FOTO: Pakļaušanās Jaunajā Rīgas teātrī

Divas lietas, ko nedrīkst aizmirst: 1)Francijas attiecībām ar islāma pasauli tā vēsture ir krietni senāka un dziļāka nekā tikai nesenie notikumi ar Sīrijas bēgļiem, kas droši vien ir izlasāms [starp rindiņām varbūt] arī Velbeka romānā. Tā teikt - vispirms mēs pakļāvām viņus, tagad viņi grib pakļaut mūs, un izskatās, ka mums būs izdevīgāk pakļauties viņiem nekā viņiem bija pakļauties mums (sevišķi jau pa vairāk-nekā-viena-sievības līniju, kas Alvītim arī nav sveša). Vai kaut kā tā. Bet nu latvietis jau daudz labprātāk ies citam baļķi no acs ārā vilkt nekā pats sev skabardziņu rūpīgi izzvejot. 2)izrāde ilgst 4,5 jeb četrarpus stundas. Merde! Bitītematos! Tas liecina, ka latviešiem domāšana un runāšana ir trīs, ja ne četr reiz lēnāka nekā francūžiem, jo normālai izrādei būtu jābeidzas pusotru stundu laikā - ar starpbrīdi!

tas neveiklais brīdis, kad gribas iztaisīties par inteliģentu, aizejot uz hermaņa izrādi, a tur tev blakus sēž gedroicveidīgie un māj ar galvu :D. alvis ir l.o.h.s. un tas jau sen bija skaidrs