Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā +1 °C
Sniega pārslas
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Sūnas barojas no vientulības. Izrādes Monstera Deliciosa recenzija

Mūzikas teātra izrāde Monstera Deliciosa savieno sievietes pasauli un augu dzīvi četru sieviešu izdziedātos monologos

Igauņu mākslinieces Barbaras Lehtnas vārds ir pazīstams tiem Latvijas teātra skatītājiem, kuri nesmādē neatkarīgo teātru iestudējumus. Viņa ir piedalījusies vairākos projektos, kurus apvieno vienlaicīgā piederība profesionālā teātra ekosistēmai un tomēr atrašanās izteiktā tās perifērijā, neizmantojot profesionālus aktierus kā savu vēstījumu pārraidīšanas instrumentus.

Tā tas notiek arī jaunākajā Barbaras Lehtnas projektā Monstera Deliciosa, ko vairākus vakarus pēc kārtas parādīja Ģertrūdes ielas teātrī un janvārī rādīs vēl. Projektā ir iesaistītas sešas dalībnieces – četras dziedātājas, kuras nav profesionālas vokālistes, bet ir koru dalībnieces, kā arī pianiste un sitaminstrumentu spēlētāja, kuras darbībā iesaistās samērā maz. Izrāde, kas visai precīzi atbilst visām ekofeminisma definīcijām, uzrunā ar tiešumu un emocionalitāti.

Ko redzu, to dziedu

Vīrietim rakstīt par darbu, kas ir pozicionēts kā feministisks, līdzinās pastaigai pa mīnu lauku, tāpēc gluži apzināti esmu vairījies recenzēt, piemēram, Laimas Jaunzemas izrādi Piecas dziesmas – pasauli apdzīvojot, kas vienlaikus bija feministiska pēc satura un tomēr, tomēr jūtami diletantiska formas ziņā, turklāt savu neveiklību ne tikai apzinājās, bet arī manifestēja kā vērtību. Izrādē kā dalībniece piedalījās arī Barbara Lehtna. Samērā kareivīgs ir arī joprojām aktuālais Initium producētais vairāku spilgtu mākslinieču kopdarbs Malleus Maleficarum. Jaunais līgums, kas vairākas reizes parādīts Rīgas cirkā un pārliecinoši iekļuvis Spēlmaņu nakts nominantu sarakstā kā gada lielās formas izrāde.

Barbaras Lehtnas projekta intonācija ir atšķirīga. Tam nepiemīt dedzīga mesiānisma sajūtas, bet, portretējot četras sievietes un viņu saistību ar augiem, priekšplānā izvirzās vispārcilvēciskais bez izteikta pretstatījuma vīriešu pasaulei. Barbaras Lehtnas librets, ko latviski atdzejojusi Anna Auziņa, sākumā mulsina ar sadzīviskumu, kas izdziedātā formā šķiet paradoksāls. Tāds mūsdienu dziesminieka akina variants – ko redzu, to dziedu. Par sabiedrisko tualeti, par santehniķi, par apsildāmo grīdu. Taču tieši šis atspēriena punkts – sievietes sadzīve – mūs noskaņo uz izrādes varoņu tālāku iepazīšanu, viņu identitātes meklējumiem un, ja ne saplūsmi, tad maksimālu tuvināšanos augu pasaulei. Patiesībā tas ir sarežģīts uzdevums, ja katrai no varonēm ir tikai trīs dziesmas, bet darbības ir visai maz un tā virzīta drīzāk uz vispārinājumu. Brīžu, kuros visas izrādes dalībnieces darbojas kā ansamblis, kā veselums, ir ļoti maz, kaut arī pārējās sievietes ir klātesošas arī solonumuros, tomēr tikai kā klausītājas un vērotājas.

Māte, kuras galvenā sāpe ir nespēja saprasties ar meitu. Jauna sieviete, kas definē sevi kā feministe, taču identitātes meklējumi viņai sagādā zināmu diskomfortu. Optimiste, kas ir pārvarējusi sadzīviskas grūtības, bet pašlaik uz tām raugās bezmaz nostalģiski. Bioķīmijas zinātņu doktore, kura glābj veikalos nomocītus augus, bet pati labprāt strādātu labāk atalgotu darbu, kuru nevar iegūt. Šķietami ikdienišķie stāsti, ievīti dziedājumos, kļūst poētiski, brīžiem gan amizanti, gan sāpīgi trausli, konkrēti un vispārināti. Varones iepatīkas uzreiz, un šis ir gadījums, kad izrāde varētu būt garāka un varoņu biogrāfijas vēl vairāk izvērstas.

Nenonākt kompostā

"Tā bija viņas āda, kas turēja visu kopā/ dienā, kad pasaule beidzās;/ daba pārvērta to kompostā," vairākas reizes dzied sievietes vienīgajā kopīgajā dziedājumā. Jā, viņas ir kopā arī brīžos, kad apdzīvo Karolinas Poskas veidoto telpu, kurā virs dzīviem augiem vijas no kaltētiem augiem darināta vainagveidīga konstrukcija. Ķermeņa novecošanās kā augu nokalšanas vai satrūdēšanas ekvivalents ir tēma, kas draudīgi ieskanas, tomēr nenosaka izrādes kopīgo emocionālo temperatūru. Dziedājumos varones tādā vai citādā veidā identificējas ar augiem, būtībā saplūst ar tiem, caur metaforu atklājot kaut ko vairāk par emocionālo pasauli, kuru nav pieņemts atklāt tiešā veidā. Līdzīgi augiem, sievietes jūtas ārējo apstākļu apdraudētas, pat ja neizsaka šīs savas bažas tiešā vēstījumā. "Es gribu būt leknas ganības,/ kas pilnas ar mūsu īsteno būtību,/ neizslēdzot, ka glābiņu var atrast/ kopībā,/ kas iespējama vienīgi pirms beigām," izrādes izskaņā dzied Martas Lortkipanidzes varone. Un tomēr izrāde izskan ar cerību, ka "tās vēl nav beigas".

Konceptuāli svarīgi ir nopirkt izrādes programmiņu, jo tajā ir pilnīgi visi dziedātie teksti, kā arī sešu izrādes dalībnieču biogrāfijas, tiek akcentētas arī viņu attiecības ar augiem. Pianiste Līga Paegle un perkusioniste Karīna Mazūra iestudējumā tomēr paliek pavadošā sastāva statusā un kopējā darbībā iesaistās maz. No četrām dziedātājām izdevīgākā situācijā ir tās, kuru vēstījumi ir emocionālāki, īpaši jau Ilzes Kalniņas tualetes dežurante (ar siltu, sulīgu altu), kuras attiecībās ar meitu ir jūtama patiesa smeldze, bet piedziedājuma refrēns "meitas neklausa nekad", kas pielīp nekavējoties, ir reizē komisks un skumjš.

Burvīgs raksturs ir izdevies Kristīnei Mednei – tā ir sieviete, kura ir saglabājusi sevī vēlmi būt trakulīgai, kas gan nevar pilnībā realizēties. Tieši Kristīnes Mednes varones teksti par helikoptera nogāšanos dārzā un smēķēšanu ir komiski, bet arī cilvēciski labi saprotami. Martas Lortkipanidzes varone ir jaunākā un depresīvākā no četrotnes, viņai ir visvairāk neatbildētu jautājumu. Kristīnes Fedotovas varone ir mācīta uzvesties rātni un būt centīgai, un tāda viņa visu mūžu arī ir bijusi. Vai gribējusi, ir cits jautājums.

Komponiste Līva Blūma ir ļāvusies brīžiem šķietami galīgi nepoētisko tekstu iedzīvināšanai mūzikā, un tas ir izdevies veiksmīgi, radot muzikāli vienotu iestudējuma koptēlu. Iestudējuma veidošanā ir piedalījusies arī mūzikas režisore Lilita Dunska un dramaturģe un režisores asistente Linda Krūmiņa. Izrādes programmā ir minēta vēlme sapludināt robežas starp laikmetīgo teātri, kameroperu un kora dziedāšanas tradīciju, un var teikt, ka šis mērķis ir pilnībā izdevies, pat ja kora kā tāda uz skatuves nav (dziedātājas pārstāv tieši šo, nevis solo dziedāšanas tradīciju). Barbaras Lehtnas režija ir lakoniska, tā akcentē pāreju no sadzīviskām darbībām izrādes sākumā uz vispārinājumu tās beigās, vienīgi varētu vēlēties organiskākas pārejas starp atsevišķiem dziedājumiem.

Monstera Deliciosa uzpērk ar savu varoņu patiesumu. Tās ir sievietes, kas vēlas mīlēt un būt mīlētas, pat ja to neizsaka skaļi, bet reducē savas izjūtas uz augiem. Skatītājos šīs emocijas izraisa empātiju.

Monstera Deliciosa
Ģertrūdes ielas teātrī 8., 9.I plkst. 19
Biļetes git.lv EUR 20 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja