Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

Diktofonā - Dailes teātra sestā kursa mūžs

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

10 komentāri

23. oktobris, 2012, 18:19

Cik

vairs ir liecinieku, kas bija O.Bormanes bērēs un A.Liniņa atvadu runai savai skolotājai...

Atbildēt
2
0

24. oktobris, 2012, 10:04

> A.S.

Paaudzes atbildība, lai liecības paliek un dzīvo tālāk. Patētiski skan, bet kā citādi?

24. oktobris, 2012, 9:27

A.S.

Vismaz 2 liecinieki vēl ir :) 1968.gads... sen... ļoti sen

23. oktobris, 2012, 10:29

RED-ZOBIS

Būtu pietiekami, ja nosauktu "Brandu", "Jāzepu un viņa brāļus", pretstatā "Īsa pamācība mīlēšanā"(pirmuzvedums), jau tad būtu latviešu teātra kritikai jānokaunas par savu līdzšinējo attieksmi, bet šiem nekas. Šis teātra zināt-nieku trulums mani izbrīnījis aizvien. Bet vēl taču ir "Ričardas III", "Mindaugs", un pat tāda štrunta luģele kā "Uz kuru ostu" nomirdzēja. Vēlos izteiktsavasdzīves NOTIKUMU, kāds vairs nav atkārtojies. Notika J. Marcikēviča "Sienas"izrāde. Pirms nodzisa gaisma zālē karaliskā gaitā ienāca un Smiļģa vietā nosēdās V. Artmane. Es toreiz vēl pat iedomājies nebiju, ka teātrī var būt viszvēriskākās attiecības. ( Citur arī, bet šeit tā ekzekūcija notiek publiski) Abās galvenās lomās Lilita Bērziņa ( viena skola) un Dina Kuple (Cita). Un tad notika kas pārdabiska. laikam jau zinot, ka Vija sēd un vērtē, šīs abas uzņēma tādu kontaktu, ka nomirt varēja. Izrāde beidzās, ieslēdz gaismu, skatītāji sēž kā pārakmeņojušies. Aplausu NAV. KLUSUMS! Visi sēž un tikai pēc krietna brīža klusi kā kapličā lavās uz durvju pusi. Tā nospēlēt izrādi! Nav kam aplaudēt, cilvēka ciešanām. režisors LINIŅŠ! Tāpat ārkārtīgi novatoriska bija Misē izrāde ar V. Liepiņu, G. Zeltiņu, R. Kalniņu. Aina Matīs- varbūt kā režisore mērenāka,lai gan neaizmirsīsim, ka "Sievietes, sievietes"ir viņas izrāde. Nav nozīmes spriest, kurš kuram ko nodarījis, bet GRĀMATAI par A. Liniņu un A. Matīsu JĀBŪT!

Atbildēt
2
0

26. oktobris, 2012, 10:09

REDZOBIS< A. S.

Protams Pūcītim tā bija uzvara ar savupieeju un izpausmi,kuru P. Pētersons novērtēja recenzijā Pūcītis peterē. JRT izrādē augsti novētēju kasparaZnotiņa darbu- labevēlīga šarža izpausmē. Taču esmu K. Znotiņu dzirdējis runājam Ziedoņa dzeju Latviešu Biedrības namā, kur mākslinieks runāja ne uzrakstītus vārdus, bet it kā viņā pašā šie vārdi būt nupat piedzimuši. Tādēļ man skumji tikai vienā aspektā,ja jaunieši, kuri par Ziedoņa daiļradi uzzina vienīgi kā atraktīvu priekšnesumu, saņem tikai daļu no visa iespējamā. Pieņemsim, ka Alvim Hermanim Ziedoņa oriģināli nav tik svarīgi kā paša attieksme pret tur pausto vēstījumu. Bija interesanti, aizraujoši, bet tas nav vēl viss Ziedoņa Visums.

24. oktobris, 2012, 10:08

Un

Velnakaula dvīņi, pirmie ar G.Cilinski. Un Skolotāju nama izrādes kā režisora laboratorija.

24. oktobris, 2012, 9:20

A.S. > RED-ZOBIM

Es, savukārt, 12 reizes noskatījos "Motociklu" ar Pūcīti, un svarīgi bija pirms izrādes noskaidrot, kurš būs tajā vakarā Pičs, jo H.Liepiņš "nederēja". (Starp citu, arī O.Bormane vēl paguva redzēt savu mīļo audzēkni U.P. šajā lomā). Iespējams, tāpēc esmu viena no retajām/-iem, kas nevarēja pieņemt visu pārākajā pakāpē novērJaunā teātra Ziedoni...

23. oktobris, 2012, 14:43

RED-ZOBIS-lūdzu,še būs, A. S !

Smiļģa vieta ir un paliks tur- vecajā Dailē, jo, kā ir teikts, tad visi Viņsaulē aizgājušie Lielie teātra gari sēdot uz lustras. Un šī māja ir mazliet burvestības apņemta, kuru katru vis nepieņem. Varu tikai teikt, ka esmu bijis uz šī teātra skatuves, spaidu kārtā, un ik reiz izjutis savādu trauksmi, tur ir sienas piesūkušās ar enerģētiku,kura spēj gan celt, gan gremdēt. Taču,lai arī cik godkārīgs maiss es nebūtu, Smiļģa vietā nesēstos, tā manai darbībai nav domāta. Savlaik 12 reižu noskatījos "Minhauzena precības"- ar Artmani, H.Liepiņu, L. Bērziņu, Dimiteru, kurš nevilka vis nost bikses, kā to piekopa jaunajā Dailē Ancāns un A. Bērziņš, bet varoja visas ar cīm, sexīgais grausts- augļotājs Valtera atveidā, tur pat galma dāmās un kungos- ar vienu teikumu, gāja izcilas aktrises- E. Bērziņa, A. Baldone, R. Kreicums... Vienvārdsakot, tā bija meistarības izrādīšanās vieta, ne vagīnas monologi. Un Šteionberga k-dze, kasiere, aizvien tādiem pulka nācējiem bija nolikusi jau biļetīti rezervē,lai nepalieci aiz duravām. Tā bija mana dzīve- baudīt Laimes stundas. Pēc Dostojevska "Idiota"stāvēju pie liepā, kas tolaik vēl nebija nocirstas un Barona ielas, un kādu brīdi nesajēdzu,kurp man jāiet...Lilita Bērziņa tai pašā štrunta Griguļalugā dziedāja dziesmu no Zāras Leander pūra, rokas zem sirds sažņaugusies un latviešu tautu meitas tērpā greznojusies. Ja Tu vēlies visu par manu intīmo dzīvi, brauc ciemos, pačalosim, vai ne!?

23. oktobris, 2012, 12:45

A.S.

RED-ZOBI, lūdzu, uzraksti vēl kādu notikumu iz savas dzīves...darbības vieta vecā Daile ar Smiļģa vietu...

23. oktobris, 2012, 7:38

Vēlme

...vajadzētu uzrakstīt grāmatu par to laiku; par Liniņu (Arnoldu) un Matīsu (Ainu)," par nopietnā un krietni biezā izdevuma aizsākumu teic autore Lenvija Sīle.... Interesanti būtu sagaidīt N.Naumaņa viedokli par grāmatu. (Taču jau teātra zinātnieks). Vēl kāpēc? Pirmkārt, to laiku liecinieks. Otrkārt, lielā klusēšana ir nepiedodama arī par pārmaiņu laiku. Un vēl, netaisnība ir tā, ka liecības par A.Liniņu nākotnei var sglabāties tikai un vienīgi kā tik klaji šaubīgā un izteikti subjektīvā veidolā, kā nācies lasīt S.Radzobes grāmatā.