejas pasākumi dažkārt riskē ar iespaidu, ka nu jau visa kā ir par daudz. Šādas pārdomas figurēja, piemēram, Raiņa un Aspazijas jubilejas gada sakarā (2015). Arī gleznotājas Džemmas Skulmes (1925–2019) simtās dzimšanas dienas gadā šī nav pirmā viņai veltītā izstāde (par skati Džemma Skulme. Skatiens spogulī Jūrmalas muzejā – KDi, 07.08.2025.). Turklāt nav noliedzams, ka pamaz oriģinalitātes ir arī jaunās Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) skatāmās izstādes Džemma fokusā uz sieviešu tēliem. Tiesa, ekspozīcijā ir arī daži vīrieši, to vidū ekspresīvais Ojāra Ābola portrets (1969), kuru, pēc gleznotājas stāstītā, savulaik "izņēma no izstādes kā pornogrāfiju". "Stipro latvju sieviešu" tēmu atgādināja izstādes Tautumeita (Cēsu Izstāžu nams, 2008) un Džemma Skulme. Gleznas un zīmējumi (Mūkusalas mākslas salons, 2012), savukārt plašāks retrospektīvs pārskats bija gan Džemmas Skulmes personālizstāde Rīgas Mākslas telpā (2008), gan izstāde Džemma Skulme. Viņas glezniecība (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2020). Tomēr mākslā kompetentam skatītājam labi zināmais var būt arī mazāk informētas publikas jaunatklājums. Tāpēc vienmēr ir vērts apskatīt izstādi kā jaunu vēstījumu šeit un tagad. Kādu stāstu tā cenšas izstāstīt, un cik sekmīgi tas varētu būt izdevies?
Saspēles un dialogi
LNMM otrā stāva labā spārna zālēs ierīkotā izstāde Džemma (kuratore Sandra Krastiņa) rāda atkāpšanos no ierastā rituāla, kas vispirms īsi iepazīstina ar kuratoru koncepciju un mākslinieku dzīves datiem. Tiesa, šāds teksts neizpaliek, bet par to mazliet vēlāk. Pirmais skatītāju sagaida citāts no Džemmas Skulmes piezīmēm: "Izteikt savu ieskatu par kaut ko kopēju? Mandāts, pilnvarojums, sludināšana. Kas tev to piešķīris, kas devis? Draudze, partija, sabiedrības kopums, pieredze. Darbs. Padarītā darba pieredze. Slēdzieni, padarot darbu. Nonākot pie kādas [savas] patiesības. Tas nav daudz, tās "pilnvaras" nav lielas." Grafologu interesi par personības iezīmēm var raisīt rokraksta palielinājums, bet uztveramības labad tas pārlikts arī drukātā tekstā. Savukārt pirmās eksponētās gleznas iezīmē emociju šūpoles, kas būs jūtamas arī tālāk, piemēram, interpretējot gleznas kā sienas plaknē pārvietojamus objektus.
Tautasdziesma (1969) ar robusti puskailo, zemē sēdošo un, šķiet, pret debesīm kliedzošo tautumeitu savā dramatismā ir pietuvināta grīdai, bet vēlā perioda koši naivās, bērnišķīgām princesītēm līdzīgās tautumeitas (Tautumeita, 2008; Tautumeita ar stārķiem, ap 2012), kas atvasinātas no Džemmas Skulmes meitas Martas bērnu dienu zīmējumiem, paceltas krietni augstāk. Jau skaidrs, ka hronoloģisku secību var nemeklēt; šeit ir dažādu laikposmu darbu saspēles, kas veido stilistiski radniecīgu bloku dialogus.
60. gadu masīvās, senlatviskās figūras, gleznotas ar akvareli uz koka un šīfera pamatnēm (Tautisks motīvs, 1962; Rucavas sieva, 1964; Tautumeita; Māte, 1966; Kariatīde, 1967, u. c.), atbalso XX gadsimta 20. gadu modernisma vienkāršās, konstruktīvās formas ar neoklasicisma piešprici. Tās labi raksturo arī atkušņa perioda nosacīto liberalizāciju un modernistu daļējo reabilitāciju, desmitgades beigās kulminējot ekspresīvi abstrahētu kailfigūru tēlojumos (Bez nosaukuma; Guļošā, 1968; Figūra uz zemes, 1969). Šie darbi ir teju monohromi, gleznoti spēcīgiem, platiem vēzieniem un tēlo tumši konturētus aktus draudīgi vardarbīgā gaisotnē.
Nākamo posmu pēc ekspresīvā žesta uznāciena raksturo, piemēram, Mantojums. II Dziesma (1980) ar statiskāku, līdzsvarotāku kompozīciju, klusinātu krāsu gammu, kā arī telpas pārrāvumiem kā sava veida logiem uz citu realitāti, figūru zināmu fragmentāciju un saplūsmi ar apkārtni. Turpat līdzās figurālisma straumi pārtrauc arī teju vai Anrī Matisa fovisma tradīcijās ieturētais Krēsls (2016) un abstraktajam ekspresionismam tuvinātās gleznas Bez nosaukuma (2019), kurās izpaužas gleznieciskā žesta renesanse, satiekoties atšķirīgu posmu formām un tēliem ar intriģējošu uzdevumu notvert ko vienojušu.
Autores virtuve
Ekspozīcijas mazākajās telpās tiek pavērtas durvis uz Džemmas Skulmes glezniecības virtuvi, pamīšus ar gleznām eksponējot arī dažādas darba procesa liecības. Piemēram, nelielas grieztu un plēstu papīru kolāžas, kas ietver sagatavi gleznai Izcelsme (1975). Tā gan nav izstādīta, bet skice liecina par saistošu sirreālisma apropriācijas paraugu, kurā vienas figūras pārcēlums no senču galerijas uz ārtelpu mantojuma pusē atstāj izgriezumu figūras formā. Darbs sasaucas ar sirreālista Renē Magrita asprātīgajām manipulācijām, piemēram, Dekalkomānija (1966), taču lokālajā versijā vērsta uzmanība uz atrautību no dzimtas saknēm. Šīs tēmas turpinājums seko gleznā Durvis (1976), kurā vientuļais ēkas pārpalikums ar klajā laukā sēdošo vecas sieviņas figūru netieši, bet pietiekami nolasāmi atsaucas uz padomju režīma veikto viensētu iznīcināšanu. Kara kariatīdes (1976) stipro sieviešu tēmu savukārt atklāj ar teju monohromo faktūras pārgleznošanas metodi, kas gleznas pietuvina antīkiem marmora reljefiem. Kolāžas un palimpsesta efekti kāpinās jau XXI gadsimta piemēros, pa virsu uzliekot arī videofaila palaišanas bultiņu un pārvēršot gleznu par kustīga materiāla sākumkadru (Putnu biedēklis, 2016).
Virtuves iespaidu pastiprina par paletēm izmantoto pannu ekspozīcija, darbnīcas iekšskats, kā arī ar dažādu laikposmu zīmējumiem un kolāžu atgriezumiem nokrauts galds. Šādā informatīvu materiālu statusā izstādītas arī dažas gleznas no 50. gadu sākuma, kas zināms kā sociālistiskā reālisma naturālistiski impresionistiskā fāze – figurālas kompozīcijas ar saulainu plenērismu kā padomiskā optimisma zīmi. Skatāmas gan nav pašas gleznas (Dziesmu svētki Mežaparkā, 1954; Tautas svētki (Mūsu svētki), 1955), bet to melnbaltās, samazinātās kopijas. Tā kā abi darbi nepieder pie zudušajiem, bet ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Kara muzeja kolekcijā, varētu jautāt pēc oriģināliem. To pārvēršanu melnbaltās ilustrācijās izskaidro grandiozie, perioda gigantomāniju raksturojošie izmēri, kas pārsniedz trīs metrus.
Tautumeitu draudzība
Melnbaltā versijā eksponēts arī Džemmas Skulmes 60. gadu stilistiskā ieturētais plakāts Brāļtautu saimē, Padomju Latvija, ziedi! (1965), kas uzskatāms par ideoloģiskās angažētības virsotni šajā izstādē. Latvietei kurzemnieces tautastērpā pievienojušās vēl četras atšķirīgu tautastērpu valkātājas, toties fonā stāvošais vienīgais tautudēls, kurš, šķiet, tur karoga kātu, nēsā klasiskam uzvalkam piemērotu kaklasaiti. (Starp citu, šī plakāta krāsainā versija izstādīta netālu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur līdz 22. oktobrim skatāma plaša plakātu izstāde.) Līdz kādam vājprātam šī "tautu draudzība" degradējusies šodien, var dzirdēt aktuālajās ziņās no Ukrainas frontes, taču jautājumi par šādu darbu uztveri, protams, paliek. Diez vai par apmierinošu var uzskatīt pārlaicīgi "labas" formas izcēlumu, kas distancēts no nepieņemamā satura. Taču Džemmas Skulmes gadījumā šādu problemātisku piemēru nav daudz, jo saturiskais akcents uz tautas mantojumu allaž bijis pietiekami ambivalents, lai nekļūtu tikai par oficiālās ideoloģijas ieroci, bet saglabātu arī pretestības potenciālu.
Pie zudušiem un tāpēc tiešām tikai foto un kino liecībās saglabātiem darbiem toties pieder sienas gleznojumi Jaunķemeru sanatorijā, kas arī sasaucas ar 60. gadu robusti senlatviskajām tautumeitām. Iespaida restaurācijai kalpo kadri no kinožurnāla Padomju Latvija Nr. 24 (1967), kā arī kinožurnāls Māksla Nr. 1 (1967), kas bija iekļauts arī izstādē Jūrmalas muzejā Džemma Skulme. Skatiens spogulī.
Slēptais feminisms
Visbeidzot nelielā telpā, kas loģiski noslēdz skatītāja maršrutu, redzam arī kuratores ievadtekstu līdzās 2016. gada intervijai ar Džemmu Skulmi no Antras Cilinskas Dombrovskas režisētās dokumentālās filmas Džemmas laiki. Filmas fragmentā gleznotāja reflektē par savu lomu Atmodas procesos, apzinoties arī, ka kaut kur dziļi Krievijā droši vien bija vēl neatkarīgāki mākslinieki, kas nekādi nesadarbojās ar varu, vai arī ka vēlme darboties un visu noteikt pašiem Latvijā bija spēcīgāka un agrīnāka par pašu valstiskās neatkarības mērķi.
Savukārt koncepcijā teikts: "Džemma Skulme klasiskā modernisma pēctecību savā mākslā uzsvēra arī socreālisma reglamentā. Viņas glezniecības brīvais žests, krāsu enerģija, modernisma abstrahējošā pieredze tulkojama kā mākslinieciskās suverenitātes zīme. (..) Autores tēlu trīs - vienība: tautu meita, kariatīde un karaliene personificēja arī individuāli īstenojamo vēlmi sargāt un kā kroni godāt nacionālās vērtības." Teksts pieskaras arī slēptā, neizteiktā feminisma tēmai – pretstatā Rietumos skaidri artikulētai pozīcijai Džemmas Skulmes gadījums aplūkots drīzāk kā praksē iemiesota feminisma paraugs ar tikai vīriešu jaunradei piedēvētu ideju mērogu un glezniecisko enerģiju. Tas sasaucas ar Austrumeiropas feminisma apzināšanas tendencēm, noraidot Rietumu paraugu kā vienīgo vai pareizo stratēģiju. Vēl viens akcents ir modernisma izteiksmes atbrīvošana no iesīkstējušiem pieņēmumiem par to kā idejiski pasīvu, tīri estetizētu vai komercializētu praksi.
Izstādes dramaturģija vedina vispirms skatīties darbus un reflektēt pēc tam, lai gan nav liegts arī darīt pretēji. Ievada piezīmēs minētā nonākšana pie savas patiesības caur padarītā darba pieredzi ir piedāvājums tajā ieskatīties, rosinot ikvienu ceļojumam pie savas individuālās, taču arī citu līdzdalībai atvērtās patiesības. Izstādē izceļas zināms minimālisms darbu atlasē, nepārslogojot sienas ar vēlmi eksponēt iespējami vairāk. Taču komentāru laukā var manīt arī pa trūkumam, piemēram, fakts, ka 60. gadu beigu zemē notriektās tautumeitas un dramatiskās kailfigūras ir bijušas reakcija uz padomju armijas iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gadā, skatītājam vai nu jāsecina pēc gadskaitļiem, vai jāatceras no Džemmas Skulmes izteikumiem citviet. Taču kopumā gleznotājas veikums ir parādīts gana vispusīgi, iekļaujot visu periodu darbus un arī lielā mērā uzticoties skatītāju erudīcijai, iztēlei un spējai lasīt glezniecības specifisko valodu kā noteiktu emociju un ideju iemiesotāju.
Džemma Skulme
Izstāde Džemma
LNMM līdz 2026. gada 25. janvārim