Bez mīlestības un bez muižas

oktobrī Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē. Oļģerta Krodera iestudējums toreiz pretendēja uz labākās dramatiskās izrādes nosaukumu un izcēla saulītē aktieri Rihardu Rudāku - viņš atveidoja Voiņicki, kuru tagad spēlēs Tālivaldis Lasmanis. "Tas ir tik spilgti palicis manā atmiņā, ka man ir diezgan grūti atbrīvoties no tās sajūtas, kādu radīja Ričs, spēlējot šo lomu, bet es mēģinu bēgt no tiem iespaidiem, lai radītu savu darbu - gribētos, lai tas būtu stipri individuāls," atklāj aktieris, kurš ar Rihardu Rudāku satiksies arī jaunajā krievu dramaturga lugas iestudējumā. Citās lomās iejutīsies Māra Mennika, Inga Siliņa, Ilze Lieckalniņa, Januss Johansons, Ināra Ieviņa, Aigars Vilims, Ingus Kniploks, Mārtiņš Liepa, Oskars Morozovs, Ivars Vanags. Izrādes scenogrāfiju veidojis Mārtiņš Vilkārsis, kostīmus - Anna Heinrihsone.Atgriešanās jaunībāRežisoram Feliksam Deičam šis būs jau trešais Antona Čehova lugas iestudējums - 2007. gadā tā bija izrāde Trīs māsas. Versija, bet 1997. gadā - izrāde Ivanovs, kas "uz ilgiem gadiem kļuva par Valmieras teātra hitu", atgādina www.vdt.lv. Tā sagādāja Tālivaldim Lasmanim pirmo nomināciju Latvijas Teātra gada balvai kategorijā Labākais aktieris. Tāpat kā Ivanovs, arī Mežainis ir krievu dramaturga jaunības dienu luga, un viņa daiļradē seko viena otrai tādā pašā secībā kā Feliksa Deiča darbu sarakstā. Uz jautājumu par to, vai darbā Ivanovs iemītā taciņa pretī panākumiem rada lielāku uzticēšanos, Tālivaldis Lasmanis atbild: "Mēs ar Feliksu esam diezgan saradojušies, jo esam pietiekoši daudz kopā strādājuši, un man nekad nav bijis pamata viņam neuzticēties."Mežainis atgādina arī par tagadējā režisora aktierisko pagātni - pirms trīsdesmit gadiem Jaunatnes teātrī viņš atveidoja Pēterburgas profesora Serebrjakova lomu tāda paša nosaukuma izrādē Mežainis. "Tajā Čehovs ir apzināti turpinājis Aleksandra Ostrovska dramaturģiskās tradīcijas ar krāsainiem raksturiem, bagātīgu sadzīvisko faktūru, ironisku, taču ne sarkastisku skatu uz pasauli, tomēr lugā jau parādās dziļas traģikas uzplaiksnījumi," režisors raksturo darbu, kurš viņam pašam ir ļoti tuvs, bet kurš visa teātra kontekstā vienmēr ir palicis krievu dramaturga pazīstamākās četrotnes - Kaija, Tēvocis Vaņa, Trīs māsas un Ķiršu dārzs - ēnā.Pavērsiens dramaturģijā"Feliksam ik pa brīdim ir vēlēšanās apliecināt pašam sevi ar lugām, kuras citi režisori nav iestudējuši, un mēģināt pierādīt to, ka arī šis ir spēcīgs darbs," skaidro Tālivaldis Lasmanis un min vēl vienu piemēru - 2001./2002. gada sezonā iestudēto Rūdolfa Blaumaņa darbu Potivāra nams. Lai arī "tīrraksts" Tēvocis Vaņa ir daudz pārliecinošāks materiāls, Mežainis ir ievērojams ar to, ka tajā iezīmējas jauns pavērsiens Antona Čehova dramaturģijā - savā darbā viņš vēlējās parādīt dzīvi un cilvēkus tādus, kādi viņi ir, nevis samākslotus. «Lai uz skatuves viss būtu tikpat sarežģīti un vienlaicīgi tikpat vienkārši kā dzīvē. Cilvēki pusdieno, tikai pusdieno, bet šajā laikā sastādās viņu laime un brūk viņu dzīves,» teica dramaturgs un radīja darbu, kurš atrodas it kā krustcelēs - tajā ir gan sulīgi raksturi, kādi bija raksturīgi krievu dramaturģijai XIX gadsimta vidū, un humora pilna noskaņa, gan arī jūtamas jaunās drāmas iezīmes un zemtekstu bagātība, ko viņš noslīpē vēlākajos darbos. Luga sākas kā sadzīves komēdija, kādā brīdī sasniedz traģēdijas augstumus, lai pēc tam beigtos kā atklāta vodeviļa ar vārdiem "Tas ir brīnišķīgi! Tas ir brīnišķīgi!", pirms aizveras priekškars.Izmests no ratiemLugā Mežainis gandrīz visi konflikti un jūtu samezglojumi atrisinās ar komēdijām raksturīgu vieglumu. Želtuhinu muižā sastopas apkārtnes svarīgākie cilvēki - Pēterburgas profesors Serebrjakovs, dakteris Hruščovs, kas aizrautīgi stāda mežus, armijas dzīves apmātais Orlovskis un kaimiņu muižnieks Voiņickis, kurš Tālivaldim Lasmanim liek risināt vissarežģītāko uzdevumu viņa profesijā. "Visgrūtākais aktierim ir nospēlēt mīlestību, turklāt vēl bezcerīgu mīlestību," viņš saka: atrisināt to var tikai divos veidos - izdarīt pa īstam vai neizdarīt vispār. Aktiera spēlētais varonis 25 gadus ir strādājis muižā un vadījis saimniecību, bet galu galā paliek ar neko - bez mīlestības un bez muižas. "Dzīve viņu izsviež no ratiem," ar trāpīgu frāzi viņš rezumē notikumus viņa atveidotā varoņa biogrāfijā. Mežu izglābs mežainis, bet cilvēku nav kam glābt - ne mazāk trāpīgs bija arī Antons Čehovs, kurš cerēja, ka nākamās paaudzes spēs iestādīt jaunu ķiršu dārzu. "Viņš būtu šokā, ja redzētu, kāds posts nodarīts Krievzemei," uzskata aktieris un piebilst, ka arī latviešu rakstnieki būtu šokā par savējo zemi, jo cilvēki ir vairāk vērsti nevis uz pašsaglabāšanos, bet uz pašiznīcināšanos un neparko negrib klausīties saprātīgu cilvēku brīdinājumos. Kas mūs var izglābt? "Skatoties, no kā izglābt! Voiņickim ir tāds teksts, ko viņš saka Serebrjakovam: tu runā un raksti par mākslu, bet tu no mākslas neko nesaproti, ja mēs sāksim kaut ko vairāk saprast no mākslas, nevis tikai domāsim par dzīves materiālo pusi, tad mēs arī sevi drusciņ vairāk paglābsim," nākotnes plānu piedāvā Tālivaldis Lasmanis.