Daudzās grupu izstādēs ar jauno mediju pārsvaru skatītāji sastopas ar milzumu ekrānu, kuros notiekošo pilnībā uztvert laika trūkuma dēļ tā arī neizdodas. Šoreiz Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālās izstādes apmeklētājiem Rīgas mākslas telpā par to nav jāsatraucas; tas nenozīmē ieteikumu izskriet cauri izstādei piecās minūtēs, tomēr ekspozīcijā ir izdevies sabalansēt kustīgo attēlu formātus ar statiskiem divdimensiju un trīsdimensiju objektiem, kā arī ierobežot dalībnieku skaitu. Ne tik ierasts varbūt ir informatīvo plāksnīšu trūkums pie sienām, aprobežojoties ar mākslinieku vārdiem. Īsi skaidrojumi gan pieejami bezmaksas bukletā, bet izvērstāki – ar darbu nosaukumiem, datējumiem, anotācijām, ziņām par māksliniekiem – jau katalogā. Iespējams, kāds šo informāciju varētu vēlēties arī bez kataloga iegādes, bet jāatzīst, ka piedāvājums iegremdēties katram darbam atvēlētajā palielajā telpā bez teju obligātās lasāmvielas ir respektējams.
Evolūcijas perspektīva
Šī gada Rīgas Fotogrāfijas biennāles vispārējā tēma ir pieteikta kā Covid-19 atnestais izolācijas fenomens, piesaucot Rainera Marijas Rilkes vārdus par nepieciešamību "nokāpt sevī". Vai un kā šī uzspiestā, šobrīd gan veiksmīgi atkāpusies realitāte var pārtapt arī ieguvumos, ir prātā paturams jautājums. Notikumu buķetes centrālā izstāde Ekrāna ēra III. Klusā daba ir turpinājums jau iedibinātam ciklam (Ekrāna ēra I. Pašportrets, 2018; Ekrāna ēra II. Ainava, 2020), kas veidots dialoga formā starp tehnoloģiskiem jauninājumiem un tradicionālajiem mākslas žanriem. Šī žanru struktūra, kā zināms, sāka ļodzīties un izgaist jau padomju laikā – pagājušā gadsimta 70. gados. Nākamajās desmitgadēs tika jauktas arī atlikušās robežas starp dažādiem mākslas veidiem un medijiem, tāpēc šāds žanrisks dalījums var nešķist visai aktuāls.
Vienlaikus visdažādākie priekšmeti, protams, turpina saistīt māksliniekus, un šo lietu interpretāciju spektrs ir teju neizsmeļams. Klusā daba, no vienas puses, vēsturiski ir žanra emancipācijas produkts, priekšmetiskajai pasaulei iegūstot neatkarību no stāstošām figurālām kompozīcijām. Tas ļāvis māksliniekiem pievērsties "tīru" formu pētniecībai; no otras puses, arī vēlme kaut ko vēstīt allaž ir bijusi klātesoša, piemēram, par visa pārejošo dabu simboliskajās vanitas kompozīcijās. Katrā ziņā kopējais uzstādījums – ievietot laikmetīgās parādības noteiktā mākslas evolūcijas perspektīvā – ir atzīstams, akcentējot vēsturiskās pārmantojamības, nevis pārrāvuma momentus.
Tradīciju mutācijas
Šķiet, vistiešāk klusās dabas tradīciju apspēlei un arī fotogrāfijas medijam pievērsusies Vilma Pimenova (Somija), attēlu sērijā 21. gadsimta klusā daba (2015) izstādot izgaismotas ziedu un augļu kompozīcijas uz tumšiem foniem. Iztālēm tās atgādina XVII gadsimta holandiešu kanoniskās gleznas, tuvplānos atklājas apdrukāti sintētiska materiāla murskuļi, kas rosina reflektēt par īstuma un neīstuma, patiesības un ilūzijas sarežģītajām attiecībām. Priekšmetu pārnesums jaunā materiālā vērojams arī Līgas Spundes instalācijā Klusā daba ar datorpeli (2022) – nevīžīga datorgalda skulpturālā atdarinājumā, kas savā bezkrāsainībā ieguvis kaut ko no antīka reljefa cēlās atsvešinātības.
Skulpturālas kvalitātes un arheoloģisko izrakumu toņkārta prevalē arī Mariannes Bjērnmiras (Norvēģija) fotogrāfiju un objektu instalācijā Epitāfija (2021). Iztēlotie kādas zudušas kultūras fragmenti gan neveido vienotu stāstu, atstājot šo fragmentāciju kā centrālo fokusu. Tāpat Johana Rozenmuntes (Dānija) kolāžas Attālinātā izpēte (2020, šūnveida alumīnijs, sveķi, ogles, kapara caurules, fotogrāfijas un citi elementi) interpretētas kā arheoloģiski atradumi, taču tie drīzāk izstaro sirreāli dadaistiskas mīklainības auru. Vēl sirreālāka noskaņa, savdabīgs mājsaimniecības sirreālisms valda Sigridas Vīras un Kloes Jancisas (Igaunija) telpiskajā instalācijā istabā, kuras pagarais nosaukums tieši komentē pandēmijas realitāti: Spoguļa priekšā, dienā pilnā ar aizrautību, tu uzliec masku pārāk cieši, tā knieš tev ādu (2021). Īstas medicīniskās maskas gan nefigurē, bet dažādu brīvsolī palaistu ķermeņa daļu un sadzīvisku priekšmetu (sūkļu, balonu, suku, sveču u. tml.) absurdajām saspēlēm piemīt kaut kas popārtiski, uzjautrinoši rotaļīgs.
Ar diviem atšķirīgiem darbiem izstādē reprezentēts pazīstamais latviešu laikmetīgās mākslas pārstāvis Krišs Salmanis. Viņa animācija un fotogrāfiju sērija Metro sērferis (2019), kurā tradicionālas ķīniešu mūzikas atskaņošanu pavada dažādu ģeometrisku figūru "dejas", kas līdzinās atdzīvinātai suprematisma gleznai, var atgādināt Rietumu un Austrumu dialoga vizualizāciju. Savukārt Kriša Salmaņa animācijas cilpa 100 klusās dabas (2014), kas veido "ļoti mazkustīgu animāciju vai ļoti kustīgu slaidšovu" (no darba anotācijas), tiešāk sasaucas ar klusās dabas žanru. Rezultātā nejauši atlasītie priekšmeti, kuriem mākslinieks, pēc paša teiktā, nepiešķir nekādu nozīmi, šķiet atdzīvojušies un kustīgi, oponējot žanra burtiskajai nozīmei citās valodās, proti, "mirusī daba" (franču – Nature morte; itāļu – Natura morta u. c.). Šo žanru savā veidā komentē arī Santas Frances 3D animācijas cilpa Uzmanības objekti (2022) ar priekšmetiem, kas saistās ar greznu dzīvesveidu simbolizējošu kiču un glamūru.
Maģija un maldi
Kustīgā attēla iespējas dominē Niko Krijno (Dienvidāfrika) un Čārlza Ričardsona (Apvienotā Karaliste) darbos, kas cenšas pārņemt savā varā skatītāju maņas. Niko Krijno Mājsēdes kolāžas (2021) ar manipulētiem enciklopēdijas attēliem sniedz galvu reibinošu bilžu nomaiņas ātrumu, kurā nevar pagūt uztvert un saprast ieraudzīto. Sajūta, ka iespaidu ir par daudz un tos nav iespējams adekvāti pārstrādāt, diez vai kādam tehnoloģiju laikmetā būs sveša. Savukārt Čārlza Ričardsona videokolāžas rotējošie krūšutēli, kas "rotāti" ar dažādiem sadzīves atkritumiem (Kompensējošā uzvedība, 2016), atsauc atmiņā kino pirmsākumu stāstu par skatītāju izbīli no brāļu Limjēru filmas par vilciena pienākšanu stacijā (1895), jo tas šķitis iebraucam reālajā telpā. Diez vai kāds šodien izbīsies pa īstam, bet iespaids par objekta "izkāpšanu" no ekrāna un izplešanos izstādes telpā ir pārsteidzošs. Tajā ir kaut kas maģisks, tāpat kā Sāras Skorganas Teigenas instalācijā un video Dalot telti (2020); kā uzzināms anotācijā, darba mērķis ir būvēt "ēterisku sarunu tiltu starp dzīvo un mirušo pasaulēm".
Vizuālās uztveres paradoksi un maldi daļēji ir apspēlēti lielajā zālē, savukārt Erinas O’Kīfas (ASV) un Katjas Materas (Nīderlande) kopizstāde Mērītās perspektīvas jau tieši koncentrējas uz šiem jautājumiem. Erinas O’Kīfas kompozīcijas šķiet balansējam uz ģeometrizējoša modernisma un sirreāli metafiziskās tradīcijas robežas, mulsinot skatītāju ar ambivalenti uztveramu telpisko attiecību mīklām. Turklāt tās atgādina abstraktu glezniecību, kaut patiesībā ir fotogrāfijas. Vairāk lingvistisks un procesuāls ir Katjas Materas sniegums ar zīmēšanas vērojumu un divpusējiem darbiem ar tekstuālo nozīmju apvēršamību. Abu izstāžu kopīgais moto varētu būt – ne viss ir tā, kā izskatās, un nekas nav pasargāts no izmaiņām.
Rīgas Fotogrāfijas biennāle
Izstāde Ekrāna ēra III. Klusā daba (kuratores Inga Brūvere, Marīe Šēvolda) Rīgas mākslas telpā un izstāde Mērītās perspektīvas (kurators Pauļus Petraitis) Rīgas mākslas telpas Intro zālē līdz 12.VI