Starp diviem Hamletiem

Jā, šī tiešām ir riktīgā izrāde, kura VIENNOZĪMĪGI iečeko, ka Šekspīrs ir pārlaicīgs.

Fantāzija un iztēle spēj izlobīt neskaitāmas asociācijas un savērpt izdomu kombinācijas, ne reti tādas, kādas izrādē ne ar uguni nesameklēsi. Un to, piedodiet par nekaunību, jāpieskaita skatītāja, ne mākslas darba veidotāju nopelniem. Un tā tu neskaitāmas reizes, nosvīdis, lobi un lobi, ķersti netveramās vibrācijas un reizēm nevari tikt skaidrībā, vai tavs nesaviļņotais sirds rajons pamazām nav sabiris dārgā kaudzītē, kuru esi salobījis, gribēdams attaisnot savu klātesamību teātra sarūpētajā notikumā, kā arī ierindot sevi "laikmetīga produkta paterētāja" lomā.

Ne izrāde, nedz recenzija šoreiz nav adresēta sirdij. Te darbs tikai prātam, virmo neskaitāmi jautājumi, uz kuriem atbildes jāmeklē tekstā (mazāk), vairāk - aktieru tēlojumā. Jā, Šekspīrs ir pārlaicīgs...