Ar literāru darbu ekranizācijām – īpaši, ja tas ir kāds ārkārtīgi populārs romāns, kā gadījumā ar Noras Ikstenas Mātes pienu, – ir viena nelaime: filmas veidotāji nekādi nav spējīgi "izslēgt" savas zināšanas par stāsta varoņiem un viņu biogrāfijām, droši vien pat pilnīgi objektīvi nespēj iejusties tāda skatītāja ādā, kurš romānu nav lasījis, un vairs jau arī paši uz savu stāstu nespēj paskatīties no malas. Kad šie objektīvie faktori saduras ar filmas ierobežotā laika diktēto nepieciešamību īsināt kādas romāna līnijas vai slāņus, var gadīties izgriezt kaut ko tādu, kas pašiem šķiet neobligāts, tomēr radikāli maina – vai neparāda – tēlu motivāciju vai psiholoģisko attīstību, un skatītājs ierauga pavisam citu ainu un citus tēlus. Līdzīgi, manuprāt, noticis ar režisores Ināras Kolmanes filmu Mātes piens (scenārija autors – Arvis Kolmanis), un Astras tēlā līdz ar to parādās pilnīgi citas īpašības, kas arī visas filmas temperatūru vērš ledaini vēsu.
Divpadsmit gadu vēlāk
Asprātīgi, ar vienu lampas slēdža kustību izveidotā pāreja no bērnības Astras (lomā Madara Mazā) uz studenti Astru (lomā Elīna Vaska-Botere) tomēr pamazām atklāj problēmu – jaunā Astra ir ielēkusi filmas telpā pilnīgi bez pagātnes, un divreiz redzētie titri "12 gadus vēlāk" acīmredzot noslēpuši skatītājam visus tos iemeslus, kāpēc viņa šobrīd rīkojas tik neadekvāti. Patiesībā līdz brīdim, kad Astra paziņo, ka laikam ir stāvoklī un negrib ne bērnu, ne abortu, filmas skatītājs nav redzējis nevienu epizodi, kas ļautu noticēt filmas relīzēs un anotācijās apgalvotajam, ka viņa "konfliktējusi ar totalitāro padomju režīmu" un tāpēc zaudējusi mātes instinktu (par tik traumējošu konfliktu taču nevar uzskatīt skarbās skolotājas uzkliedzienu pionieru ierindā).
Tad jau drīzāk Astras mātei ir daudz vairāk iemeslu nīst padomju varu, kā to rāda ar operatora izdomu uzfilmētā sākuma epizode lauku mājiņā (operators Rolands Leonavičs, Lietuva) un īsi parādītais, tomēr emocionālais Ingas Tropas tēlojums; bet nu pieņemsim, šai paaudzei vēl nevarēja ienākt prātā ideja, ka bērnu var tā vienkārši negribēt un pamest. Protams, Astra pie saviem "sarežģījumiem" nonāk šķietami brīvdomīgākā laikā (televizorā redzamā filma Pie bagātās kundzes apliecina, ka tas ir 1969. gads), tomēr viņas argumenti "tik brīnišķīga profesija, negribu to pamest" un "es taču lietoju tabletes un kofeīnu" nepārliecina ne māti, ne draudzeni, ne skatītāju.
Siltums un vēsums
Ar pārlēcienu nākamajiem divpadsmit gadiem Astras lomā parādās Maija Doveika, izcila aktrise, kura var nospēlēt jebko, tomēr arī viņai scenārijs nekādu ideoloģisku cīņu sākumā neparedz – pat vizīte "Engelsa ielas mājā" beidzas bez problēmām, jo izrādās, ka čekistiem vajag tikai visu laiku atbildēt "nē" un tad pat "sarežģīta biogrāfija" (par kuru filmas skatītājs neko nezina) netraucē stažēties Ļeņingradā. Un arī tur īstenībā Astras karjeru sagrauj nevis padomju vara, bet pašas neadekvāti izvēlētie līdzekļi (āmurs), aizstāvot savu medicīnisko eksperimentu pret kaimiņu dzērāju, "Lielā Tēvijas kara" veterānu (mazā, bet spilgtā lomā ukraiņu aktieris Oleksijs Gorbunovs, kuru pazīstam jau no daudzsēriju filmas Krimināllieta iesācējam). Nav brīnums, ka Ļeņingradas laboratorijas kolēģes skatās uz Astru kā uz traku, arī filmas skatītājs visu šo laiku ir redzējis aukstu un nežēlīgu monstru, kuram, protams, arī turpmāk vairs nerodas nekādi iemesli atmaigt. Ar nejūtīgu "Nora brauks man līdzi!" viņa ir gatava izārdīt arī sava bērna dzīvi, bet to jau mēs sapratām "pirms divpadsmit gadiem".
Interesanti, ka Astras kostīmi visu filmas laiku ir izturēti ļoti ierobežotā un izteikti siltā krāsu gammā (kostīmu māksliniece Evija Džonsone), arī filmas vides un interjeru noskaņu bieži nosaka tumšāk vai gaišāk brūni lakotas mēbeles un citi līdzīgi elementi (cauri visām desmitgadēm lieliski nostrādāts filmas mākslinieka Aļģirda Garbačauska darbs), tomēr īsts siltums no ekrāna staro tikai tad, kad uz dīvāna pie televizora Astras māte (Indra Briķe) ada un Nora ieritinājusies viņai blakus, – varbūt tāpēc, ka atgādina arī manas bērnības ainas pustumsā ar omi pie televizora.
Varbūt filmas ledainais vēsums velk arī no montāžas, kas rada sajūtu, ka filmas stāsts saskaldīts apmēram vienāda garuma gabaliņos, turklāt vairāki no šiem gabaliņiem stakato ritmā vienkārši nosauc kādu ātrai raksturošanai domātu zīmju komplektu: skābs gurķis – slikta dūša – grūtniecība; bērnu ierinda zilās skolas formās – gāzmaskas – skolotājs militārists; Džoplina – Hendrikss – Riders on the Storm…
Grāmatu lidošana
Blakus šādai ekstrēmai Astrai, kas Maijas Doveikas tēlojumā kļūst arvien dziļāka un pamazām arī psiholoģiski saprotamāka, nopietnu izaicinājumu uzņemas meitas Noras tēlotāja Rūta Kronberga, un priecīgi jāatzīst, ka viņa nav tikai "vienas lomas aktrise" – apmēram pirms sešiem septiņiem gadiem spēlētajai Billei Noras loma ir cienījams turpinājums. Vēl siltu empātiju raisa Zane Bierande brīnišķīgajā Jeses tēlā un arī abas Astras mātes (lai gan Ingas Tropas ekrāna laika emocionālākais brīdis ar raudāšanu nekādi netiek paskaidrots ne mazajai Astrai, ne skatītājam). Atmiņā paliek vēl daži skaisti operatora izgudrojumi vai notvērumi: grāmatu lidošana, lauku čekista (Gundars Grasbergs) mefistofeliski spico ausu siluets uz loga fona; Jeses roka, aizdedzot sveces smiltīs… Un Raimonda Tigula mūzika, kas īpaši filmas sākumam un finālam piešķir īsti episku elpu.
Tomēr pats galvenais secinājums un ieteikums filmas skatītājiem – vispirms izlasiet romānu, redzēsiet pavisam citu filmu!