Maija Svarinska****
Peldošie – ceļojošie. II daļa cenšas godam konkurēt ar I daļu, ko Vladislavs Nastavševs ir veidojis JRT. Režijā, aktieru darbos jaušams tas pats smeldzīgi ironiskais vēstījums par jūtu pasauli, kas tracina un verdzina cilvēka dzīvi. Smaida spēks ir pat lielāks. It īpaši tēlos. Rakstnieks Orests šeit ir stāsta inscenētājs, režisors, kuru lieliski spēlē Ģirts Ķesteris. Cauri darbības gaitai tipina pusmūža onkulītis, kura matiņu lociņas, sejiņa, rociņu kustību glaimīgums nepārprotami liecina par kunga seksuālo orientāciju un kurš vēro un, ja vajag, koriģē uz skatuves notiekošo. Bet notiek daudz kas, pārāk daudz. Dramatizējuma autors V. Nastavševs nav pārvarējis teksta kvantumu, un tas brīžiem provocē tukšuma blīvumu, trūkums, kas, starp citu, traucē organiski apspēlēt Monikas Pormales kinētisko scenogrāfiju: nemitīgi jārunā. Aktieri gan jūtas brīvi un jautri. It sevišķi sievietes. Ilze Ķuzule- Skrastiņa Ļoļečkas lomā patiesi fascinē ar intonācijas, mīmikas, acu spēli, arī ar māku klakšķināt skropstas, kad nervi ir čupā. Vai Ievas Segliņas Poļina – trakulīga meiča, kuras tēlā aktrise atklāj sevī jaunas, teju groteskai vajadzīgās stīgas, arī Ērika Eglija pārliecina prātīgās dīvas Iraīdas lomā. Visu emociju virpuli pārklāj V. Nastavševa mūzikas un dziesmu skaistais plīvurs. Izrādē vienīgais jūtu patiesums.
Atis Rozentāls ***
Pārceļoties uz Dailes teātri, Mihaila Kuzmina varoņi zaudējuši tēlu daudznozīmību. Aktieri lielākoties spēlē stāvokļus, nevis procesus un rada ārējo formu, nepiepildot to ar saturu. Ir divi lieliski aktierdarbi – Ilzes Ķuzules-Skrastiņas lellei līdzīgā Ļoļečka un Ievas Segliņas ziņkārīgu šuneli atgādinošā Poļina. Taču ir arī klajas neveiksmes, piemēram, Dainis Gaidelis Leonīda lomā. Ir vizuāli satriecoši skaisti mirkļi, piemēram, kad miglas vāli veļas zālē. Ir brīnišķīgi Mares Mastiņas un Rolanda Pēterkopa kostīmi. Nav apšaubāms, ka izrādi režisors rūpīgi pārdomājis un būvējis, rēķinoties ar to, ka Dailes skatuve ir ievērojami platāka par Jaunā Rīgas teātra spēles laukumu. Taču ir lietas, kas atkārtojoties vairs neatstāj iespaidu, piemēram, melanholiskā mūzika, kuras atskaņošanas laikā darbība pilnībā apstājas, iedarbojas mazākā mērā, salīdzinot ar pirmo daļu. Turklāt režisors nav rēķinājies, ka skatītājam nav pienākuma zināt darba sižetu, bet no izrādes daudz kas tīri satura līmenī nav nolasāms. Gribas arī noraidīt apgalvojumus, ka izrāde vēl dzimst un būtu jāskatās vēlāk. Teātris tirgo biļetes par naudu, sākot no pirmās pirmizrādes. Ja iestudējums nav gatavs, to rādīt publikai ir cinisms, bet mēs jau esam pie šīs prakses gaužām pieraduši.