Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +19 °C
Skaidrs
Piektdiena, 12. augusts
Klāra, Vizma

Viss liekais ir iztīrīts. Recenzija par filmām Tikmēr Lucavsalā, Uzticības persona un Nemierīgie prāti

Kopš aprīļa beigām kinoteātru repertuārā ir trīs ļoti dažādas Latvijas filmas – iespēja gandrīz katram skatītājam atrast vismaz vienu savējo

Pašreizējais periods ir tāds kā "testeris" tam, kas ar vēl lielāku sparu notiks rudenī, kad uz pirmizrāžu tusiņiem saskriesies vairāk nekā desmit Latvijas filmu – gan tās, kam pabeigšana un iznākšana dabiski iekrīt 2022. gada rudenī, gan tās, kuru pirmizrādes atliktas, atliktas un vēlreiz atliktas. Jau tagad notika tā, ka uz ekrāniem vienā nedēļā iznāca trīs Latvijas filmas, turklāt divas svinēja pirmizrādi vienā vakarā tikai dažādos kinoteātros, un galu galā maija pirmajā nedēļā kinoteātros vienlaikus skatāmas piecas dažādas Latvijas filmas un vēl jauns daudzsēriju stāsts televīzijā. Ieinteresētam skatītājam atkal ir jāpierod pie domas, ka Latvijas filmu ir daudz (tā jau pirms dažiem gadiem ir bijis, un visi par to bija priecīgi), bet skaidrs, ka derētu arī izvēlēties un noskatīties vismaz daļu no tām, tāpēc KDi steidz palīgā ar nelielu ieskatu aktuālajā repertuārā.

Lucavsalas kaleidoskops

Divas filmas, kuru pirmizrādes sakrita vienā vakarā, laimīgā kārtā ir diezgan atšķirīgas un varbūt tāpēc kopā varēs ieinteresēt divreiz plašāku auditoriju, nevis cīnīties par vienu un to pašu skatītāju. Jaunā režisore Elza Gauja, kuru iepriekš pazinām kā aktrisi vairākās teātra izrādēs un divās filmās, patlaban visai pārliecinoši iet kinorežijas ceļu – jau studentu filmu konkurencē līdz šim izcēlušās vairākas viņas īsfilmas, tagad pabeigta pilnmetrāžas dokumentālā filma Tikmēr Lucavsalā, rudenī gaidām debijas spēlfilmu Mamma vēl smaida.

Lucavsalas komūnas portretējums atstāj vieglu un gaišu iespaidu, lai gan zemūdens akmeņos tur slēpjas visādas briesmas šaurākā un plašākā nozīmē – entuziastu iekoptās pļaviņas un bezrūpīgo dzīvi svaigā gaisā apdraud gan nejauši huligāni, gan vietsēži lokālpatrioti, gan daudz distancētāks, bet vērienīgāks mākonis pie pamales enerģisku nekustamā īpašuma attīstītāju veidolā. Būvnieki, kas zaļo salu pilsētas viducī labprāt pārvērstu bezpersoniskā namu un veikalu pudurī (nu gluži kā simtgades filmā Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi!), arī filmā parādās tikai uz standarta kabinetu fona un standarta runājošo galvu veidolā (lieki teikt, ka Lucavsalā viņi nemaz tā pa īstam nav bijuši), savukārt salinieku publika kā raibs lupatdeķis hipiju stilistikā klājas pa pļaviņām un sastiķētām būdiņām, draudzīgi savā starpā un naivi smaidīgi pret ārpasauli. Liekas gan mazliet aizdomīgi, ka filmas varoņu vidū nav neviena tīra dārzkopības entuziasta, kas cīnītos pa siltumnīcu un mēslotu dobes no sējas laika līdz ražas novākšanai, – vai tiešām Lucavsalā tādu nav, ja visur citur Latvijā papilnam?

Vieglajam un gaišajam kopiespaidam gan ir arī savs mīnuss – ja tiešām Lucavsalas laimīgā dzīve ir apdraudēta un filma domāta, lai aizstāvētu salinieku (un visu rīdzinieku) tiesības elpot svaigu gaisu zaļā zālītē, nevis no 21. stāva loga, tad konflikts ir pārāk aizplīvurots un nemanāms. Nav runa par to, ka skatītājam būtu skaidri jāstāsta detaļas un normatīvie akti, notikumu hronoloģija un apdraudējumu kategorizācija, tomēr, ja "tumšie spēki" filmā radītu lielāku spriedzi, skatītājs to sajustu precīzāk un sabiedriskā doma varbūt sakustētos. Bet varbūt tāds nemaz nav bijis nodoms, tāpēc nav ko izgudrot filmas vēstījumu autoru vietā.

Personas, kam uzticēties

Otra pirmizrāde tajā pašā vakarā bija režisora debitanta Jurija Skorobogatova spēlfilmai Uzticības persona. Tā veidota kā koncentrāts no seriāla, kas kopš janvāra ir skatāms straumēšanas formātā. Neesmu pamanījusi, vai publicitātes materiālos šo filmu dēvē par komēdiju, man tas izskatās pēc triju diezgan atšķirīgu žanru komplekta – filma sākas kā komēdija, pārvēršas draudīgā bojevikā un noslēdzas kā brīnumpasaka ar laimīgām beigām. Tomēr smieklīgi ir visu laiku, tur savs nopelns ir gan scenārija līdzautoram Oskaram Rupenheitam (kura līdz šim skaļākais darbs ir spēlfilma Kriminālās ekselences fonds), gan vēl jo lielāks – aktieru ansambļa ieguldījumam. Marija Linarte un Jurijs Djakonovs krāšņi demonstrē komiķu dotības ar žestiem, mīmiku un apbrīnojami dabisku valodu (un dabisku lamāšanos tai skaitā), Egons Dombrovskis to pašu efektu panāk ar akmens ģīmi, vienmēr klātesošo miesassargu un izsmalcināti pieklājīgu leksiku. Brīnišķīgi amizanta epizode trāpījusies arī Niklāvam Kurpniekam, savā tēlā pārliecinošs ir gan Mārcis Lācis, gan Kaspars Gods, kuru tēli sagādā negaidītus sižeta pavērsienus.

Turklāt priecīgi jākonstatē, ka seriāla vielas sakompresēšana filmā neko nav sabojājusi, gluži otrādi – viss patiešām liekais ir iztīrīts, rezultātā ir atstāts patīkams piedzīvojums tiem, kam līdz šim Latvijas kino (ar dažiem izņēmumiem) licies pārāk nopietns, pārāk dramatisks vai… negribas pat iedomāties, kā to nosauktu filmas varone Jana Zīlīte. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Latvijas kino jau sen vairs nav nekāda viendabīgā "gruzona" masa, bet seni stereotipi ir dzīvelīgi, tāpēc vēl jo labāk, ka repertuārā parādās arī šādas Latvijas filmas, piešķirot kopējam tēlam vairāk krāsu.

Konceptuāli nemierīgi

Provocējošu un sapurinošu iespaidu atstāj režisoru Raita Ābeles un Laura Ābeles filma Nemierīgie prāti, kas kinoteātru repertuārā ir kopš aprīļa beigām. Filmas publicitātes materiālos akcents likts uz mentālām diagnozēm, bet manā skatījumā tā ir diezgan nežēlīga satīra par laikmetīgās mākslas vidi un tās attiecībām ar publiku – vai vismaz to publikas daļu, kam patīk tikt pārsteigtai ar kaut ko galīgi nesaprotamu, bet konceptuāli iesaiņotu. Nu, patiesībā citas publikas šajā filmā nemaz nav, tāpēc attiecības nenonāk līdz tracim, kādu reālajā dzīvē mēdz sacelt visādi "murāļu pretinieki" un tie, kas ierauga mazliet vairāk attēlu no Venēcijas biennāles vai ciešāk ieskatās bibliotēku plauktos. Tas arī labi, filmai šādas primitīvas viedokļu sadursmes būtu pārāk plakanas un garlaicīgas, daudz atraktīvāka ir tā psihedēliski krāšņā rosība, kuru vizuāli iespaidīgā attēlojumā (operators Mārcis Ābele) un dažādās nesaprotamās, bet "tipiski radošās" vidēs (māksliniece Zanda Zeidaka) sagādā vesels bars spilgti kariķētu tēlu un aizdomīgi reālu "dzīves pabērnu", kas papildināts ar metālistiem vegāniem, jūrniekiem filozofiem un šamaņiem makšķerniekiem.

Vēl viens autoru mājiens, kas iekrīt acīs varbūt tikai tādam skatītājam, kurš pārāk cītīgi seko līdzi Latvijas kinodzīvei, – ļoti īsais fragments, kas pavīd sienas ekrānā "Tvaika ielas" gaitenī, pa kuru monotoni slāj Mārtiņš un vēl daži pacienti, nāk no simtgades filmas Paradīze ’89 (2018), un man ir aizdomas – galvenais iemesls šai autoru izvēlei ir nevis fakts, ka Paradīzes režisore Madara Dišlere strādājusi par režisoru pirmo asistenti (1st AD) Nemierīgajos prātos, bet gan tieši tie tēli, kas parādās uz ekrāna tieši šajā fragmentā…

Apmēram pirmo trešdaļu ekrāna laika skatītājs var pavadīt pārdomās, vai divi pieauguši vīrieši (lomās Mārcis Lācis un Toms Auniņš) tomēr nav par vecu, lai dzīvi vadītu šādā jauniešu frīstailā, un zīmīgi, ka otrā filmas daļa, kurā (pēc sižeta) izpaužas brāļa Mārtiņa slimības saasinājums ("maestro", kā to brāļi dēvē savā ģimenes žargonā), patiesībā ir daudz harmoniskāka un elpo vieglāk nekā visa tā raibā burzma pirms un pēc.

Smalkākais tēls visā šajā fantasmagorijā – vismaz manās acīs – pēkšņi izrādās Jura Žagara tēlotais mākslas mecenāts Gunārs. Kaut kā vienmēr bija licies, ka reālajā dzīvē mākslas finansētāji ir tādi žēlojami labsirži, kurus mākslinieki apdullina ar saviem teorētiskajiem konceptiem un sagūsta vārdu zirnekļtīklos tā, ka cilvēkam nemaz nekas cits neatliek, kā noticēt visam un atpogāt maku, lai neizskatītos pēc muļķa. Filmā Nemierīgie prāti gluži otrādi – Gunārs ir saprātīgākais no visiem, viņš neizliekas, ka būtu baigi pavilcies uz brāļu abstraktajiem un visu laiku mainīgajiem murmulējumiem, – kaut kādu savu iemeslu pēc viņš to izstādi grib, kaut kādu iemeslu pēc viņam patīk "viss tas sviests", kas notiek tādā mākslas vidē, – nu, varbūt tā ir (apskaužamā?) brīvība kavēt norunātas tikšanās, dzert ar bomžiem un klejot, kur un kad vien ienāk prātā, nevis braukt rutīnas medībās kā uz nogalināšanas konveijeru. Ja tur arī pa vidu gadās kāds "ar diagnozi", Gunārs par to īpaši neuztraucas: "Trakie ir trakie. Vinsents van Gogs, un tā…", bet "publiski mēs par to nerunājam", citādi nojauks biznesu. Amizanti, ka pat pēc brāļu noorganizētās "transcendentālās pieredzes", kad "frekvence turpina darboties" un "viss taču ir mīlestība", Gunāra pirmā reakcija ir "nu, notirgot to, protams, nevarēs".

Vai to varēs "notirgot" kinoskatītājiem, rādīs kinoteātru apmeklējuma statistika, tomēr gribas cerēt uz to labāko. Galu galā šobrīd apstākļi runā par labu kinoteātru apmeklēšanai – epidemioloģiskie ierobežojumi atcelti, un bailes no vīrusa mazinājušās, pavasaris vēl nav diez cik iesilis pat piesaulītē, repertuāra piedāvājums arī plaukst arvien daudzveidīgāks; vai tad nu tiešām katrs sev vismaz kādu filmu neatradīsim?!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja