Kā šīs vasaras Siguldas Opermūzikas svētku oriģināliestudējuma Žorža Bizē operas Karmena galvenā intriga tika daudzināts divu operdīvu mākslinieciskais duelis cīņā par Hosē mīlu. Ja reiz tā, tad pat neatkarīgi no Edmunda Freiberga režijas vai diriģenta Vladimira Kiradžijeva muzikālās koncepcijas uzvarēja mūsu Maija Kovaļevska. Jau pirmajā iznācienā bija jūtams, ka uz skatuves ir īsta prīma – visaugstākā līmeņa dziedātāja un interpretācijas māksliniece. Viņas dzidrajam, skaistajam soprānam ir vēriens un neparasti bagāta nokrāsu palete, ar kuru dziedātāja ļoti dzīvi un ticami atklāja vienkāršās, kautrīgās, nevainīgās, taču arī drosmīgās, dedzīgās un mērķtiecīgās lauku meitenes Mikaēlas tēlu.
Īsts franču iznāciens
Maijas Kovaļevskas Mikaēla ir personība, tikai pavisam citāda nekā pašpārliecinātā un nepastāvīgā, vīriešu dabūšanā pieredzējusī sāncense Karmena, kuru visā šīs kaislīgās, izaicinoši neatkarīgās sievietes tēla atraktīvi mainīgajā emocionālajā, vokālajā un ķermeņa valodas diapazonā organiski un ar degsmi atveidoja franču mecosoprāns Klementīne Margēna. Sulīgi pavedinoša habanerā un segidiljā, tembrāli satumsusi liktenīgo kāršu ārijā, bezbailīgi versmaina operas finālā. Taču arī Mikaēla izrādes gaitā atklājās arvien pilnasinīgāk, sasniedzot spēcīgu emocionālo un garīgo kulmināciju ārijā lūgšanā, kuru dziedot ar pašiedvesmas spēku cenšas pārvarēt bailes bīstamajā kalnu ceļā.
Atšķirībā no visiem līdz šim Latvijā redzētajiem Karmenas iestudējumiem šis bija īsts franču iznāciens, jo arī Hosē un Eskamiljo atveidoja dziedātāji no Francijas. Filips Do bija gan vokāli, gan aktierspēlē pārliecinošs Hosē. Lai gan brīžiem varēja nojaust, ka viegli viņam nav, viņš ne tikai tika galā ar vokālo uzdevumu, bet arī riskēja ļoti aktīvi darboties mizanscēnās. No režijas gan gaidīju individuālāku pieeju konkrēto dziedātāju auguma samēram uz skatuves, lai nenāktos pasmaidīt, kad augumā nelielais, smalki veidotais Hosē ar vieglu žestu nogāza no kājām būdīgo Eskamiljo. Turklāt parādiskais mačo toreadors tomēr nav īstā loma Pjēram Īvam Privo, kura stiprā puse ir pretrunīgie, psiholoģiski daudzslāņainie, attīstībā tveramie tēli, kā pērn speciāli Siguldas Otello iestudējumam apgūtais un neaizmirstami atveidotais Jago.
Spilgts brīdis izrādē bija atsperīgi vieglais, vokāli veiklais un intonatīvi precīzais 2. cēliena kvinteta izpildījums nedzirdēti ātrā tempā – Klementīnes Margēnas, Kristīnes Gailītes, Olgas Jakovļevas, Jura Ādamsona un Andra Lapiņa ansambļa šedevrs. Horeogrāfa Agra Daņiļeviča solisti dejotāji gan šķita kā svešķermeņi, kas nav integrēti vidē, savukārt kora kustību partitūras izstrādāšanai droši vien pietrūcis laika.
Zvaigzne nav vientuļa
Opersvētku Galā koncerta saldais ēdiens, protams, bija pasaulslavenā argentīniešu tenora Marselo Alvaresa uzstāšanās. Vispirms jau priecē pats fakts, ka Opermūzikas svētku mākslinieciskajam producentam Dainim Kalnam izdevies dabūt šāda līmeņa megazvaigzni. (Starp citu, mākslinieks labprāt šeit atgriezīšoties.) Alvaresa tenors ir spēcīgs, brīvi plūstošs un tembrāli krāšņs. Pašas dabas dotais balss materiāls ir tik dāsns, ka brīžiem liekas, ka dziedātājam to nav īsti kur likt, un tas brāzmaini izlaužas brīvībā kā ūdens no slūžām. To papildina svelmaina temperamenta pilnais priekšnesums, maksimāla skatuves pašatdeve un dziedoņa impulsīvā daba. Ir skaidri sajūtams, ka slavenais mākslinieks dzied no visas sirds, eksaltētajā aizrautībā daudz nebēdājot par sterilu perfekciju, nepielūdzamo metronoma pulsu, diriģenta Vladimira Kiradžijeva reakcijas ātrumu vai pat savas balss veselības taupīšanu.
Tieši ar patiesumu, brīvību un galēji augstu emocionālo temperatūru amplitūdā no kaismes līdz maigumam viņa izpildījumā saviļņoja gan dvēseles drāma Kanio ārijā no Rudžēro Leonkavallo operas Pajaci, gan abas slavenās Džakomo Pučīni operu varoņu Kalafa un Kavaradosi ārijas. Tāpat arī vienkāršās, melodiskās neapoliešu dziesmas – tik izjusti nodziedātā Torna a Surriento un draudzīgā duetā ar kolēģi franču tenoru Filipu Do izpildītā ‘O sole mio. Uz augstajām notīm viņš neiespringst kā uz vienmēr un visur obligātu cirka vingrojumu. Tās vienkārši skan pāri Siguldas pilsdrupu estrādei.
Marselo Alvaress šeit nebija vienīgā zvaigzne. Izcilu līmeni un izkoptu vokālo meistarību demonstrēja otrs tenors Filips Do – vispirms Džuzepes Verdi un Žorža Bizē operu ansambļos, pēc tam Salvatores Kardiljo dziesmas Core ’ngrato izpildījumā. Par spīti lielajai slodzei Hosē lomā vēl tikai iepriekšējā vakarā, viņa dziedājums Galā koncertā bija izlīdzināts un plūstošs, intonācija – tīra un stabila, interpretācija – pārdomāta, mērķtiecīga un dedzīga, viņš sasniedza augstas emocionālās virsotnes un savam uzvārdam atbilstošo augsto noti. Lūk, spilgts pierādījums, ko var dot laba skola un gudrs ikdienas darbs.
Tenoriem parādā nepalika arī zemo balsu īpašnieki. Itāļa Vitorio Vitelli baritons, kura izcilību Latvijas publika jau ir novērtējusi divās Džuzepes Verdi izrādēs (Žermona lomā Siguldas Traviatā un titullomā Simona Bokanegras koncertiestudējumā Rīgā), arī šoreiz spilgti apliecinājās Verdi repertuārā. Makbeta un Rigoleto ārijas šķiet kā radītas viņa balsij, temperamentam un inteliģencei. Izcils savā plašajā, dramatiskiem kontrastiem pilnajā emocionālajā amplitūdā bija arī viņa un dzīvesbiedres tembrāli piesātinātā gruzīnu soprāna Iano Tamaras izpildītais Aīdas un Amonasro duets. Savukārt otrs baritons Pjērs Īvs Privo, kurš iepriekšējā vakarā ne visai organiski iejutās Eskamiljo lomā, reabilitējās sev krietni piemērotākajā Skarpijas tēlā baisi varenajā Pučīni Toskas 1. cēliena noslēgumā Te Deum. Kā vienmēr stabils bija opersvētkiem uzticīgākais dziedātājs bass Krišjānis Norvelis. Bazilio ārijas ātrrunā (Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzinis), kas atsvaidzināja koncerta programmu ar veselīgu komisma devu, meistara veiklību pierādīja Rihards Mačanovskis.
Opersvētku atkl ājums – Dināra Rudāne
Siguldas Opermūzikas svētkos, kas savā gaitā izcēluši gaismā vairākus izcilus Latvijas un pasaules jaunos talantus, beidzot atkal uzmirdzēja spožs atklājums. Ja vien būs mērķtiecība, vieglajam, dzidrajam, rotaļīgajam koloratūrsoprānam Dinārai Rudānei gaidāma reibinoša pasaules karjera, kāda ir Elīnai Garančai un Maijai Kovaļevskai, kuras tieši Siguldas opersvētkos nodziedāja savas pirmās operlomas. Tiesa, Dināra Rudāne Siguldā neuzstājās pirmoreiz, taču tieši šoreiz viņas Nakts karaliene tik spodri un virtuozi durstīja dzirdi ar Mocarta mūzikas ledaini spicajām adatiņām. Tieši šoreiz viņas koloratūrsoprāns tik eleganti, krāsaini un viegli, it kā ķircinoties ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) flautu, "izvalsēja" Johana Štrausa Pavasara balsis, bez pūlēm sasniedzot pat trešās oktāvas la bemolu.
Lai gan šis vakars bija pieteikts kā vīru balsu triumfs, ēnā nepalika arī gruzīnu soprāns Iano Tamara. Viešņa valdzināja ar visā plašajā diapazonā maigi samtainu, krāšņi bagātīgu toni un pārdzīvojuma dziļumu Leonoras ārijā lūgšanā Pace, pace mio Dio (Džuzepes Verdi opera Likteņa vara) un Vinčenco Bellīni Normas kavatīnē Casta diva. Mūsu mecosoprānam Olgai Jakovļevai pelnīti aplaudēja par austrumnieciski vijīgo Žila Masnē Dalilu, ja vien šīs ļoti īpašās ārijas izpildījuma etalons jau kopš pirmās uzstāšanās Siguldā nepiederētu šīsvasaras Karmenai, francūzietei Klementīnei Margēnai. Patīkami, ka LNSO izpaudās ne tikai pazīstamu uvertīru repertuārā, bet arī pārsteidza ar še vēl nedzirdēto Kastīliešu deju no Žila Masnē baletsvītas Sids.