Ābolu ķocis. Sapņotāji Dailes teātrī. Biseksuālā un incestuālā erotika nav pašmērķis

Henrieta Verhoustinska

@@@@

Sapņotāji ir par eskeipismu. Bēgšanu no pasaules, kurā notiek nemieri (līdzīgi kā Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā Strindberga Jūlijas jaunkundzē), bēgšanu no tuvības, bēgšanu no sevis, ieraugot sevī biedējošu dziņu akačus. Ja bēg, pasaule sašaurinās – tas notiek arī ar scenogrāfa – 8 iekārtoto spēles laukumu. Man patīk režisores uzdrīkstēšanās, atklājot personības, par ne mazāk svarīgu kā intelektuālo kapacitāti un mīlestību uz vecām filmām atzīt sarežģīto un jaudīgo seksualitātes teritoriju katrā cilvēkā.

Smeldzīga vecāku tēma – īpaši Vitas Vārpiņas nogurusī un vīlusies māte, kura labprāt tuvotos saviem bērniem, bet tas nav iespējams. Izrādē vecāki un bērni ir divas planētas paralēlās orbītās. Jura Bartkeviča atveidotais tēvs, kura žests, paģiru un pārdzīvojumu nomocītajiem bērniem pasviežot saņurcītu banknoti, atklāj citkārt pašpārliecinātā "pāva" bezpalīdzību. Lielākais izrādes mīnuss – Adēra romāna neveiklais dramatizējums, kas uzliek Mārtiņam Upeniekam, kurš šajā izrādē sasniedzis jaunu līmeni, apliecinot sevi gan kā talantīgu un pievilcīgu, gan arī drosmīgu un brīvu aktieri, neiedomājamu uzdevumu dzīvot lomā un vienlaikus visnepiemērotākajos brīžos to komentēt.

Atis Rozentāls

@@@

Izvēlēties materiālu, kuru daudzi pazīst no filmas, ir riskanti, tāpēc atsauksmes par Lauras Grozas-Ķiberes izrādi ir diametrāli pretējas. Ir tādi, kas gatavi iet otrreiz, un ir tādi, kas pamet teātri pēc pirmā cēliena. Mazliet mulsinoši, ka režisore izmanto šajā pašā zālē nesen aprobētu paņēmienu – ēkas iekšpusē plosās kaisles ugunskuri, savukārt uz ielas trako pūlis, un beigās ir vismaz viena nāve. Sapņotājos gan tas ir organiskāk nekā režisores ieviestie Brexit fanu auri izrādē Pēc Jūlijas jaunkundzes. Aktierdarbi ir godprātīgi, varbūt pat centīgi, puiši (Mārtiņš Upenieks un Artūrs Dīcis) izģērbjas pavisam un dara to bieži, Anta Aizupe – līdz apakšveļai. Biseksuālā un incestuālā erotika nav pašmērķis un noturas gaumes robežās. Man pietrūka smalkuma – pustoņu, ko sola veiksmīgais izrādes plakāts. Taču ir sajūta, ka galveno aktieru trijotnei var izdoties šīs nianses atplaucēt. Atjautīga ir ideja papildināt iestudējumu ar krietni vēlāk tapušo Frederika Beigbedera Ekstazī stāstu fragmentu, tādējādi metot tiltu no 1968. gada uz astoņdesmitajiem, – un tas ir Dārtas Danevičas solonumurs. Drusku žēl Ginta Grāveļa, kam uzdots dežurēt divās ainiņās, katrā viņš pasaka pāris teikumu.

Maija Svarinska

@@@

Laura Groza-Ķibere savulaik ir teikusi, ka viņu interesē marginālo, tā saukto izraidīto cilvēku likteņi, un šī tendence ir jaušama teju visos viņas režijas darbos. Arī Gilberta Adēra luga Sapņotāji runā par tiem, kas neviļus vai apzināti konfrontē ar visiem pārējiem. Darbība notiek Francijā 1968. gadā, kad valstī mutuļo milzīgs jauniešu protests, ko redzam arī videokadros. Lugas varoņi dzīvo kino un erotikas pasaulē, sapņu mītos, droši vien tādējādi meklējot brīvību paši sevī. To grūti atrast, jo visi trīs – brālis, viņa dvīņumāsa un abu kopējais draugs – cīnās cits ar citu par mīlestību, to jūtu universu, kas var piederēt vai nu diviem, vai tikai vienam. Mārtiņš Upenieks (Metjū) un Artūrs Dīcis (Teo) šo jūtu labirintu izstaigā diezgan pārliecinoši. Īpaši Artūra Dīča varonī jaušams pretrunīgu emociju spriegums. Viņa māsa Izabella izturas kaut kā ārišķīgi – vai nu aktrisei Antai Aizupei trūkst personiskās pārliecības, vai arī viņas daba nav tik seksīga. Toties visu varoņu plikumiņi ir gana jauki. Es apzināti ironizēju, jo mulsina režijas paņēmienu kailums, īpaši pirmajā daļā, ko provocē nevis attieksmes paviršība, bet atkarība no tēmas – zūd redzējuma vērīgums.