Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Dvēseles portrets datora gaismā. Dailes teātra tiešsaistes izrādes Jūsmotāji recenzija

Šobrīd teātra recenzenta "vecie bauslības galdiņi" ir sagāzti un jārada alfabēts no jauna.

Liepāja. Šī gada 26. janvāris. Rit režisora Dmitrija Petrenko un dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces iestudējums Vienaldzības gadsimts. Izrādei dots žanra apzīmējums e-polifonija. Klases salidojums notiek videosaslēgumā, jo valda aizliegums iziet ārā no mājām. Kāpēc – īsti netiek precizēts. Katrs ierodas savā ekvadrātiņā (kamerā) – cits ar Primitivo pudeli, cits minas uz trenažiera, cits vāļājas pa gultu. Triec vidusskolas laika atmiņas, pabaksta cits citu par nerealizētajiem sapņiem. Skatītāji skatās, priecājas par lieliskajiem aktieriem, kuri, kā jau pirms gadiem ienākuši Liepājas teātrī no studijām Klaipēdā, joprojām ir saliedēti, enerģetizēti, precīzi un magnētiski, pieprot grotesku un melno humoru. Novērtē Kristas un Reiņa Dzudzilo vizuālos risinājumus, bet īsti tuvu sirdij un prātam notiekošo, šķiet, nepielaiž. Futuroloģiska utopija ar nelielu didaktikas devu. Nu labi, viss skaidrs – datoru lietosim mazāk, vairāk satiksimies klātienē.

Līdz…

Vai kāds no zālē sēdošajiem varēja iedomāties, ka pēc pāris mēnešiem tā būs mūsu visu realitāte? Ka kvadrātiņos sadalītie ekrāni būs mūsu jaunā dzīves telpa – darbistaba un koncertu un teātru zāles? Un klases salidojums videočatā, iespējams, kļūs par vienu no dabiskākajām izpausmēm starp daudzajām jaunajām, agrāk neiedomājamām parādībām. Šādā ziņā Dmitrija Petrenko izrāde ir ierakstījusies Latvijas teātra vēsturē kā teju pravietiska.

 

Kas tas ir?

Teātris un kritiķis ir kā savienotie trauki. Un teātris šobrīd ir tur, kur ir tā skatītājs. Proti, datoru un viedierīču ekrānos. Teātri ir slēgti līdz nezināmam laikam. Pirmajās aizkustinošajās akcijās Latvijas izcilākie aktieri sāka savu talantu dāvināt vienkārši tāpat, lasot pasaules un nacionālo klasiku, gluži kā savā laikā izcilākie talanti devās uzstāties ierakumos un barakās, pacilājot cilvēku garu un atgādinot, ka neba no maizes, desas un ieročiem vien varam iztikt.

Pirmais vilnis apliecināja radošā gara gluži neizsmeļamās pielāgošanās un izdzīvošanas spējas. Atjautīgākie, piemēram, Ģertrūdes ielas teātris, radīja iespēju notikt pat savai interaktīvajai izrādei – Taņas dzimšanas diena –, kurā skatītāji sēž ap galdu. Viņi sēdēja – tikai katrs savā lodziņā datorā.

Šobrīd ir sācies "covid mākslas" otrais vilnis – nāk klajā iestudējumi, kas radīti īpaši virtuālajai videi. Mēģinājumi ir notikuši attālināti – Zoom vai Skype saziņā. Tās ir izrādes, kas jau sākotnēji iecerētas bez skatītāja tradicionālajā nozīmē. Skatītāji katrs sev ērtā laikā ierodas pie sava ekrāna savā mājsaimniecībā. Zinu, ka pašlaik Skype un Zoom formātā tiek mēģinātas arī izrādes, kuras visi cer tomēr rādīt jau uz īstās skatuves.

Protams, nevilšus likumsakarīgi rodas jautājums, kas tas ir, ko mēs skatīsimies. Vai tas joprojām ir teātris? Vai kino? TV iestudējums? Vai izrādes ieraksts?

Vai tas ir tik svarīgi, ja saņemam spēcīgu māksliniecisko – intelektuālu un emocionālu – saviļņojumu? Tomēr nevar nedomāt par jēdzieniem un definīcijām, vai ne? Droši vien būtu godīgi fiksēt apjukuma brīdi ne vien teātru dzīvē, bet arī teātra kritikas vārdnīcā – definīcijās un kritērijos. Atzīšos, ilgi cīnījos pret galvenā redaktora pasūtījumu rakstīt par Jūsmotājiem, jo uzskatīju, ka man trūkst nepieciešamo zināšanu audiovizuālajā jomā, virtuālās vides dizainā utt. Skaidrs, ka Roberta Krodera 1934. gadā izdotajā rakstu krājumā uzietā definīcija vairs īsti līdzēt nevar: "Par teātri parasti dēvē to, kas norisinās lielā ēkā, kur noteiktā stundā paceļas priekškars, kur kostimēti un grimēti aktieri labi vai slikti spēlē kādu lugu, saņemdami par to naudu, bet skatītāju telpā sēž ļaužu grupa, kas klausās un uztver notikumus uz skatuves, samaksājuši par to savu naudu." Noteikto stundu izvēlamies paši, gluži kā skatoties seriālus priekškars nepaceļas, un naudu nemaz neesam maksājuši.

Nedaudz nomierina režisora Viestura Kairiša LR3 Klasika Lienei Jakovļevai sniegtajā intervijā solītais, ka "izcili augstvērtīgu kino netaisīsim", tad jau dažas piezīmes bez kinokritiķes diploma tomēr drīkstu atļauties.

 

Noslēpties neiespējami

Pirmajā mirklī, vēl neredzot darba augļus, šķiet, ka loģiski būtu aplūkot un vērtēt ekstrēmos apstākļos radušos teātra artefaktus vienotā tendences straumē. Kad noskatos režisora Viestura Kairiša Dailes teātrī tapušās tiešsaistes sērijas Jūsmotāji, domas mainās. Tāpēc šajā rakstā koncentrēšos tikai uz to un neanalizēšu līdzīgu pieredzi citos teātros. Lai arī kādā hibrīdžanrā tas būtu tapis un lai cik pieticīgi režisors šo eksperimentu dēvētu par "sānsoli, pie kura negribētos atgriezties", Jūsmotāji tomēr nešaubīgi ir īsts, autonoms mākslas darbs, kurš ir pelnījis atsevišķu sarunu. Nevilšus biju apbruņojusies ar zināmu skepsi, kas izriet no romantiskās, vairākumam piemītošās pārliecības, ka teātris ir dzīvs tikai tad, ja skatītāji un aktieri elpo vienu un to pašu gaisu, citādi tas ir kā bučoties caur dzelzsbetona sienu (Dita Lūriņa intervijā Henrietai Verhoustinskai). Bet Jūsmotāji ievelk jau no pirmajām ainām, un man izdevās jauki "sabučoties" ar teātri un Roberta Mūzila rakstnieka talantu Silvijas Brices tulkojumā arī šādi. Kas par raksturojumiem! – "plēsonīgi stiegrains", "labsirdīga seja, kas atgādina skolas mugursomu" u. c. Nolemju vienkārši ļauties, atslēdzot drudžainos prāta mēģinājumus atbildēt uz jautājumu: "Vai tas joprojām ir teātris?" Lai gan, protams, teorētiskās argumentācijas ceļš, meklējot atbildi un, iespējams, nemaz neatrodot, varētu būt ļoti interesants. Nedaudz pameklējot rakstos, uzgāju, piemēram, kinozinātnieka Semjona Freiliha vērojumu, ka teātrī mazās skatuves ir radušās spēcīgā televīzijas ietekmē.

Jūsmotāji, kas sākas kā kino (sērija, titri), bet turpinās kā teātris, savā ziņā pār ­ bauda sava skatītāja uzticību. Cik lielā mērā viņam bijusi vajadzība pēc teātra rituāla, cik – pēc pašas teātra mākslas. Publika jau visu laiku spēlē savu paralēlo izrādi ar visiem teātra gājienam piederīgajiem rituāliem, sākot no sapucēšanās mājās, svinīgo paziņu sveicināšanu, īstās vietas atrašanu, beidzot ar teātra kafejnīcas apmeklējumu. Tagad pēkšņi tā visa nav. Režisors piedāvā kailu un godīgu teātra mākslas esenci, gluži askētisku un statisku, ja runājam par formāli ārējām izpausmēm, kur ļoti liela loma ir arī paša skatītāja līdzdarbībai. Kaut vai tādā ziņā, ka viņam pašam savā apziņā ir jāsakrusto varoņu dialogi, kuri vizuāli tiek runāti viens otram garām. Režisors kopā ar videomontāžas režisoru (Andrjus Jaņuns), kā jau bija solīts, nav centies radīt spilgtus vizuālos trikus, bet redzamais ir nešaubīgi mākslinieciski apjēgts un artikulēts attēls. Virtuālās telpas "scenogrāfiju" veido Ievas Jurjānes dokumentāli situāciju zīmējumi no ekspozīcijas Es viņus redzu.

Austriešu dramaturga Roberta Mūzila lugas jūtu psihoanalīzē uz metafizikas robežas iejūtas Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Vita Vārpiņa, Dainis Grūbe, Mārtiņš Upenieks, Kaspars Dumburs, Ģirts Ķesteris. Un dara to fascinējoši. Tā ir nopietna aktiermeistarības pārbaude. Nemitīgi statiski tuvplāni, noslēpties vai aizslēpties aiz kaut kā – neiespējami. Tēls jārada tikai ar acu izteiksmi un sīko mīmiku – uzacu paraustīšanu, lūpu kaktiņa no ­ raustīšanos –, reizēm aktieri ir redzami tikai līdz krūtīm, tādējādi viņiem atņemts tāds spēcīgs ierocis kā roku žesti. Pirmajās sērijās varēja novērot, ka pastāv risks pārforsēt, lai pievilktu partneri sev it kā tuvāk vai padarītu labāk sajūtamu, nākamajās sērijās visi jau ir pieraduši pie spēles noteikumiem. Skatītājs kā nekad var piedzīvot pats savas iztēles darbības spēku. Pārsteidzoši, ka šīs "runājošās galvas" spēj ievilkt tik dziļās un telpiskās kaislībās. Sabiezē psiholoģiskam trillerim līdzīga spriedze. Katra sērija tiek pārtraukta dramatiskās kulminācijas augstākajā punktā.

 

Sveicināta, jaunā vientulība

Visticamāk, Jūsmotājus neskatīsies tā paaudze, kurai piederīgie nemitīgi uzņem savu un cits cita seju, bet tie, kam attēls – portrets – joprojām rada vēlēšanos/satraukumu minēt cilvēka noslēpumu. Visi aktieri šķiet ļoti skaisti un trausli. Gandrīz kā seno glezniecības meistaru portreti. Tas ir vēl viens jautājums, uz kuru es šobrīd nespēju atbildēt, bet par ko šķiet interesanti domāt. Kāpēc mākslinieks – gan mūziķis, gan aktieris – savā mājas vidē ar savu glezniņu stūrī vai durvīm fonā izskatās tik trausls un ievainojams?

Bieži režisoru intervijas pirms izrādēm maldina, bet šoreiz Viesturam Kairišam var piekrist pilnībā: "Nekādu "teijāteri" mēs nespēlēsim, tomēr kaut kas tajās sarunās un aktiera vientulībā pie Skype ir." Neierastā forma rada vēl dažus naivus, to ­ mēr būtiskus jautājumus, kas citkārt, skatīšanas rutīnā ieaijāti, nerodas vispār. Uz ko un kāpēc mēs skatāmies?

Ko gribam, ceram ieraudzīt, tik uzstājīgi un neatlaidīgi vērojot aktierus? Kairišs pievieno pašu galveno jautājumu: "Vai tā ir darbības imitācija vai īsta fundamentāla darbība – tas ir dziļš jautājums." Piekrītu jautājuma dziļumam. Tomēr, sniedzot atbildi pirmo iespaidu varā, man personīgi Jūsmotājus ir neiespējami nosaukt par darbības imitāciju.

Jūsmotāju 5. dvēseles vivisekcijas sērija kādā lauku mājā  Dailes teātra mājaslapā un YouTube kanālā tiks publicēta 8. maijā plkst. 19. 

Top komentāri

Dana
D
Diemžēl nevaru piekrist Ademaites kundzei.Mēgināju trīsreiz sevi piespiest iedziłināties teātra video versijā un aizrauties ar to,nesanāca.Šobrīd šāds veids ir svarīgs pašiem aktieriem.
:)
:
Jūsmotāji uzrunā vizuāli un paradoksālā kārtā jūtams klātbūtnes efekts, jo radošās komandas talantīgais veikums pārliecina un iepriecina
Emīlija
E
Jūsmotāji - 1.sērija 7,6t skstijumu 2.sērija - 3.7t 3.sērija - 1.1t 4.sērija - 177!!!!skatījumā 5 sērija radīta vakar - 137 domāju, ka nekad vairs tur nepieaugs. Šie ir fakti - ko tie rāda? Intrese bija, kura pazuda. Tātad darbs nemaz nav tik izcils un aizraujošs. Pati neesmu skatījušies, jo tiešām nav laika. Es nesaprotu, no kurienes radās uzskats, ka pandēmijas laikā nav ko darīt. Jā piekrītu šiem pašiem aktieriem iespējama nav ko darīt. Tomēr ja darbs būtu izcils to skatītos. Interneta vide ir nežēlīga jo ļoti precīzi parāda, kas cilvēkiem patīk. Tā nav zāle kaut ar 1000 vietām, uz kuru, ja nav izpirktas biļetes, tad var katram dailes darbinieks m iedot pa ielugumam un zālē jau ir 210 skatītāju. Laipni lūgti reālajā pasaulē.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Izdots monogrāfisks mākslas albums Ludolfs Liberts

Apgāda Neputns apjomīgo darbu sērijā Lielā mākslas klasika tapis fundamentāls izdevums: monogrāfisks mākslas albums Ludolfs Liberts. Sastādītāja un galvenā redaktore Laima Slava. Autoru kolektīvs. Gr...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja