Laika ziņas
Šodien
Migla
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Visas izredzes nonākt ekstāzē. Zalcburgā publika gūst gan emocionālu, gan intelektuālu baudu

No pilnasinīga simfoniskā vēriena līdz skaniskai akupunktūrai. Vēsturiskus – vai vismaz saviļņojošus – mirkļus var piedzīvot teju ikvienā Zalcburgas festivāla notikumā

Zalcburgas festivāls, kurš notiek kopš 1920. gada un kura simtgades svinības pirms četriem gadiem nespēja apturēt pat Covid-19 pandēmija, ir klasiskās mūzikas Holivuda – visi šeit vēlas būt, pat ja cenšas apgalvot, ka Holivuda viņiem nemaz tā nepatīk. Mākslinieki, kuri uzstājas Zalcburgā – operas, simfoniskās un kamermūzikas, kā arī drāmas teātra programmā –, spēlē augstākajā līgā, tās ir gan zvaigznes, gan jaunie talanti.

2024. gada Zalcburgas festivāls tika atklāts 19. jūlijā un turpināsies līdz 31. augustam: 44 dienās ir paredzētas 172 izrādes un koncerti 15 norises vietās, kā arī 33 pasākumi jauniešiem paredzētajā sadaļā. Uz visiem notikumiem šogad piedāvātas kopumā 219 849 biļetes, kas maksā no pieciem līdz 465 eiro. Aptuveni puse no visām biļetēm ir pieejama cenu grupā no pieciem līdz 115 eiro. Šā gada festivāla budžets ir 69,45 miljoni eiro.

Himna Benžamēnam

Operas programmu šogad veido pieci iestudējumi: Volfganga Amadeja Mocarta Dons Žuans un Tita žēlsirdība, Mečislava Veinberga Idiots, Sergeja Prokofjeva Spēlmanis un Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāsti. Vēl piecas operas ir dzirdamas koncertversijā: Riharda Štrausa Kapričo, Ambruāza Tomā Hamlets, Luidži Dallapikolas Gūsteknis, mūsdienu autoru Georga Frīdriha Hāsa Koma un Beāta Furrera Vēlme. Par Veinberga Idiotu, ko iestudējusi lietuviešu diriģente Mirga Gražinīte-Tīla un poļu režisors Kšištofs Varlikovskis, KDi jau detalizēti stāstīja 8. augusta numurā – šī izrāde ir kļuvusi par festivāla radošo virsotni un pārsteidzošāko atklājumu. Taču ir vērts pievērst uzmanību arī citiem mūzikas teātra darbiem, piemēram, franču klasiķa Ofenbaha Hofmaņa stāstiem, kas Zalcburgas Lielajā festivāla namā/Großes Festspielhaus skanēs līdz 30. augustam.

Hofmaņa stāsti būs arī Latvijas Nacionālās operas 2024./2025. gada sezonas pirmais jauniestudējums: pirmizrāde, ko gatavo franču viesdiriģents Frederiks Šaslēns un režisors Aiks Karapetjans, notiks 26. septembrī.

Titullomu Hofmaņa stāstos atveido spožais franču tenors Benžamēns Bernheims. Foto – Monika Ritershausa

Zalcburgas festivālā, kurā Hofmaņa stāsti līdz šim tikuši izrādīti 1982. un 2003. gadā, izrādi ir veidojusi franču radošā komanda – maestro Marks Minkovskis, kurš stājas pie Vīnes filharmonijas orķestra diriģenta pults, un režisore Mariama Klemāna. Titullomu atveido spožais franču tenors Benžamēns Bernheims, kurš starp mēģinājumiem Zalcburgā paspēja aizlidot uz Parīzi, lai olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā izpildītu Gabriela Forē Himnu Apollonam. Benžamēns Bernheims liriskajā repertuārā un franču operā ir nevainojams, savukārt Zalcburgas publiku iepriekšējos gados viņš jau ir savaldzinājis kamermūzikas koncertos. Varam būt laimīgi, ka pirms septiņiem gadiem, kad Benžamēns Bernheims vēl nebija tik slavens un pieprasīts, dzirdējām viņu Šarla Guno Fausta titullomā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.

Ar humoru par savu ego

Hofmaņa stāsti ir Ofenbaha pēdējais darbs, ko viņš nav paguvis pabeigt. Galvenais varonis ir vēsturiska personība – vācu romantiskais dzejnieks E. T. A. Hofmanis. Kas ir Hofmanis, kuru sastopam Zalcburgā? "Viņa identitāte ir galvenais jautājums, kas ir jāatrisina, iestudējot šo operu," ir pārliecināta režisore Mariama Klemāna. "Izaicinājums ir izprast galveno tēlu un to, ko viņš mums vēsta. Personāžs – tāpat kā viņa reālais prototips – ir mākslinieks, viņš ir sacerējis stāstus, kuru liecinieki esam operas trijos centrālajos cēlienos. Neparasti, ka pats Hofmanis tajos parādās kā aktīva figūra. Viņš ir visu laiku klātesošs – gan kā stāsta tēls, gan metalīmenī. Viņš ir notikumu dalībnieks un novērotājs. Tādējādi darbā tiek izgaismota atziņa, ka ikviens mākslinieks savā daiļradē stāsta arī par sevi, par savu ego. Izrādē vēlos izpētīt, kā šajā konkrētajā gadījumā savijas māksla un dzīve, – es mēģinu sasaistīt trīs stāstus ar dažādiem pieturpunktiem Hofmaņa radošajās gaitās," saka režisore.

Tie visi ir nelaimīgas mīlestības stāsti, kuros Hofmanis zināmā mērā attēlo sevi kā upuri, bet sievietes operas sižetā tiek uztvertas kā objekti. Mariama Klemāna maina šo skatpunktu. "Raugoties no šodienas viedokļa, attieksme pret sievietēm, kas atspoguļojas Olimpijas, Antonijas un Džuljetas tēlā, ir diezgan problemātiska: mūsu priekšā ir lelle, māksliniece, kurai nav ļauts izpausties, un kurtizāne. Šīs Hofmaņa iztēlē dzimušās varones, kā klausītājiem paziņo pats autors, ir vienas īstās sievietes – aktrises Stellas – dažādās šķautnes un izpausmes. Hofmanis joprojām mīl Stellu, kaut gan viņi ir šķīrušies. Šīs trīs varones ir Hofmaņa fantāzijas augļi, taču man ir svarīgi piešķirt šīm sievietēm – vai arī vienai sievietei, kuru viņas simbolizē, – patstāvīgu dzīvi, nevis parādīt tās tikai kā vīrieša projekcijas," apgalvo Mariama Klemāna.

Režisore ir augusi ar Hofmaņa stāstu mūziku un jau bērnībā dungojusi operas melodijas. "Šī opera ir fascinējoša un sarežģīta ar to, ka tās mūzika un dramaturģija ir daudzveidīga un neviendabīga. No vienas puses, mūzikai – kā tas vienmēr ir Ofenbaha gadījumā – piemīt neticams vieglums. Esmu iestudējusi vairākus komponista darbus, man patīk viņa mūzika un fakts, ka tajā ir iekodēts humors, turklāt tas ir muzikāls, nevis tikai dramaturģisks humors. Hofmaņa stāstu dramatiskā intensitāte ir daudz spēcīgāka nekā Ofenbaha pazīstamajās operetēs. Operas mūzika ir asprātīga un viegla, taču arī dziļa, aizkustinoša un dramatiski piesātināta. Iestudējot operu, ir jāievēro katrs aspekts," skaidro Mariama Klemāna. Viņa ir studējusi literatūru un mākslas vēsturi Parīzē un operas režijā Eiropā un ASV darbojas jau divdesmit gadu.

Operas Hofmaņa stāsti jauniestudējuma veidotājus – diriģentu Marku Minkovski un režisori Mariamu Klemānu – vieno aizrautība ar Žaka Ofenbaha daiļradi. Foto – Jans Frīze

Autora drudzis

Zalcburgas izrādē Hofmanis ir režisors, kurš uzņem filmas ar – vai par? – savām mīļotajām sievietēm. Viņš ir aktīvs, emocionāls un brīvdomīgs autors, kurš mākslas vārdā ir gatavs dzīvot uz ielas blakus Holivudas kinostudijai ar saviem iepirkuma ratiem, kuros glabā dārgumus – Fransuā Trifo grāmatu, videokaseti ar Frica Langa filmu, kinolentes un alkohola pudeles. Benžamēns Bernheims piepilda Hofmaņa tēlu ar jauneklīgu šarmu, spēlē un dzied apbrīnojami dabiski – viņa balss palīdz iemīlēt šo mūziku.

Soprāns Ketrina Lūeka sadarbībā ar režisori Mariamu Klemānu ir atradusi atslēgu katrai varonei, ko viņa atveido Hofmaņa stāstos. Izrādē viņa dzied četras lomas. Attēlā – Ketrina Lūeka Stellas tēlā. Foto – Monika Ritershausa

Visas četras soprāna lomas – aktrisi Stellu, lelli Olimpiju, dziedātāju Antoniju un kurtizāni Džuljetu – izrādē atveido harismātiskā amerikāņu dziedātāja dramatiskais koloratūrsoprāns Ketrina Lūeka. Kopā ar režisori viņa ir atradusi atslēgu katrai varonei – tās ir sievietes ar raksturu, kuras neļauj ar sevi spēlēties, katra ir emancipēta māksliniece (viņas ir aktrises, kas filmējas pie Hofmaņa un nevēlas būt paklausīgas rotaļlietas režisora rokās). Tēlus Mariamas Klemānas izrādē ir ietekmējusi kinovēsture, un katrā cēlienā Hofmanis uzņem cita žanra filmu. Olimpijas veidolā ir nepārprotamas atsauces uz Džeinas Fondas spēlēto Barbarellu režisora Rožē Vadima 1968. gada zinātniskās fantastikas komēdijā. Satiekot katru aktrisi filmēšanas laukumā, Hofmanis izdzīvo savu drāmu, iegremdējas fantāzijās un atmiņās. Viņš ir iestrēdzis starp realitāti un savu drudžaino iztēli – katrā cēlienā mēģina režisēt gan filmu, gan savu dzīvi.

Hofmaņa raksturā mijas dažādi slāņi un nianses, kurām bieži nav nekāda sakara citai ar citu. "Mēs šo pretrunu atrisinām, uzsverot, ka mākslinieka dzīve un daiļrade ir neizbēgami savijušās. Tas prasa skrupulozu darbu ar libretu, lai katrā ainā būtu skaidrs, vai tā ir realitāte vai fikcija. Hofmaņa lomā Benžamēns Bernheims kaislīgi aizstāv savu tēlu – tas viņā rezonē ļoti dziļi. Benžamēns labi pārzina šo lomu, viņa apņēmība un entuziasms ļauj tēlam piedzīvot aizkustinošu attīstību – skatītājs cieš kopā ar galveno varoni. Empātijai ir jābūt," piebilst režisore Mariama Klemāna. "Ofenbaham bija izklaidējošu operešu autora reputācija, bet šajā operā viņš ir ielicis visu savu dvēseli, viņš ir nepārspējams melodiķis. Hofmaņa stāstos ir gan traģiski pavērsieni, gan smieklīgi brīži. Ir jūtama arī ironiska distancēšanās no titulvaroņa. Traģēdijas un komēdijas sajaukums atgādina pašu dzīvi," norāda režisore.

Ofenbaha apskāvienos

Maestro Marks Minkovskis, kurš izrādē Zalcburgā diriģē festivāla rezidējošo Vīnes filharmonijas orķestri, ir ieguvis slavu kā franču baroka repertuāra interprets. Kopš 80. gadu sākuma viņš vada paša dibināto senās mūzikas orķestri Les Musiciens du Louvre. "Kopā ar Vīnes filharmoniķiem mēs atrodam kompromisu starp pilnasinīgu skanējumu un sava veida skanisko akupunktūru," pieeju Hofmaņa stāstu interpretācijai raksturo diriģents. Viņš ir atskaņojis daudzus Ofenbaha darbus. Marks Minkovskis saka: "Mani un Mariamu Klemānu vieno aizrautība ar šo komponistu. Pēc daudziem komiskiem mūzikas teātra darbiem Ofenbaha mērķis ir bijis gūt panākumus romantiskajā operā. Šādā komēdijas un traģēdijas apvienojumā – ceļā, kuru viņš jau bija mērojis operā Reinas nāras, – Ofenbaha mūzika kļūst vēl izteiksmīgāka. Viņa radītais skanējums ieskauj gan klausītājus, gan izpildītājus."

Komentējot vienas dziedātājas – dramatiskā koloratūrsoprāna Ketrinas Lūekas – izvēli visām četrām galvenajām sieviešu lomām, Marks Minkovskis saka: "Sākotnēji Ofenbahs rakstīja Stellas partiju dramatiskajam soprānam, savukārt Hofmaņa partiju – baritonam. Tikai vēlāk, ņemot vērā Parīzes Komiskās operas (tur 1881. gadā notika Hofmaņa stāstu pirmizrāde – J. J.) prasības, Stellas loma tika atdota koloratūrsoprānam, Hofmaņa loma – tenoram. Stellai ir nepieciešama elastīga balss, kas ērti jūtas augstajā reģistrā, solistei ir jābūt spējīgai dziedāt ārijas oriģinālajā tonalitātē. Tāpat viņai ir nepieciešams virtuozitātes, bel canto emocionalitātes un dramatiskā spēka apvienojums. Viņai ir jāspēj ne tikai žilbināt ar koloratūrām, bet arī labi artikulēt patskaņus un līdzskaņus rečitatīvos orķestra pavadījumā."

Iestudējums ir asprātīgs, taču brīžiem haotisks – tas nav tik konsekvents un teātra valodas ziņā pārliecinošs, estētiski nevainojams darbs kā, piemēram, Veinberga Idiots Kšištofa Varlikovska režijā. Taču režisore Mariama Klemāna tic gan Ofenbaha mūzikai, gan savai koncepcijai un savas idejas spēj īstenot. Diriģenta Marka Minkovska un Vīnes filharmoniķu attiecības nav ideāli harmoniskas – mūziķi ne vienmēr paklausa diriģentam. Šis prominentais orķestris sadarbībā ar diriģentiem mēdz parādīt raksturu, un, ja ticam ilggadējiem Vīnes filharmoniķu skanējuma un uzvedības pētniekiem, visizcilāko sniegumu kolektīvs jau vairākus gadu desmitus pastāvīgi demonstrē partnerībā ar maestro Rikardo Muti, kurš šoreiz Zalcburgas simfoniskajā programmā pirmo reizi karjerā diriģēja Antona Bruknera Astoto simfoniju.

Hofmaņa stāstos Marks Minkovskis dara visu, lai izrādītu godu savam iemīļotajam Ofenbaham, un ļauj mirdzēt solistiem – gan aktieriski hameleoniskajam amerikāņu mecosoprānam Keitai Lindsijai (Hofmaņa draugs Niklauss un mūza), gan vokāli un ķermeniski varenajam amerikāņu basbaritonam Kristianam van Hornam (ļaundaru lomu kvartets – Lindorfs, Kopeliuss, Mirakls un Dapertuto), gan allaž elegantajam franču tenoram Markam Mojonam (Andreass, Košnils, Francs un Pitikinačo).

Fantastisko tenoru Benžamēnu Bernheimu Hofmaņa lomā varēs dzirdēt tiešraidē no Ņujorkas Metropoles operas (5. oktobrī Rīgas kinoteātrī Forum Cinemas, atkārtojums 9. oktobrī).

Grāfiene nekoķetē

Vīnes filharmonijas orķestris ar savu nosaukumu pirmo reizi uzstājās Zalcburgas festivālā 1925. gadā; vēl pirms tam 1920. gadā dibinātā festivāla koncertos piedalījās Vīnes Valsts operas mūziķi, no 1922. gada – Vīnes Valsts operas orķestris (kā zināms, Vīnes filharmonijas orķestris ir cieši saistīts ar Vīnes Valsts operas orķestri – lai kļūtu par pilntiesīgu Vīnes filharmoniķu dalībnieku, katram mūziķim ir jāiziet ugunskristības Vīnes Valsts operas orķestrī).

Tradicionāli Vīnes filharmoniķi Zalcburgas festivālā ir dzirdami piecās simfoniskās mūzikas programmās. Šoreiz koncertus diriģē Herberts Blumstets, Andris Nelsons, Rikardo Muti, Gustavo Dudamels un Janiks Nezē-Segēns. Orķestris festivālā piedalās ne tikai Ofenbaha Hofmaņa stāstu, bet arī Veinberga Idiota (diriģente Mirga Gražinīte-Tīla), Prokofjeva Spēlmaņa (diriģents Timurs Zangijevs) un Riharda Štrausa Kapričo atskaņojumā.

Operu Kapričo koncertversijā trīs vakarus jūlija beigās un augusta sākumā Lielajā festivāla namā diriģēja vācu maestro Kristiāns Tīlemanis, kuru Vīnes filharmoniķi ļoti ciena. Rihards Štrauss un Rihards Vāgners ir Kristiāna Tīlemaņa stihija, un šajā repertuārā viņš ir dievišķīgs – publikai ir visas izredzes nonākt ekstāzē.

Kapričo ir Riharda Štrausa pēdējais darbs teātra skatuvei, tā pamatā ir Stefana Cveiga ideja: Kapričo risina problēmu, kas ir tikpat sena kā pats operas žanrs, – attiecības starp vārdiem un mūziku. Darbība notiek ap 1775. gadu: jauna un skaista grāfiene atraitne Madlēna gatavojas savas dzimšanas dienas svinībām. Uz savu pili netālu no Parīzes viņa ir uzaicinājusi komponistu Flamānu un dzejnieku Olivjē – abi ir iemīlējušies Madlēnā. Kamēr grāfiene bauda stīgu sekstetu, ko viņai veltījis Flamāns, komponists un dzejnieks iesaistās diskusijā par to, kas ir pirmajā vietā – mūzika vai vārdi. Kuru no diviem vīriešiem izvēlēsies smalkā dāma?

Madlēnas lomā debitē franču un dāņu soprāns Elza Dreisī. Viņa ir ļoti apdāvināta dziedātāja, kura bieži pieņem drosmīgus lēmumus, – Elzas balss lieliski skan Mocarta mūzikā, viņa jau ir nodziedājusi trīs karalienes Gaetāno Doniceti triloģijā, kas veltīta Tjūdoru dinastijai (operas Anna Boleina, Marija Stjuarte un Roberto Deverē), un pat titullomu Riharda Štrausa Salomē.

"Grāfiene Madlēna ir interesanta, domājoša sieviete. Operas kulminācija ir Madlēnas fināla monologs, tās ir divdesmit minūtes tīras mūzikas," saka Elza Dreisī. "Kristiāns Tīlemanis un Vīnes filharmonijas orķestris ir sapņu komanda, ar kuru ļauties Štrausa mūzikai. Es nevarētu vēlēties neko labāku savai debijai Kapričo!" viņa priecājas.

Štrauss ir iecerējis Kapričo kā atvadu sveicienu operas skatuvei – tas ir krāšņs, melanholisks meistara atskats gan savā daiļradē, gan operas vēsturē. Šī ir grezna melodrāma, kurā nemirst ne varoņi, ne viņu cerības, – visas emocijas ir rūgti saldenas. Maestro Tīlemanis un Elza Dreisī ļauj noticēt šim stāstam, kas varētu šķist pārspīlēti mākslīgs un manierīgs, – dziedātājas vokālajā manierē nav koķetērijas, tai piemīt juteklisks smalkums un mirdzums. Solisti šajā koncertatskaņojumā pārvērš skatuvi par spēles telpu, kurā butaforiju vietā ir pārdzīvojumi, humors un dzirkstoša gaumes izjūta. Grāfienes brāli dzied baritons Kristofs Pols, viņa mīļoto aktrisi – mecosoprāns Eva Moda Ibo, teātra direktoru – bass Mika Karess, komponistu Flamānu – tenors Sebastiāns Kolheps, dzejnieku Olivjē – baritons Konstantins Krimmels.

No ēnām rodas skaņas

Tikpat spēcīgi Zalcburgā uzrunā arī laikmetīgā mūzika – šveiciešu komponista Beāta Furrera opera Vēlme/Begehren. Tā tika iekļauta festivāla atklāšanas sadaļā Garīgā uvertīra, kurā ir meklējamas neordināras programmas. Jūlija beigās Vēlme pieskandināja vienu no skaistākajiem Zalcburgas dievnamiem – kolēģijas baznīcu. Paša Beāta Furrera vadībā operu izpildīja viņa dibinātais ansamblis Klangforum Wien, kas specializējas jaunās mūzikas interpretācijā. Vēlme, kas tika pirmatskaņota 2001. gadā, ir mūsdienīga atbilde operai Kapričo. Šis darbs, kura galvenā tēma ir spēja dzirdēt un sadzirdēt, valodas zaudēšana un atgūšana, definē operas žanru XXI gadsimtā.

Komponists un diriģents Beāts Furrers pēc operas Vēlme atskaņojuma Zalcburgas kolēģijas baznīcā. Foto – Marko Borelli

"Ēna" ir pirmais vārds, ko dzirdam Vēlmē, kuras librets ir balstīts Čezāres Pavēzes, Gintera Eiha, Ovidija un Vergilija tekstos. Tieši no ēnām rodas skaņas – vokālās līnijas, kas šņukst, čukst un mirgo, paceļoties augšup. Divi cilvēki iziet no pazemes, cerot atkal ieraudzīt dienasgaismu. Lēmums pagriezties, atskatīties atpakaļ ir arī emocionāls pagrieziena punkts, kas iesaldē šo traģisko brīdi, lai to varētu pārdzīvot atkal un atkal. Tas ir tikai sākums attiecību drāmai, kuras dinamiku nosaka apsēstība ar atcerēšanos un meklējumiem.

Vēlme ir Orfeja un Eiridikes mīta interpretācija: varoņi ir arhetipi, kas meklē zudušo laiku. Zalcburgā dziedāja solisti Sāra Aristidu (Viņa jeb Eiridike) un Kristofs Brunners (Viņš jeb Orfejs), kā arī koris Cantando Admont. Opera Vēlme ir gan apburošs, gan satraucošs mūzikas teātra darbs, kuru radījis viens no oriģinālākajiem mūsu laika skaņražiem.

Šēnberga tuvākajā lokā

Zalcburgas festivāla apjomīgajā koncertu klāstā īpašs cikls ir veltīts austriešu komponistam, mūzikas teorētiķim, kompozīcijas skolotājam, gleznotājam un dzejniekam Arnoldam Šēnbergam par godu viņa 150 gadu jubilejai. Sērijā Laiks ar Šēnbergu uzmanība tiek pievērsta viņa daiļradei vēsturiskā kontekstā: no monarhijas sabrukuma līdz Pirmajam pasaules karam, starpkaru gadiem, Otrajam pasaules karam un pēckara periodam. Par nozīmīgu Zalcburgas festivāla operas un koncertprogrammu daļu Šēnberga mūzika kļuva tikai pēc Otrā pasaules kara. Viņa opera Mozus un Ārons šeit ir piedzīvojusi divas interpretācijas: 1987. un 1988. gadā Žana Pjēra Ponela režijā (diriģēja Džeimss Levains) un 1996. gadā Pītera Šteina režijā (diriģēja Pjērs Bulēzs). Šēnberga monodrāmu Gaidīšana 1995. gada festivālā iestudēja Roberts Vilsons – to dziedāja ikoniskā Džesija Normena, pie Vīnes filharmoniķu pults stājās Kristofs fon Dohnāņi.

Ciklā Laiks ar Šēnbergu klausītāji aicināti iepazīt šo novatorisko komponistu un domātāju dažādos viņa karjeras periodos plašā amplitūdā – no klaviermūzikas un opusiem maziem ansambļiem līdz simfoniskajiem darbiem. Koncertos Šēnberga kompozīcijas tiek kombinētas ar Riharda Vāgnera, Ludviga van Bēthovena, Johannesa Brāmsa un Gustava Mālera sacerējumiem – šos autorus viņš uzskatīja par saviem paraugiem. Līdzās Šēnberga draugiem un skolniekiem programmā ir pārstāvēts viņa laikabiedrs Karls Krauss, kura oratoriskais stils ir dziļi iespaidojis Šēnbergu, kā arī paša Šēnberga ietekmētie skaņraži Francis Šrekers, Albāns Bergs, Antons Vēberns un Hanss Eislers. Austriešu mākslinieks iedvesmojis arī Luidži Nono un mūsdienu komponisti Olgu Neivirtu. Daži darbi tiek atskaņoti tiem paredzētajā instrumentācijā, savukārt citi ir dzirdami versijās, kas radītas Šēnberga Privāto muzikālo priekšnesumu biedrībai.

Es apmeklēju četrus no vienpadsmit šā cikla koncertiem. Tie notika fonda Mozarteum Lielajā zālē. Vietējais orķestris Camerata Salzburg un atskaņojuma vadītājs vijolnieks Džovanni Guco spēlēja Vāgnera poēmu Zīgfrīda idille, Šrekera Kamersimfoniju un Šēnberga Apskaidroto nakti. Nākamo koncertu tajā pašā vakarā atklāja aktieris Kristofs Lūzers, kurš nolasīja komponista Albāna Berga 1930. gada 23. aprīlī Vīnes Radio sniegto interviju (tai tika dots nosaukums Kas ir atonāls?), un turpinājumā uzstājās brīnišķīgi mākslinieki: Zalcburgas festivāla intendants pianists Markuss Hinterheizers un baritons Georgs Nigls interpretēja Šēnberga dziesmu ciklu, kurā izmantoti vācu simbolisma dzejnieka Stefana Georges Gaisa dārzu grāmatas darbi, pēc tam soprāns Anna Prohaska un kvartets Minguet izpildīja Šēnberga Otro stīgu kvartetu, kurā arī skan Stefana Georges dzeja. Publika klausījās, aizturējusi elpu, un guva gan emocionālu, gan intelektuālu baudu.

Divas dienas vēlāk noklausījos vēl divus koncertus vienā vakarā. Pirmajā programmā skanēja Gustava Mālera Dziesmas par zemi daļa Atvadas (Šēnberga un Rainera Rīna apdarē mazajam ansamblim; solo dziedāja mecosoprāns Tanja Ariana Baumgartnere, spēlēja Vīnes filharmoniķu dalībnieki diriģenta Maksima Paskāla vadībā), Johana Štrausa dēla Imperatora valsis (Šēnberga apdarē salona ansamblim; atskaņoja Vīnes filharmoniķu dalībnieki) un Morisa Ravela horeogrāfiskās poēmas Valsis apdare divām klavierēm (spēlēja Tamara Stefanoviča un Nenads Lečičs). Nākamajā koncertā uz skatuves atgriezās Tamara Stefanoviča un Nenads Lečičs, kuri nospēlēja Šēnberga Otro kamersimfoniju apdarē divām klavierēm, savukārt kvartets Leonkoro interpretēja Vēberna Lēno daļu stīgu kvartetam un Berga Lirisko svītu stīgu orķestrim. Šie koncerti ir neaizmirstami, tie bagātina klausītāju pieredzi un padara uztveri asāku.

Pianisti Tamara Stefanoviča un Nenads Lečičs piedalījās divos Arnoldam Šēnbergam veltītajos koncertos. Foto – Marko Borelli

Atmiņā paliek arī Mocarta zālē/Haus für Mozart dzirdētais koncerts, kurā vijolnieks Reno Kapisons, čelliste Jūlija Hāgene un pianists Igors Levits žilbinoši un ar lielu prieku atskaņoja Johannesa Brāmsa Pirmo, Otro un Trešo trio vijolei, čellam un klavierēm, – tā bija kamermūzikas paraugstunda zelta repertuārā. Savukārt mecosoprāns Elīna Garanča un pianists Malkolms Martino 20. augustā Lielajā festivāla namā notikušajā koncertā pirmo reizi Zalcburgas festivāla vēsturē atskaņoja latviešu vokālo mūziku – viņi atklāja publikai Jāzepa Mediņa, Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola dziesmas, kurām sekoja Riharda Štrausa, Anrī Diparka un Sergeja Rahmaņinova darbi.

Vēsturiskus – vai vismaz saviļņojošus – mirkļus var piedzīvot teju ikvienā festivāla notikumā. Zalcburga ir labāka par Holivudu!

Informācija: salzburgerfestspiele.at

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja