Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +15 °C
Skaidrs
Otrdiena, 9. augusts
Madara, Genoveva, Genovefa

Smieties būtu neētiski. Operas Dons Žuans jauniestudējuma recenzija

Volfganga Amadeja Mocarta Dona Žuana jauniestudējuma pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā parāda solistu ansambļa izcilību, bet režija neiedvesmo.

Uzsverot, ka jauniestudējumā Dons Žuans vēlējies principiāli deromantizēt operas titulvaroni, argentīniešu režisors Marselo Lombardero mums viņu rāda kā mūsdienu vīrieti – skarbu plēsēju, kurš "nevis savaldzina, bet drīzāk paņem ar spēku". Savukārt Mocarta jautro drāmu dramma giocoso režisors vēlējies veidot kā komēdiju, tiesa gan, ironiska, tumša humora virzienā. Lai gan traģiskais un komiskais pēc būtības ir viena koka augļi un abi sakņojas dzīves realitātes neatbilstībā mūsu vēlmēm un ilūzijām, tomēr šis konkrētais savienojums šajā izrādē nedarbojas. Kāpēc?

 

Brutāls nav smieklīgs

Dona Žuana – tipiska izvarotāja – brutalitāte un noziegumi vienkārši nav smieklīgi un komplektā ar sabiedrības bezspēcību drīzāk velk uz bezcerīgu krimināldrāmu. Savukārt smieties par cietušajām, viņa pieviltajām sievietēm jau būtu neētiski. Tas, kas galarezultātā ir sanācis un ko režisors jau ir izmēģinājis visai līdzīgā iestudējumā dzimtenē 2014. gadā (YouTube ir atrodams videoieraksts), drīzāk ir žanrā "Meklējiet vīrieti!", jo īsta vīrieša šī vārda labākajā nozīmē šajā iestudējumā tā arī nav. Ir tikai vai nu ārēji maskulīns, taču bezatbildīgs, cinisks un negausīgs patērētājs varmāka (dons Žuans) ar kalpu (Leporello), kas viņu vienlaikus gan apbrīno, gan nicina, taču tā arī nespēj saņemties, lai dotos prom. Vai arī – atbildīgs, izglītots un sirdī cildens, taču gļēvs un neizlēmīgs nūģis – pelēcīgs grāmatvedis (dons Otavio tēlam atbilstošā rūtainā uzvalciņā). Vēl atliek tikai bravūrīgais, taču pagalam neaptēstais, neizglītotais Cerlīnas līgavainis Mazeto, kurš gribētu kauties, bet dabū pats. Tātad visi – tā vai citādi vienkārši nožēlojami. Meitas goda aizstāvēšana, stājoties pretī bandītam, kas ielauzies mājās, Komandoram diemžēl nes nāvi, taču, ak, likteņa ironija, tikai viņš, mirušais godavīrs no aizkapa, spēj atrisināt situāciju, ko nespēj visi dzīvie. Nudien nav vairs smieklīgi…

Tālākais jau ir tikai vairāk vai mazāk veiksmīgas un uzmanību piesaistošas detaļas, mizanscēnas Djego Siliano scenogrāfijā, kas ir visnotaļ funkcionāla un asprātīgi papildināta ar virtuāliem elementiem: telefona īsziņu tuvplāniem, video namskanī dziedāto dona Žuana serenādi un Komandora seju lielajā ekrānā. Dienvidnieciski raibais sabiedrības fons savukārt priecē acis ar Lusianas Gutmanes veidotajiem spilgti krāsainajiem kostīmiem un veiksmīgu baleta mākslinieku, īpaši vijīgo "kurtizāņu", integrēšanu skatuviskajā darbībā. Tā tikai bija sagadījies, bet sestdienas vakarā, kad vēroju Dona Žuana jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā (LNO), kinoteātris Kino Citadele skatītājiem piedāvāja Gaetāno Doniceti bel canto šedevra Lučija di Lammermūra jauniestudējuma tiešraidi no Ņujorkas Metropoles operas. Izrādās, arī šis senais stāsts norisinājies mūsdienu urbānajā vidē ar viedtālruņiem, Lučijas domu atainojumu videoekrānā un Lučijas brālis atveidots kā īsts bandīts. Nekā jauna šai pasaulē.

Atgriežoties pie Dona Žuana jauniestudējuma, jāsecina, ka, lai gan tēli ir izstrādāti, izrāde kopumā ir diezgan garlaicīga. Tas vēl jo īpaši jūtams tāpēc, ka pati opera ir gara, laikietilpīga. Līdzās raibajiem masu skatiem un dažām krimināldrāmas action ainām iestudējumā ir arī vairākas statiskas epizodes. Pat nav saprotams, kāpēc, piemēram, slavenajā dona Žuana un Cerlīnas duetā, novietojot katru savā skatuves līmenī – Cerlīnu 2. stāva istabā, bet donu Žuanu lejā –, režisors neizmanto izdevību izspēlēt pavedinošo attiecību spēli, ko tik skaidri piedāvā pati Mocarta mūzika. Citur savukārt ansambļi stāv un dzied teju vai miera stājā.

Laikmetā, kad esam pieradināti operu baudīt ar acīm, skatītāju egoisms paliek bešā. Taču vismaz kļūst skaidrs, ka Marselo Lombardero, kurš savulaik pats bijis dziedātājs (tostarp vismaz četrdesmit reižu atveidojis Leporello un zina no galvas pilnīgi visu Dona Žuana varoņu vokālās partijas), savās režisora gaitās nav aizmirsis šo savas skatuves karjeras "pirmās dzīves" pieredzi. Tā noteikti ir iemācījusi skaidri zināt, kas nenāk par labu dziedāšanai. Tāpēc neatkarīga pašvērtība iestudējumā ir tā, ka režija netraucē solistiem un korim dziedāt. Tas ir svarīgi, jo Mocarta ārijas un ansambļi izvirza izpildītājiem visaugstākās prasības. Nepieciešama gan intonatīva un ritmiska precizitāte, gan vokālā lokanība un instrumentāla tipa virtuozitāte, turklāt neziedojot tai balss dabisko tembrālo skaistumu un izlīdzināti elpojošo frāzējumu.

Mocarta Dons Žuans ir īsta ansambļa izrāde visos šī vārda aspektos, un tajā iesaistītie solisti ir patiesi izcili šī ansambļa dalībnieki, turklāt gan teatrālajā, gan muzikālajā nozīmē, priecējot ar dažādajiem, vokāli perfekti izstrādātajiem un meistarīgi nodziedātajiem ansambļiem. Daži sestdienas sastāva dalībnieki (Jūlija Vasiļjeva, Rihards Mačanovskis, Mihails Čuļpajevs, Pavlo Balakins) šīs vokālās un aktieriskās īpašības spoži apliecinājuši jau iepriekšējā šīs sezonas jauniestudējumā – Džoakīno Rosīni komiskajā operā Pelnrušķīte, kuru, tāpat kā Donu Žuanu, diriģē Andris Veismanis.

 

Dzimuši skatuvei

Tieši muzikālais izpildījums ir jauniestudējuma atslēga uz skatītāju sirdīm, to apliecināja arī ovācijas pēc izrādes. Nevens Crničs no Bosnijas un Hercegovinas titulvaroņa tēlu piepildīja gan ar patīkamu baritona balss tembru un vokālā skanējuma nokrāsu daudzveidību, gan ar temperamentu un skatuvisko izveicību, kas noder aktierspēlē, atveidojot tik impulsīvu maskulīno tipāžu, kāds ir dons Žuans. Nevens Crničs bija vienīgais ārzemnieks solistu ansamblī. Tagad atliek ar interesi gaidīt mūsu Rinalda Kandalinceva debiju titullomā un arī nebeigt brīnīties, kāpēc dona Žuana atveidotāju nākotnes ierindā neredz Jāni Apeini, kurš šo lomu dziedājis jau Andreja Žagara iestudējumā pirms desmit gadiem, bet pēdējā laikā dzied tepat kaimiņos, Igaunijā. Vēlos piebilst, ka Jānis Apeinis tieši tagad ir pašā mākslinieciskajā briedumā, ko šajā sezonā it īpaši spilgti ir apliecinājušas viņa koncertuzstāšanās. Kāpēc netiek pienācīgi izmantots tik spēcīgs mūsu Operas trupas resurss, ir jautājums, kuru nevar neuzdot.

Rihards Mačanovskis pārliecināja ar organisku, dabisku iejušanos Leporello lomā, uzrunājot ar sulīgu, piepildītu basu un azartisku tēlojumu. Slaveno Kataloga (jeb saraksta) āriju viņa izpildījumā tiešām varētu iekļaut augstākās raudzes interpretācijas paraugu zelta sarakstā. Dziedātājs ir arī ļoti labs saspēles partneris gan kalpa un kunga attiecībās, gan sabiedrībā.

Tomēr, lai nu man piedod šis vadošais vīriešu tandēms, vakara lielā, visspožākā zvaigzne bija Jūlija Vasiļjeva donnas Annas lomā. Te bija viss, ko vien var vēlēties. Skaista, skanīga, dzidra un krāsām bagāta balss, prasme ar šīm krāsām gleznot donnas Annas raksturu un izjūtas, spožas augšas un meistarīgi izkoptas koloratūras, kā arī atbilstošs tēlojums pārī ar Mihailu Čuļpajevu, kurš savukārt, paslēpis zem septiņām atslēgām sev piemītošo jaudīgo karstasinību un dzirkstošo personības šarmu, meistarīgi atveidoja donnas Annas līgavaini – lēnīgo, pelēcīgo, gauso, pagalam apmulsušo grāmatvedi, kurš lēnprātīgi gatavs pielāgoties un padoties situācijai, nevis cīnīties… Te vēl jāpiebilst, ka virtuozām vokālajām koloratūrām bagātā prinča loma, kuru mākslinieks kopš šā gada janvāra atveido Pelnrušķītē, ir bijusi laba "treniņnometne" sarežģītajai dona Otavio partijai, kurā vajadzīgas gan koloratūras, gan vijīgi plūstoši locījumi garā "peldētāja elpā", gan izsmalcinātība, gan tenora labskanīgums un izturības rūdījums. Līdzīgi jāteic arī par viņa kolēģēm un kolēģiem, kuri šogad izbaudījuši Pelnrušķītes skolu.

Inga Šļubovska-Kancēviča ir mazliet citāda Elvīra, nekā pierasts. Viņas izteikti liriskajā soprānā ir vairāk viegluma un mazāk – pretrunu plosītas sievietes drāmas, proti, mazāk tās izpausmes sulīguma un svara. Taču var arī tā. Tikai jāņem vērā, ka rezultātā mainās iestudējuma varoņu savstarpējā dinamika – tagad spēcīgākā, spilgtākā, dedzīgākā personība ir nevis donna Elvīra, bet gan donna Anna.

Lieliska ir Katrīnas Paulas Felsbergas Cerlīna – īsti meitenīga un savā vienkāršībā bezgala piemīlīga un vienlaikus sprigana meiča, kas valdzina ar siltu, lirisku, vijīgu balsi un izteiksmīgu sievišķību ķermeņa valodā. Katrīnai Paulai Felsbergai šī bija dubultdebija – gan lomā, gan uz LNO skatuves –, taču tas netraucēja viņai justies brīvi un atraisīti. Viņa ir no tiem, kas dzimuši skatuvei, un to jūt – "skatuves dzīvnieks". Manuprāt, uz lielās skatuves sevi pieteikusi daudzsološa jauna dziedātāja, kuras vārdu der ielāgot.

Azartiski atveidojot Cerlīnas līgavaini Mazeto, Juris Ādamsons burtiski atdzīvo - jās. Tas ļāva atcerēties viņa spilgtos raksturvaroņus, kurus viņš agrāk spēlējis vairākās operešu projektu izrādēs. Pavlo Balakins nelielajā, toties liktenīgajā un tehnoloģiju pastiprinātajā Komandora lomā bija iespaidīgs – un šoreiz tieši vizuāli, ekrāna tuvplānā. Rezumējot – kvalitatīvā muzikālā snieguma dēļ es būtu ar mieru šo iestudējumu skatīties vēlreiz.

 

DONS ŽUANS

LNO 29.V, 15., 21.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–40

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Noskaidrotas visu laiku labākās Latvijas kinokomēdijas

Aika Karapetjana melnās komēdijas Sema ceļojumi pirmizrādes gaidās tika aptaujāti komiķi un kritiķi par visu laiku labākajām latviešu komēdijām, kas apliecina – latviešiem ir lieliska humora izjūta un...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja