Tas bija gluži ikdienišķs pusdienlaiks, kad gluži nejauši ieklīdu nobružātā Vecrīgas namiņā, kurā darbojas jauniešu teātra studija Kāpnes. Tie patiešām ir ļoti jauni cilvēki: Gustam Ābelem – lielas daļas Kāpņu izrāžu režisoram un aktierim – ir 17 gadu. Tie ir vidusskolēni un augstskolu jaunāko kursu studenti, kuri kopīgi rada repertuāru, kas darītu godu jebkuram neatkarīgam teātrim: te ir gan bērnu auditorijai paredzētā Komēta nāk par trollīšiem Muminiem, gan rotaļas ar valodu, iestudējot Heli Lāksonenas dzejas kompozīciju Valod sild sird, gan tādi darbi kā Olivjē Burdo Gaidot Bodžanglu un vēl topošais pusaudžiem adresētais skarbais izdzīvošanas stāsts Mēs, Zoo stacijas bērni.
Vai nožēla ir pamācoša?
Studijas Kāpnes izrāde, kuru noskatījos rudens pusdienlaikā, mani pārsteidza ar jautājumiem, ko nekādi negaidīju no tik jauniem cilvēkiem. Sākšu ar to, ka pēc poļu autora Mikolaja Ložiņska romāna Reisefieber (tulkotāja Ingmāra Balode izvēlējusies netulkot nosaukumu, kas aptuveni nozīmē "bailes no lidojuma") tapušajā iestudējumā Reiss. Mūsdienu stāsts vairāki varoņi ir vecumā pāri sešdesmit un viņu dzīve dramatizētājam un režisoram Gustam Ābelem šķitusi ne mazāk pētoša skatiena vērta kā viņu bērnu piedzīvotais un pārdzīvotais.
Savā blogā Kalambūrs Gusts Ābele formulē vairākus no šiem jautājumiem: "Vai mēs gana apzināmies savu mirstīgumu? Un tuvinieku mirstīgumu? Vai vajag? Ko darīt tad, ja nožēlo kaut ko pagājušu? Varbūt nožēlot ir labi."
Mikolaja Ložiņska piedāvātais sižets šķiet pazīstams. Ņujorkā dzīvojošais rakstnieks Daniels Reiss saņem negaidītu zvanu un ir spiests atgriezties dzimtajā Parīzē – viņa ilgus gadus nesatiktā māte Astrīda ir mirusi. Citu pēc cita satikdams vairāk un mazāk nozīmīgus cilvēkus viņas dzīvē un uzzinot viņu versijas par Astrīdu, Daniels aptver, ka pa īstam māti iepazīt viņam vairs nav lemts. Vai sekojošā nožēla ir pamācoša? Nekādā ziņā, un tieši šis no jebkādas moralizēšanas brīvais vēstījums ir tas, kas saista šajā ļoti jauno cilvēku izrādē.
Kamerspēles tuvplāni
Stāsti cigaretes ilgumā – tāds varētu būt šīs psiholoģiski niansētās drāmas apakšžanrs, jo gandrīz visi tās dalībnieki aizrautīgi smēķē, bez kautrēšanās paildzinot klusuma brīžus nepilnas divas stundas ilgstošajā notikumā.
Mikolaja Ložiņska lakoniskās valodas plūdumu starp Daniela realitāti, viņa mātes dzīves notikumiem un tās pārstāstu dažādu cilvēku versijās – starp viņiem visnozīmīgākā ir Astrīdas pusmāsas Luīzes klātbūtne – dramatizējuma autors Gusts Ābele ir profesionāli sapresējis teju kinematogrāfiskās, īsās ainās, kas risinās divās ar paklājiem un diviem dažādiem dīvāniem nodalītās zonās. Tajās skatītāji kamerspēles tuvplānos iepazīst trauslo, nervozo Daniela Kevina Berkana Danielu Reisu un bohēmisko, vitālo, pat smagas slimības nenomākto Gerdas Rozes Mednes Astrīdu – Daniela māti. Šie varoņi ir iestudējuma smaguma centrs, un abi savās lomās ir lieliski. Profesionālu aktiermākslas līmeni sasniedz arī Agate Grīnhofa Astrīdas pusmāsas Luīzes – lietišķas, iejūtīgas sievietes – lomā, kura kā refrēns dublē Daniela nožēlu par neiepazīto Astrīdu.
Pārējie izrādes dalībnieki, iespējams, nepārkāpj amatiermākslas slieksni, tomēr novērtējams ir režisora darbs, panākot savu vienaudžu patīkami dabisku eksistenci, nemēģinot viņus vecināt vai mākslīgi pielāgot "nobriedušu profesionāļu" lomām. Pēteris Kalniņš Astrīdas mīļākā Spensera lomā ticami atveido atraidīta vīrieša apjukumu. Elza Viktorija Zorgevica Daniela iemīļotās Annas lomā ienes kustīgas enerģijas dzirksti. Alise Bogdanova Spensera sievas Karolīnas lomā liek nojaust izmisumu, kādā dzīvo sievietē, kuras vīrs gadiem mīl citu. Asnāte Jauja neredzīgas psihoterapeites lomā ir atturīga un koncentrēti klusa. Arī Samuels Ozoliņš un Alberts Roze savās nelielajās lomās pacietīgi piepilda režijas zīmējumu.
Taču visievelkošākā izrādē ir atmosfēra – cigarešu dūmi, tējas tasīšu šķindoņa, nogaidošais klusums, ko pārtrauc dialogi un gaumīgi piemeklētais izrādes skaņu celiņš, varoņu saskatīšanās un atskārsme, kas, atkārtošos, nav raksturīga tik jauniem cilvēkiem, – dzīvē kaut ko ir iespējams neatgriezeniski nokavēt, un ar to ir jāmācās sadzīvot.