Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Starp prātu un jūtām. Dziesmu spēles Tikai tā! recenzija

Latvijas Nacionālajam teātrim atkal padevusies skandaloza sezonas atklāšana - daļa skatītāju šņāc, citi gavilē vai samiernieciski atzīmē, ka pēc Žurkas pensionēšanas neko citu gaidīt nevarēja. Valda Lūriņa iestudētā «latviešu dziesmuspēle», kā Tikai tā! nosaucis teātris, būs kases grāvējs. Cits jautājums, ka izrādes kvalitātes ir pretrunīgi vērtējamas: gribas kliegt bravo un izsvilpt vienlaikus. Tāpēc recenzija šoreiz divdaļīga - «kultūristiem» un tiem, kuriem vienkārši gribas pāris stundu izrauties no dzīves.

1. daļa - profesionālā un īgnā

Objektīvi vērtējot, Tikai tā!, protams, ir izrāde skatītājiem, kuru prasības pret teātri ir laba bufete, lai ņirboņa uz skatuves piesaista aci un - «es neeju uz teātri domāt». Domāt, skatoties jauno produktu, tiešām nav ieteicams, jo pārdomas nav izrādei glaimojošas. V. Lūriņš, kurš ir iestudējuma režisors un scenārija autors, nav novērtējis, ka estētika un domāšanas veids ir laika maiņām pakļauti lielumi.

Iestudējuma piedāvātās idejas un sentiments uzpeld nostalģijas apdvestās atmiņās par laiku, kad modās Latvijas valsts, bet mana paaudze gāja bērnudārzā. Idejai izstāstīt Latvijas vēsturi neformāli - dziesmās - nav ne vainas, tikai scenārijs ir paviršs un populistisks, pretendējot uz «dziesmu noslēpumu minēšanu», bet piedāvājot seklas un visai aptuvenas zināšanas. (Pamēģiniet izsekot laika līnijai izrādē - jautri brīži garantēti.) Kaitinoši, ka V. Lūriņš uzskata - defektu iespējams neitralizēt ar sentimentālu klišeju palīdzību.

Estētiku dzīvajā redzēju pirmo reizi. Kad kolēģi minēja 80. gadus, domāju - pārspīlē. Pagūglēju videoierakstus. Saskan. Alberta Kivlenieka veidotā kustību partitūra (īpaši «skaisti un daudznozīmīgi» aktieri krīt gar zemi otrajā izrādes daļā). Lienes Dobrājas mūzas pavirši apdvestā ideja «metaforizēt» masu skatus ar pamatkrāsu kostīmu palīdzību. Nemaz nerunājot par V. Lūriņa veidoto kontrastu starp frivolajām (dalās «tautiskajās» un «importētajās» - lasi: labajās un latvietības aptraipīšanu iezīmējušajās) un dvēseliskajām (jo nacionālas vērtības un tautas traģisko likteni apliecinošajām) dziesmām.

Klišeju ir daudz un novazātas. Piemēram, Aigara Ozoliņa veidotais skatuves noformējums - stacija jeb arhetipiskās krustceles, kurās atkal attapusies latvju tauta. Vai Ditas Lūriņas stilizētais balerīnas tēls, kas uzkrītoši metaforizē Latviju. Vai pirmo reizi redzam daiļo zelteni, kurai tumsas spēki liek sērot par drūmo, bet drusku tā kā arī heroizēto tautas likteni? Atvainojiet par sarkasmu. Principā tie ir nopietni jautājumi. Bet kāpēc Nacionālais teātris a priori pieņem, ka tā skatītājs ir, teikšu politkorekti, vientiesīgs? Varbūt pie vainas arī bēdīgi slavenā latviešu gaume - cukurotu caku un smukuma mīlēšana, kaut teātra atlasītās dziesmas cita starpā spilgti parāda, ka arī mēs spējam just dažādi. Ne smuki, bet skaisti. Latviešu dziesmas patiesi ir skaistas, tāpēc sāpīgi, ka brīžam to «smukajā» izpildījumā kauns skatīties.

2. daļa jeb Darbs ar sevi

Par spīti iepriekš minētajam, saviem draugiem Tikai tā! tomēr iesaku. Tieši tāpēc, ka tā ir izrāde, kurā nedomāt. Visi intensīvi strādājošie zina, cik grūti pēc saspringtas darbadienas izslēgt galvu un cik svarīgi veselā saprāta saglabāšanas labad to spēt. Latvijas teātros ir maz izklaides, kas aizrauj, piespiež (runa tiešām ir par spaidiem) nedomāt par dokumentiem, ko atstājāt uz galda, problēmām, kas jārisina, laiku, kura trūkst... Nesaku, ka visam teātrim jābūt bezdomu telpai, bet ir labi, ja tāds (ar noteikumu - augstā līmenī) ir. Tikai tā! pēdējā laikā ir vienīgais iestudējums, kas iederas šai kategorijā.

Protams, paradoksāli, ka V. Lūriņš acīmredzami uzskata - iestudējis apliecinošu mākslas darbu, jo izrāde tikai iegūtu, ja «vērtības», respektīvi, patētiku un didaktiku, svītrotu. Būtu gaumīgāk, arī mūsdienīgāk. Tomēr Tikai tā! gandrīz vai plēsonīgi cīnās par skatītāju. Un, manuprāt, uzvar.

Izrādei piemīt divas atbruņojošas kvalitātes, kas fiziski aizrauj līdzi. Vispirms tā ir mūzika - brīnišķīgās latviešu dziesmas, Raimonda Petrauska žilbinošais aranžējums un grupa. Taču galvenokārt tie ir Nacionālā teātra aktieri - Latvijā vismaz pēdējos 20 gados nav bijis muzikāla teātra ansambļa šādā līmenī. Izcelt kādu ir grūti, jo kvalitāte ir viendabīga, bet īpaši gribas atzīmēt vīrišķās ansambļa daļas tehnisko sagatavotību. Līdz asarām smīdina Mārtiņa Egliena, Gundara Grasberga un «suiteņu» - Daces Bonātes, Zanes Jančevskas, Ilzes Rūdolfas - interakcija, kas blakus virknei citu veiksmīgu numuru liecina par trupas lielisko humora izjūtu.

Droši vien nozīme arī tam, ka aktieri pēc vasaras nav noguruši, tāpēc iet uz Nacionālo teātri vajag tuvākajā laikā. Jo tieši tehniskais sagatavotības līmenis un talants, ritms un temps, ko ansamblis azartiski uzdzen un fantastiskā kārtā spēj arī noturēt bez atlaidēm, ir Tikai tā! trumpis. Aizmirstiet par dziesmām, kas stāsta par likteni, cilvēku, Latviju. Zāle, par spīti iepriekšminētajām pošlībām, atsaucas - smejas, raud, dzied līdzi. Arī es esmu vāja pret cilvēkiem, kas, kā teicis klasiķis, kaut ko dara meistarīgi, un sen teātrī nebiju tik labi atpūtusies. Protams, prātā nāk aktiera profesijas nelaimīgais liktenis - jāspēlē tas, ko dod, nevis tas, ko varētu nospēlēt. Bet - kā jau tika teikts, ir brīži, kad labāk nedomāt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja