No vienas puses – laika pārbaudi izturējušas mūzikas vērtības, kuras festivāla atklāšanas koncertā (Mazajā ģildē 28. Septembrī) iedvesmojoši pārstāvēja starptautiski slavenais Artemis Quartet. No otras puses – visjaunākā mūzika Ensemble Modern izpildījumā divās panorāmiskās Austrumeiropas jauno komponistu programmās (Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē 4. un 5. oktobrī), kuras visorganiskāk iederētos festivālā Arēna.
Mākslinieki trāpa sirdī
Viens no izcilākajiem kvartetiem pasaulē Artemis Quartet, kas savā nosaukumā godina sengrieķu medību un šķīstības dievieti Artemīdu, nu savā ziņā kļuvis arī par mūsējo, jo kopš 2012. gada šajā spilgtajā Berlīnes Mākslu universitātes profesoru kameransamblī ir iekļāvusies latviešu vijolniece Vineta Sareika. Viņa tagad ir slavenā kvarteta pirmā vijole un Rīgā atskaņotajā F. Mendelszona-Bartoldi, J. S. Baha/A. Pjacollas un F. Šūberta programmā patiesi mirdzēja filigrāni izkoptajā, azartiskajā, dziļi izjustajā un dombiedrīgajā lielmeistaru kopspēlē. Pārējie trīs Artemīdas kvarteta pašreizējā sastāva dalībnieki ir vācu mūziķi Gregors Zīgls (otrā vijole), Frīdemanis Veigle (alts) un Ekarts Runge (čells), kura mākslinieciskos ideālus, starp citu, veidojušas arī studijas pie savulaik uz Rietumiem emigrējušā lietuviešu čellista Dāvida Gēringa.
Tas, ko medī Artemīdas kvartets, noteikti ir klausītāju sirdis. Mākslinieki nekļūdīgi trāpa mērķī, jo labi pazīstamā romantiskā mūzika skan tik patiesi un dzīvi, kā tieši šajā acumirklī notverta un izprasta. Vakara favorīts negaidot izrādījās nevis kvarteta žanrā daudz pieredzējušā romantiķa Šūberta opuss (15. stīgu kvartets), bet gan Mendelszona Trešais kvartets. Ne tikai tāpēc, ka komponists tajā īpaši izcēlis pirmo – solo – vijoli, bet gan sava dabiskā impulsīvuma, melodiskuma, sapņainā lirisma un arī vieglā gaisīguma dēļ, kur instrumentu virtuozajai, apbrīnojami saliedētajai kopspēlei šķietami nav nekāda skara ar mūziķu darba un atbildības patieso smagumu un stresu. Tas pats jāsaka arī par neviltoto prieku un pašatdevi, ar kādu Artemīdas kvartets atskaņoja Šūberta kvartetu, īpaši virtuozo trešo skerco daļu un lirisko salu tās viducī.
Taču Artemīdas kvartets sper soli tālāk par interpretāciju šī vārda vispārpieņemtajā, konservatīvajā izpratnē. Gan kvartets, gan atsevišķi tā mūziķi veido arī paši savus konceptuālus projektus, kuros atļaujas apvienot šķietami nesavienojamo. Tāda ir stīgu kvarteta sastāvam pašu tā mūziķu un viņu klāt neesošā drauga pianista Žaka Amona aranžētā svīta Eņģeļu fūgas, kurā vācu baroka ģēnija J. S. Baha Fūgas mākslas un Labi temperētā klavesīna pirmās daļas intelektuālie kontrapunkti sastopas ar argentīniešu XX gadsimta tango nuevo lielmeistara A. Pjacollas Eņģeļu svītas kaislīgo deju pasauli. Izrādās, tie tiešām sader kopā, jo Pjacolla savu tango un milongu faktūrās tiecies pēc Baha polifonijas askētiskās kārtības, savukārt Bahs savā abstraktajā mūzikā pārradījis virkni Eiropas sadzīvē populāru deju – kurantes, burē, sarabandas, gavotes, žīgas… Klausoties Artemis atraisītajā saspēlē, šķita, ka Bahs, kurš savu Fūgas mākslu komponēja neeksistējošam ideālajam instrumentam, to beidzot ir iemantojis.
Kāpostu ēvelēšanas troksnis
Iespēja divos koncertos Rīgā baudīt pasaulslavenā laikmetīgās mūzikas interpretācijas kolektīva Ensemble Modern izcilo kvalitāti, turklāt ar programmā iekļautiem triju jauno latviešu komponistu opusiem – tas tiešām ir ko vērts. Cita lieta, ka labākajā gadījumā ir diezgan amizanti konstatēt, cik uzcītīgi un ar kādu izdomu visi astoņi jaunie Austrumeiropas valstu komponisti centušies ietilpināties projekta koncepcijā No kurienes? Uz kurieni? Mīti, nācijas, identitātes. Atmetot ilūzijas, ka tas būtu iespējams mūzikā (tā šādām koncepcijām šķiet pārāk abstrakta māksla), komponisti centušies obligāto reveransu koncepcijai sniegt skaņdarbu nosaukumos un anotējošajos tekstos. Programmas bukleta saturs bija tulkots latviešu valodā, un literāro sacensību varēja izbaudīt visā godībā.
Mūzikā gan šie diez vai ir vienas tēmas dažādi redzējumi. Vairumā gadījumu skaņu valoda iet savu, no pašu tās autoru sacerētās bukleta "literatūras" neatkarīgu ceļu. Izņemot, protams, gadījumus, kad ir darīšana ar precīzā, programmatiskā tēlainībā balstītiem struktūras posmiem, kā tas ir Andra Dzenīša svītā Latviešu pavārgrāmata/Latvian Cookbook. Tā panākta ar brīžiem pat ļoti tieši iztēlojošiem, "vieliskiem" elementiem, piemēram, kāpostu ēvelēšanas troksni, ko rada īsta zāģēšana (daļā Skābu kāpostu zupa), vai ar karotīšu šķindināšanu tējas glāzēs (Liepziedu tēja ar pīrāgiem). Zīmīgi, ka Andris Dzenītis vienīgais atļāvies mūzikas valodā iestarpināt mūzikā konsonējošu mažora saskaņu.
Neatkarīgi no komponista iedvesmas avota, kompozīcijas tehnikas un struktūru risinājumiem pārliecinošākie izrādījās tie skaņdarbi, kuru autori atļāvušies nesteidzīgi priecāties par pašu radītajiem skanējumiem un ļauj tajos ieklausīties, neuzbrūkot ar pārmērīgu informācijas blīvumu. Neatkarīgi no stilistikas pārliecina muzikalitāte, mūzikas savpatnā skaistuma pašvērtība – kā ungārietes Judītes Vargas Entitas 12 mūziķiem, kā izteiksmīgākajos čeha Františeka Halupkas Mašín Gun skaņu rituālos un mūsu Jāņa Petraškeviča Darkroom – fantastiskajā skaņdarbā, kas veltīts romantiķim Robertam Šūmanim un respektē fenomenu, ko pats autors dēvē par "skaņas personību". Risinot paša izvirzītos intelektuālos uzdevumus (sistēmu saistībā ar intervāliem), Jānis Petraškevičs balansē starp atsvešinātu, pētniecisku mūzikas pašnovērojumu (it kā no malas, ar strukturālu pieeju) un mūzikai kā sajūtu mākslai būtisko emocionālo stāvokļu izdzīvošanu. Starp citu, lai iekļūtu Ensemble Modern apritē, Jānim Petraškevičam sevi nav jālauž. No visiem trim latviešiem viņš jau pēc savas muzikālās domāšanas tai atrodas vistuvāk.
Gaistošā identitāte
Uzmanības vērts ir šā projekta iniciatora Gētes institūta prezidenta Klausa Dītera Lēmaņa teiktais: "Mūsu izpratnē šīs projekts ir izaicinājums jaunajiem komponistiem īstenot savu māksliniecisko brīvību, pievēršoties savas valsts vitāli nozīmīgajiem, sabiedriski politiskajiem, kultūras un vēstures jautājumiem." Domāts labi, taču tieši par mākslinieciskās brīvības lidojumu rodas vislielākās šaubas. Pēc piecu valstu astoņu komponistu opusu noklausīšanas drīzāk rodas iespaids par gluži pretējo – ka skaņraži ir visiem spēkiem tiekušies pēc zināmiem un nu jau vairākās desmitgadēs stereotipizētiem laikmetīgās mūzikas valodas standartiem, kas kalpotu par pielāgošanās atslēgu uz Ensemble Modern. To darot, varbūt pat upurēta paša autora identitāte. Ja nezinātu, ka konceptuāli, teatrāli un brīžiem arī skaniski interesantā cikla Nauda autors ir mūsu Kristaps Pētersons, nudien, tikai caur mūzikas valodu es viņu sazīmēt nevarētu.
Viņa vēstījums par ekonomisko bumu un tai sekojošo krīzi Latvijā savā ziņā sasaucas ar tajā pašā vakarā dzirdētajiem slovēnietes Ninas Šenkas Twenty in Five plakātiskajiem sociālpolitiskajiem lasījumiem par Slovēnijas sabiedrības neprasmi jēdzīgi izmantot iegūto neatkarību. Kristaps Pētersons šajā salīdzinājumā iegūst ar instrumentālā teātra humoru (ar mūziķu žestu valodu, kurā negaidot atraktīvi iesaistās arī diriģente igauniete Anu Tali) un dažiem vienkāršiem, toties interesantiem sonorajiem atradumiem, tostarp monētu izmantošanu par skaņurīku.
Tieši autoru identitāte, komponista atšķirīgā, individuālā seja šajā projektā kļūst par gaistošu un neuztveramu kvalitāti, kas pazūd kopīgotā, bezpersoniskā tipiskumā, pa dažādiem ceļiem nonākot gandrīz pie viena un tā paša. Manuprāt, tas ir bīstami. Vai tā būtu neizbēgama laikmetīgās mūzikas nolemtība? Domāju, ka ne. Laikā, kad strukturālisma un postmodernās kultūras filozofi sludināja autora nāvi, jo tagad, raugi, iespējama ir vairs tikai visa jau bijušā pārmalšana, citēšana un pārkārtošana, tomēr uzplauka tādas muzikāli spilgtas, principiāli atšķirīgas un atpazīstamas individualitātes kā Ģerģs Ligeti, Maurisio Kāgels, Frenks Zapa, Stīvs Reihs, Džons Adamss, Ģerģs Kurtāgs, Magnuss Lindbergs un citi, no kuriem liela daļa nonākusi Ensemble Modern uzmanības lokā. Nav, nav vis tik becerīgi, ka "rakstība ir nekatrā dzimte, šis veidojums, šī izvairība, labirints, kurā (..) kurā zūd jebkura identitāte, pat rakstītāja ķermeņa identitāte", kā savā slavenajā esejā 1968. gadā biedināja Rolāns Barts. Vienkārši ir brīži, kad daži autori ir nobijušies un apmulsuši, pielāgojoties konkrētajā brīdī izšķiroši svarīgiem nosacījumiem. Galu galā tā ir attīstība.