Es aizrāvos uzreiz, kad izlasīju Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju izstādes Un koncepciju. Kaut arī tā sastāv tikai no deviņām ar pusi rindiņām bezpersoniskā stilā, tai ir izdevies aizķert kādu ļoti dziļu mūsu nacionālās identitātes sakni. Runa ir par dīvaino pagānisma un kristietības līdzāspastāvēšanas fenomenu, kas latviešiem ir specifisks jau vairākus gadu simtus. Šobrīd ieinteresēto sabiedrības grupu attieksme pret to ir gluži vai polāra – folkloristi gan uz kristiešiem, gan dievturiem skatās kā Ļeņins uz buržuāziju, savukārt kristieši šķeļas tautas tradīciju atzinējos un noliedzējos.
Latvijas baznīcu noformējumā līdzās kristīgās un antīkās mitoloģijas alegorijām bieži tiek izmantoti valstiskie un pat politiskie simboli, bet vietējās kultūrvides liecību tajās tikpat kā nav (ja neskaita XX gadsimta sākumā aktuālā tautiskā romantisma laika pienesumu). Protams, Alsungā ir citādi – tur plaši atvērtā baznīca arī šodien tiek uztverta kā suitu kultūrtelpas sastāvdaļa, turklāt pilda arī zināmas tautas nama funkcijas.
Darbi bez parakstiem
Izstāde Fotogrāfijas muzejā ir lielisks precedents, kā laikmetīgo vizuālo mākslu saslēgt ar plašu antropoloģisku, filosofisku un teoloģisku tēmu loku, tai nepaliekot necik ilustratīvai, bet kļūstot saturiski bagātai un domas rosinošai. Reinis Hofmanis, kurš ir sevi lokāli un starptautiski pierādījis kā tematiski daudzveidīgu fotosēriju autoru, šoreiz pārsteidz. Sākumā ir grūti definēt, kas rada šo pārsteigumu, jo pirmais un noteicošais izstādes iespaids ir viņam vienmēr raksturīgā vizuālās valodas perfekcija un lakonisms, neitrāli dokumentējošā stilā iekadrējot telpā vai ainavā esošus objektus vai situācijas.
Eksponēti ir pārsvarā melnbalti dažāda izmēra atšķirīgi rāmēti un stikloti, kā arī vispār nerāmēti un nestikloti fotoattēli. Jūtams, ka autors darbus atlasījis un ekspozīciju iekārtojis, visu rūpīgi pārdomājot un līdz sīkumam smalki nostrādājot, kas, zināms, skatītājos vieš prieku un uzticību, ka mākslinieks viņus ciena un ar viņiem grib sarunāties ar vai bez vārdiem. Kaut arī darbiem nav parakstu – ne laika un vietas norāžu, ne citu uzvedinošu komentāru –, tas šajā gadījumā nešķiet egocentriski, kā visai bieži mēdz būt, ja mākslinieks jūtas pašpietiekami savā kosmosā vai šaurā draugu lokā, un tad viņa ideju labad saziņai ar pasauli kuratoram vai kritiķim nākas piestrādāt par tulku.
Izstādei Un atlasītajos attēlos ir miksētas fotogrāfijas ar tradicionālajām kristiešu skulptūriņām, kailu meiteni pie bērza ar milzīgu izaugumu, dedzinātu grāmatu pelniem, masku rituāliem mistiskā mežā, līksmu Kristus augšāmcelšanās svētku procesiju ap baltu baznīcu baltā sniegā, vientuļu krucifiksu lauka malā, spokainu māju ar krucifiksu naktī, drupās ieaugušu birztalu un tamlīdzīgi skati, kas patiešām īpašus komentārus neprasa, jo ir veiksmīgi savienoti vienā stāstā. Šeit darbojas ne tikai attēlu izteiksmīgums, kvalitāte un vēstījums, kas ticami fiksē un apliecina kādu mūsu dzīves sociālo vai individuālo reāliju aspektu, bet notiek arī pieslēgšanās dziļākai, būtiskākai diskusijai.
Fotoizstādēs visai reti tiek uzdots jautājums "kāpēc?", jo fotogrāfijai kā medijam piemīt draudzīgas attiecības ar laiku, mirkli, un tādēļ meditācija parasti izpaliek, kā vietā darbojas aktīvi darbības jautājumi "kas?", "kur?", "kad?", "kā?" vai arī nostalģija ar savām vīzijām – "kāds", "kaut kad", "kaut kur", "kaut kā tā". Šeit arī rodama atbilde uz manu iepriekš piesaukto pārsteiguma sajūtu par šo izstādi – tajā attēli, dokumentāla apkārtredzamā fiksācija vienkārši un ar dabisku interesi iesaistās, saka savu vārdu globālā, vēsturiski filosofiskā polemikā.
Ne vārda par Helovīnu
Reinis Hofmanis savu bilžu stāstu par pagānisko un kristietīgo kā divām cilvēcīgās pasaules pieredzes paradigmām nevainīgi noslēdz ar neatbildētu jautājumu: "Vai šo mijiedarbību ir nepieciešams atšķetināt vai pretstatīt?" Teologi mēģina uz to atbildēt, rokoties baznīcas, Latvijas un pasaules vēsturē. Nu gluži kā pēc līdakas pavēles manās rokās nonāca izdevuma Katoļu Baznīcas Vēstnesis šī gada jūnija numurs, kura tēma ir Kristietība un folklora. Uz tā vāka redzams koklētājs – Krāslavas priesteris Rodions Doļa, aiz vāka lasāmas vairākas intervijas ar ļaudīm, kuri nopietni iedziļinājušies šīs tēmas specifikā, profesionālas intereses vadīti.
Viņi neko nesaka par Helovīnu, taču runā par tādiem mūsdienu vietējā sabiedrībā jau no bērna kājas iemīļotiem pagānu rituāliem kā olu ripināšana un šūpošanās Lieldienās, ņemšanās ap uguni un zālēm Jāņos, ķekatām no Mārtiņiem līdz Meteņiem u. c. Baznīcas vēstures doktora priestera Andra Priedes teiktais ievieš visvairāk skaidrības. Viņš domā, ka neopagānisms meklē to formu, kura vislabāk atbilst konkrētās tautas estētiskajam ideālam, mēģina idealizēt un atgriezties nevis konkrētā reliģijā, bet kultūrvidē. Latvietis šajā senču pasaulē "vēlas gandrīz vai atriebties par to aizvainojumu, kas ir radies [..] no komunikācijas trūkuma par šī Livonijas laikā īstenotās inkulturācijas panicināšanu [..], par vietējo aristokrātu atstumšanu" (14.–15. lpp.). XXI gadsimtā svarīgi ir atmest stereotipus un atrast senču rituālu interpretāciju, kas savieno šķietamos pretmetus ar treknu saikli "un".
Reinis Hofmanis
Personālizstāde Un
Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 20. augustam