Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Visukoviengribi.jpg. Dailes teātra izrādes Rotkho recenzija

Rotkho Dailes teātrī ir izrāde, kas tiecas tev palīst zem ādas, un tas pilnā mērā tai izdodas.

Skatītāji izrādei uzgavilē. Tas iepriecina, jo tas nozīmē, ka pandēmijas laikā nav atmiruši teātra uztveres impulsi. Skatītājus atdalošie plastmasas būri ir likvidēti, visi sēž cieši plecu pie pleca, Lielā zāle ir pilna līdz pēdējai rindai, notiek reāla mijiedarbība – teātra lielākais laimes brīdis. Skatītāji pilnā mērā ir gatavi akumulēt un raidīt atpakaļ to ārprātīgo enerģiju, ko no skatuves gāž virsū poļu un latviešu kopdarbs Rotkho. Tiem, kas vēlas, pirms izrādes tiek izdalīti ausu aizbāžņi.

Bet ne jau par aizbāžņiem ir runa. Šeit viss ir līdz nāvei (burtiski, sižetiski) nopietni. Sarežģīti un neērti. Šķiet, ka skatītāji tam ir gatavi. Patiesībā ir sajūta, ka viņiem pat būtu grūti saņemt kādu mazāk mokošu sižetu, ja reiz Ukrainas kara laikā ir atnākuši uz teātri. Izrādes beigās pār visu skatuvi ir Ukrainas karogs no pikseļiem ar visiem zināmo uzrakstu par krievu kuģi. Tas vairs nav asprātīgs, bet nu jau hrestomātisks un solidārs. Šoreiz angļu valodā. Izrādei ir arī angļu subtitri.

Pat ja jūtams apokalipses gruzdums, tas vienlaikus rada arī gandarījumu, ka teātris jūtīgi reaģē uz savu laiku un nevairās no sāpīgiem jautājumiem.

Rotkho neapdullina tikai ar skaņas decibeliem, bet piedāvā arī jēgas mērogu. Vai laba māksla var būt lēta? Kas ir laba māksla? Kas ir māksla? Vai mākslai ir kāda jēga, ja mēs, saskaroties ar to, neko nejūtam? Tie ir tikai daži jautājumi, kurus iesviež zālē Rotkho.

 

Domā ar kameras palīdzību

Nevarētu teikt, ka Latvijas teātrī būtu sveša video izmantošana izrāžu estētikā. Vēl vairāk – pēdējā laikā gandrīz vai retums ir izrāde, kurā aktieru sejas netiek filmētas un projicētas uz ekrāna. Cits jautājums – par metodes māksliniecisko mērķtiecību, ko šajā rakstā neapspriedīšu. Kā pirmo radikālāko pavērsienu video integrēšanā izrādē gribētos minēt Alvja Hermaņa un Monikas Pormales Tālāk Jaunajā Rīgas teātrī jau 2004. gadā.

Tomēr Rotkho ir jauna veida pieredze, jo diez vai tik totālu audiovizuālu sprādzienu, kas reizē ir arī akvarelisks un juteklisks, kā izrādes matēriju Latvijas teātrī esam piedzīvojuši.

Pirms ķeros pie izrādes konkrētības, ir jāpasaka daži vārdi par poļu radošo komandu. Lukašs Tvarkovskis ir polifonisks teātra mākslinieks, kurš pazīstams kā slavenā režijas meistara Kristiana Lupas videomākslinieks. Tvarkovskis ir kino un teātra režisors, scenogrāfs un videomākslinieks vienā personā. Dibinājis mākslas kolektīvu Identity Problem Group un darbojies tajā līdz 2016. gadam. Iestudējis vairākas izrādes Lietuvā, kas guvušas milzīgus panākumus. "Negribu sevi ieslēgt tikai teātrī, starpdisciplināri projekti man šķiet daudz interesantāki. Video jūtos viskomfortablāk un nevaru iedomāties savu iestudējumu bez šī izteiksmes līdzekļa. Izsaku savas domas ar kameras palīdzību," intervijā pirms izrādes Lokis Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī sacījis Tvarkovskis.

Rotkho dramaturģe Anka Herbuta ir rakstniece, kuratore un pētniece teātra un dejas jomā. Viņas galvenā tēma ir horeogrāfijas sociālās un valodas poētiskās un performatīvās iespējas. Šīs iespējas izrādē pēta arī horeogrāfs Pavels Sakovičs, radot aktieriem īpatnēju, grūti aprakstāmu plastisko zīmējumu. Viņu roku kustības nedaudz atgādina peldēšanu vai nemitīgu zaru atgrūšanu mežā, lai tiktu no kaut kurienes ārā, nav gan īsti zināms – no ūdens, meža, ekrāna, savas galvas vai mākslas tirgus noteikumiem.

 

Digitālais ekspresionisms

"Šī nav izrāde par Marku Rotko. Šī pat nav izrāde par Marku Rotkho," uzsver Anka Herbuta, atsaucoties uz 1999. gadā žurnālā New Scientist apgalvoto un pierādīto, ka rakstītu tekstu spējam uztvert arī tad, ja vārdā burti ir pārkārtoti vietām – galvenais, lai vietā būtu pirmais un pēdējais burts. Un pat tas, ka dramaturģijas centrā ir reāli gleznotāja Marka Rotko dzīves notikumi – Ņujorkas restorāna Four Seasons sienas gleznojuma pasūtījums, viņa pašnāvība un fakts, ka Ņujorkas Knēdlera galerija pārdevusi 8,5 miljonus vērtu Rotko gleznas viltojumu, – nepadara izrādi par dokumentālu stāstu. Dokumentalitāte radošajai grupai kalpo, lai runātu par brīvi un netverami plūstošām robežām starp īstenību un iztēli, oriģinālu un kopiju, radot realitāti, kas iekodusies pati savā astē un nemitīgi rada Žana Bodrijāra formulētos simulakrus. Videomākslinieks Jakubs Lehs, scenogrāfs Fabjēns Ledē, gaismu mākslinieks Euģenijus Sabaļausks, komponists Lubomirs Gželaks radījuši skatuves visumu, kas šūpo pamatus zem mūsu kājām un jebkādiem atskaites punktiem.

Reālā darbības vieta – ķīniešu restorāniņš, kurā pie plīts darbojas neprofesionāli aktieri Jaņa Huana un Sjaočeņs Vans, – pārtop par piecām kustīgām, noslēgtām būvēm. Skatītāji tur notiekošo vēro septiņās tiešraides projekcijās, no kurām četras ir platekrāna monitori. Vienlaikus darbojas sešas kameras – trīs ir aprīkotas ar bezvadu tehnoloģiju, un tās vada paši aktieri.

Rēzijas Kalniņas galeriste Anna Frīdmena, Mārtiņa Upenieka muzeja direktors, Artūra Skrastiņa Domeniko de Sole, Kaspara Dumbura Orions Anastapolu tikpat labi varētu būt arī personāži no Rūbena Estlunda filmas Kvadrāts (2017), kuras satīru par mākslas vidi, kuratoru, muzeju direktoru un citu iesaistīto galma rotaļām ir grūti pārspēt. Kā mundrs, acīgs, jauns dzinējsuns notikumiem līdzi seko Toma Veličko žurnālists.

Jau minētajai estētiskajai biežņai jāpievieno fakts, ka izrādes struktūrā tiek izmantoti arī brehtiski atsvešinājuma efekti – aktieri piesaka paši sevi un lomas, ko spēlē, tiesa, atkal jau jaucot galvu un neļaujot mierīgu prātu atķeksēt programmiņā, ko tad kurš spēlē, – Artūrs Skrastiņš spēlē aktieri, kurš spēlē Artūru Skrastiņu, kurš spēlē aktieri utt. Kā Renē Magrita gleznās. Skatienam nav kur atdurties.

 

Seju tuvplāni kā gleznas

Mākslinieks un scenogrāfs Fabjēns izstrādā psihoaktīvas vides dizainu, daudzslāņainas 3D ainavas un instalācijas teātriem un mākslas galerijām. Šis talants pilnā mērā tiek apliecināts arī Rotkho. Tomēr ir aina, kurā, par spīti augsto tehnoloģiju dzīrēm šajā iestudējumā, karalis ir aktieris. Pat ja viņa seja tiek projicēta uz ekrāna kā lielformāta portrets.

Runāju par diviem dialogiem starp Jura Bartkeviča Rothko un Vitas Vārpiņas Melu Rotkho. Aktieru koncentrētās sejas pašas līdzinās Marka Rotko gleznām, kurās varētu ilgi skatīties, tverot katru sejas muskuļu noraustīšanās niansi. Klubu mūzikas cienīgā dārdoņa apklust, krāsas pazūd, un skatītāji piedzīvo stindzinošu divu cilvēku vientulības un eksistenciālu baiļu ainu novītušu un vāzē sasmirdušu gladiolu fonā. Radošā grupa miksē digitālā ekspresionisma kliedzienu ar portreta žanra kamerstila un nianšu jūtīgumu.

Kā no kādas tālas – vienkāršas un cilvēciski siltas – pasaules šķiet Ērikas Eglijas-Grāveles Aktrise un Andžeja Jakubčika Aktieris, kuri, nejauši satikušies ķīniešu krodziņā uz Rotkho atlasi, pāri vecuma un valodas barjerām sadraudzējas un, kaut arī saprotas ar Google Translate palīdzību, liekas, runā kopīgā mākslas valodā, lai cik naivi tas skanētu. Gribas palaist fantāziju ganībās un iztēloties, ka varbūt poļu aktieris, jauns būdams, ir spēlējis pie Grotovska.

Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā 2015. gadā notika izstāde Četras izstādes. Vienai no tām vajadzēja būt Martas Zariņas-Ģelzes (1987–2014) izstādei instalācijai Asaras – asaras tiktu savāktas no Marka Rotko gleznu priekšā raudošajiem cilvēkiem. Šī iecere palika nerealizēta, jo māksliniece cieta no depresijas un izdarīja pašnāvību. Katažinas Osipukas performeres un viesmīles Destiny Hope tēls šajā izrādē ir uzsūcis gan Rotko, gan Martas, gan visu to asaras, kuri, piedzīvojot mākslu, tomēr vēlas kaut ko just.

 

ROTKHO
Dailes teātra Lielajā zālē 28., 29.IV plkst. 19
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja