Vai mūsdienās ir iespējams kaut ko jaunu pateikt par Raini? Skatoties režisora Viestura Kairiša un dramaturga Matīsa Gricmaņa sadarbības rezultātā tapušo Dailes teātra jauniestudējumu Spīdolas nakts, ik pa brīdim prātā pazib detaļas, kas tikušas pieminētas gan grāmatās, gan, piemēram, Kirila Serebreņņikova iestudējumā Raiņa sapņi (2015) Latvijas Nacionālajā teātrī. Taču Viestura Kairiša izrādei, kam varētu dot arī nosaukumu Raiņa murgi, ir cita sūtība – tā mudina skatītāju reflektēt par to, kā interesēs un kā notiek miruša rakstnieka mantojuma pārvērtēšana (viņš pats sevi vairs nevar aizstāvēt) un līdz ar to viņa pausto ideju apstrīdēšana vai degradēšana. Tas ir normāls, pat neizbēgams process, bet tam, bez šaubām, ir zināmas sekas.
Izrādes intriga
Matīsa Gricmaņa, Viestura Kairiša un izrādes ansambļa uzdevums ir ārkārtīgi sarežģīts – nemitīgi balansēt starp salīdzinoši reālistiskiem tēliem un notikumiem un Raiņa lugu Uguns un nakts un Rīgas ragana simboliskajiem tēliem, vienlaikus mēģinot tādu pašu līdzsvaru iegūt starp nopietnību un ironiju, pat grotesku. Pirmām kārtām te ir jārunā par tēlu sistēmu. Rainis, Aspazija un kalpone Anniņa pārstāv lugas darbības nosacīti reālistisko tagadni, kas otrajā cēlienā izplūst arvien lielākā vispārinājumā. Spīdola, Lāčplēsis, Dedze un Laimdota ir tēli, kas gan ar kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas greznajiem tērpiem, gan nedaudz deklamatīvo spēles veidu izcelti kā simboli (tiem ir jāpieskaita arī otrais plāns – raganas Žagata un Cielava). Jāpiebilst, ka Dārtas Danevičas atveidotā Laimdota ir arī Raiņa Mēness meitiņa: tas nepārprotami uzvedina skatītāju uz domām, ka ar Lāčplēša, Spīdolas un Laimdotas attiecību trijstūri Rainis ir iezīmējis arī savu situāciju, līdzās pastāvot attiecībām ne vien ar Aspaziju, bet arī Olgu Kliģeri.
Trešā tēlu grupa ir negatīvie tēli – Līkcepure un Kangars –, kuri atšķirībā no pozitīvo tēlu nosacītā dekoratīvisma ir veiksmīgi iefiltrējušies realitātē un aktīvi vēlas ietekmēt sabiedrisko domu. Vizuāli transformējoties, abās pasaulēs nozīmīgu vietu ieņem Mārtiņa Meiera Melnais bruņinieks. Visbeidzot ceturtā grupa ir trīs reāli dzīvojuši rakstnieki, kuri savā daiļradē izmantojuši Lāčplēša un Kangara tēlu, – Andrejs Pumpurs, Andrievs Niedra un Fallijs –, bet izrādē tie parādās drīzāk kā izteikti groteskas figūras, kas cita citu (un Raini visam pa vidu) apkaro.
Lugas sižetiskā intriga ir reizē literāra un sociālpolitiska – ārvalstu izlūkdienesta aģentam līdzīgais Artūra Skrastiņa Līkcepure mēģina piespiest Raini pārrakstīt Uguns un nakts finālu, atstājot dzīvu Melno bruņinieku. Šādas rīcības sekas būtu pakāpeniska sabiedrības vērtību sistēmas transformācija, un tajā varētu valdīt saskaņa, vienotība un stabilitāte (publika reaģē uz šiem jēdzieniem, kas ir politisko partiju nosaukumi, lai gan nevar nepiezīmēt, ka pats paņēmiens ir visnotaļ novazāts). Kad Rainis pretojas, pakāpeniski tiek izvilkti kompromitējoši materiāli, netieši atgādinot skatītājiem ne pārāk sen sacelto jezgu ap Armanda Pučes grāmatu Ar baltiem cimdiem.
Izrādes intriga ir – vai Rainis piekāpsies un, ja ne, kādas tam būs sekas. Ir atrasts arī Raiņa uzskatu vājais punkts mūsdienu diskursā – mēģinājums visu Latvijas iedzīvotāju kopumu dēvēt par latvijiešiem, kas krievu valodā kā jēdziens "latvijci" tiek visai leģitīmi izmantots, bet īpaši pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā tiešām izskatās neatbilstoši. Viesturam Kairišam patīk ļoti publicistiski, izkāpināti akcenti, vai tie būtu draudzes locekļi un Fogta klaunāde Brandā, vai – jo īpaši – Krievijas politiskās elites atveidojums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Hamletā, un Spīdolas nakts neiztiek bez šāda sabiedrības kritikas aspekta, kad Artura Krūzkopa Rainis jau pārvērties piemineklī, kura pakājē sarīkotā ballītē Līkcepure dzied Dažu skaistu ziedu ar "tautas nodevēja" Andrieva Niedras vārdiem. Izrādes mūzikas autors ir Uģis Prauliņš, un mūzikai ir gan emocionāla slodze, gan tīri funkcionāla, ainu robežas iezīmējoša loma. Horeogrāfiju ir veidojusi Renāta Pjotrovska-Ofrē.
Simbolu pasaule
Viesturs Kairišs kā inscenētājs strādā sev raksturīgā manierē, Spīdolas naktī ir zināmas paralēles ar viņa lielinscenējumu Smiļģis, tāpat arī filmēšana un attēla projicēšana uz dekorācijas sienas nav tikai Viestura Kairiša izrādēs izmantots paņēmiens, kādu brīdi šķita, ka bez tā Dailes teātris vairs neiztiks nevienā Lielās zāles iestudējumā. Un tomēr Spīdolas nakti var skatīties ar aizrautību, un tas, ka paši paņēmieni ir daudzreiz izmantoti, šajā gadījumā netraucē, jo tas notiek radoši – Raiņa tēlus filmē cauri stiklam, pār kuru plūst ūdens, tādējādi tiek deformētas sejas un radīta savdabīga (nogrimušās pils?) atmosfēra.
Scenogrāfes Ievas Jurjānes telpa apspēlē Raiņa un Aspazijas vasarnīcas istabu, kas pirmajā cēlienā novietota vienā skatuves malā, radot zināmas neērtības pretējā pusē sēdošajiem (puses nesaucu apzināti, lai neradītu lieku ažiotāžu). Skatuves vidus ir atvēlēts simbolu pasaulei, kurā liela nozīme ir arī Reiņa Zaltes gaismu partitūrai. Otrajā cēlienā, kad Rainis apģērbj goda svārkus un tiek izlikts publiskai tiesāšanai, arī vasarnīcas korpuss tiek pārbīdīts uz skatuves vidu.
Ansambļa lielākajai daļai saskarsme ar Raini tādā vai citādā veidā ir bijusi nozīmīga biogrāfijas daļa. Arturs Krūzkops Nacionālajā teātrī ir spēlējis gan Melno bruņinieku, gan pavisam nesen, jau pēc lēmuma Nacionālo teātri pamest, arī Kungu Spēlēju, dancoju. Ieva Segliņa Smiļģī ir Rainītis – viens no savdabīgākajiem un būtiskākajiem tēliem, kas parāda, kā attīstās Viestura Kairiša interese par Raiņa personību. Mārtiņš Meiers vēl šīs sezonas sākumā, jau zinādams, ka pāries uz Daili, Valmieras teātrī izcili nospēlēja Jāzepu. Indra Briķe savu zvaigznes mūžu Liepājas teātrī iezīmējusi ar Spīdolu. Artūra Skrastiņa lomu sarakstā ir Gatiņš no lugas Pūt, vējiņi!. Tam var nepiešķirt nozīmi, bet man šķiet, ka arī iepriekšējās pieredzes atbalsis ļauj aktieriem saprast, par ko viņi iestājas ar šo iestudējumu.
Ironiju var sajust
Arturs Krūzkops Raiņa lomā ir vizuāli stipri sirmināts un vecināts, bet viņš necenšas tēlot vecu cilvēku. Rainis ir apmulsis no dīvainajiem notikumiem, kas sāk ap viņu vērpties, taču saglabā stāju un šantāžai neļaujas. Svarīga ir varoņa pāreja no privātā, vēl nedrošā Raiņa pirmajā cēlienā uz publisko, pretspēka priekšā sēdošo Raini otrajā. Arturs Krūzkops nepieļauj nedz glorificēšanu, nedz kariķēšanu, viņš saprot, kā veidot konkrēta, dzīva cilvēka tēlu, par spīti dīvainajiem apstākļiem, kuros šis cilvēks ir nokļuvis.
Būtiska, kaut šķietami neliela, ir Aspazijas loma, kurā Indra Briķe ieliek tādas sievietes gudrību, kura samierinās ar pāridarījumiem un sevis nenovērtēšanu, lai tomēr paliktu kopā ar Raini un neļautos zemiskām provokācijām, – Aspazijas un Kangara īsais dialogs ir spoža, precīzi nospēlēta epizode. Reālistiskākais tēls iestudējumā ir Olgas Dreģes vai Lidijas Pupures atveidotā Anniņa, kas rūpējas par abu dzejnieku saimniecību un ne pārāk sekmīgi pūlas noturēt to virs ūdens.
Jaudīga ir Ievas Segliņas Spīdola, lai arī izvēlētā stilistika liek aktrisei, tāpat kā vairākiem citiem viņas kolēģiem, deklamēt vairāk, nekā parasti tiktu pieļauts. Spīdola, tāpat kā Dārtas Danevičas Laimdota, ir apzināti teatrālas, bet nenoliedzami spilgtas zīmes. No daudz mazāk zināmās lugas Rīgas ragana nākusi, Katrīnas Grigas Dedze ir gan pievilcīga, tomēr mazāk konkrēta un vismaz pašlaik līdz galam neatminēta, ieskaitot viņas drosmīgo lēmumu izrādes finālā. Dedzes, kā arī Martas Lovisas Jančevskas Cielavas un Madaras Viļčukas Žagatas trijotne ir koša, enerģiska, bet samērā dekoratīvi raganiska klišejiskā izpratnē. Jau no Nacionālā teātra Uguns un nakts laika varam atcerēties Viestura Kairiša ironisko skatījumu uz Lāčplēsi. Arī Kaspara Dumbura versijā šo ironiju var sajust. Lāčplēsis ir karalis, kā tas tiek daudzināts, bet atšķirt patiesību no puspatiesībām viņš nespēj.
Tumšo spēku pusē Artūra Skrastiņa Līkcepure ir uzmācīgs un nepatīkams, neatlaidīgs un cinisks. Toma Veličko Kangars – ambiciozs, pēc panākumiem slāpstošs jurists. Savukārt Mārtiņa Meiera eleganti kalsnais, nebūt ne brutāli masīvais Melnais bruņinieks ir gan konkrētas valsts diplomāts ar neslēptām interesēm, gan teiksmu tēls, kas balansē starp abiem šiem stāvokļiem. Karikatūru līmenī paliek Jura Bartkeviča Pumpurs, Imanta Strada Andrievs Niedra un Meinarda Liepiņa Fallijs, kuri gan nedaudz iezīmē savu varoņu estētiskos un politiskos uzskatus, tomēr pārāk lielu vietu dramaturgs viņiem darbībā neatvēl, jo jau laikus ir skaidrs, ka izdosies trijotni pielauzt liecināt pret Raini savdabīgajā literārajā tiesā, kas tiek sarīkota uz skatuves.
Ir diezgan ticami, ka Viesturs Kairišs izrādi vēl slīpēs, kā viņš to reizēm mēdz darīt. Taču jau šobrīd tā ar savu spilgtās formas un aktuālā satura līdzāspastāvēšanu uzdod būtiskus jautājumus, par ko domāt skatītājam. Tā – reizē caur Dailes teātra tradīciju un tomēr ar aktīvu mūsdienu realitātes klātbūtni – cits neviens nevar. Un labi, ka Dailes teātra mākslinieciskajam direktoram vēlme runāt šādā valodā ir.
Spīdolas nakts
Dailes teātrī 1.XII plkst. 19, 2., 16.XII plkst. 18, 9., 23.I, 15., 27.II, 14.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–39