Par likteņspēli dēvētais
Čaka dzejas uzvedums Spēlē, Spēlmani! Liepājas teātrī
izstāsta dzejnieka un vienlaikus Latvijas likteni dažādu režīmu
maldos. Tas ir stāsts par dzejnieka mūžu caur viņa dzejas prizmu.
Dzejas, ko iedvesmojusi dzīve, kāda tā bija pagājušā gadsimta
pirmajā pusē. Režisors Valdis Lūriņš mēģinājis izprast dzejnieka
daiļrades psiholoģiju, savietojot konkrētus vēsturiskus un biogrāfiskus
notikumus ar Čaka dzejas tekstiem. Tāpēc izrādē savijas dzeja no
Iedomu spoguļiem, Apašs frakā, poēmām Umurkumurs,
Mūžības skartie, Spēlē, spēlmani!, bet finālā dzeju
papildina Mildas Grīnfeldes atmiņas no grāmatas Ceļā uz
Čaku. Ja nesen klajā nākušais Valda Rūmnieka un Andreja Miglas
romāns Čaks izvirza Aleksandram Čadarainim nopietnas apsūdzības
dzimtenes nodevībā, tad Valda Lūriņa iestudējums ir kā spoža
Dzejnieka aizstāvības runa starptautiskajā tiesā.
Apsūdzēt var laikmetu
«Laikmets, kurā dzīvoja
Čaks, ir pietiekoši spēcīgs, pārpilns dramatiskiem notikumiem,
kas samala ne vienu vien cilvēku,» īsā sarunā ar Diena.lv
pēc pirmizrādes savu nostāju pauž iestudējuma režisors Valdis
Lūriņš. Ne jau velti izrādē viena no autora maskām, kas būtībā
iemieso mākslu, radošumu, parādās Čaplina veidolā. Ironija ir
ierocis mākslinieka izdzīvošanai nejēdzīgā vēsturiskā situācijā,
vienlaikus šis tēls arī vēsta par to, ka sabiedrība mākslu bieži
uztver kā izklaidētāju, klaunu, nemēģinot skatīties dziļāk.
Valdis Lūriņš norāda uz divām radoša cilvēka iespējām – ironija
pret visu vai arī plēst pušu savu sirdi. Čakam ar ironiju neizdevās
izdzīvot, tāpēc plīsa sirds. Viens no viņa sirdsdarbiem - Mūžības
skartie - radās kā protests pret Ulmaņa režīmu, kur slavas
saulītē gozējās ģenerāļi un štāba virsnieki. Un Čaks veltīja
poēmu pirmajiem strēlniekiem, kas, runājot Valda Lūriņa vārdiem,
izplēsa Latvijas brīvību, izplēsa Latvijas karogu. Tomēr jāatceras,
ka poēmā teikts, ka krievu čekists jāiemet pār tiltu upē, un tur
ir daudz epizožu, kurās asi runāts par 700 gadu jūgu, vērstas pret
vāciešiem. Bet pēc apbalvojuma saņemšanas par poēmu seko 40. gadi,
un dzejnieks dzīvo nepārtrauktās nāves bailēs. «Vācieši vai
nu nošauj, vai atstumj malā – viņi nenodarbojas ar pāraudzināšanu.
Krievi paņēma talantīgākos un piespieda rakstīt sev vēlamā gaismā.
Pēdējais gājiens no čekistu puses ir ļoti smalks – zinot, ar
ko Čakam ir garīga saite, paņemt to un nocirst. Viss – vai nu jānogalina
Grīnfelde ar abiem bērniem, kurai nav vairs kur dēties, vai arī
jāraksta tā, kā liek,» par izrādē atainoto pretrunu pilno Čaka
dzīves pēdējo desmitgadi stāsta režisors. Dzejnieka sabrukuma pēdējais
piliens ir pazemojošais pienākums publiski sevi sist krustā pēc
apsūdzībām «kosmopolītismā»*.
Kā viena dūre
Izrādes fināls tomēr vēsta par Dzejnieka atgriešanos. Tik smeldzīgi un romantiski, cik vien spēj Čaka dzeja, Imanta Kalniņa mūzika un pilnībā sevi skatītājiem atdevuši aktieri. Uzvedums ir komandas darbs, uzsver režisors, un to arī nevar neievērot. Centrā, protams, ir Čaks (Kaspars Kārkliņš), taču ir vēl trīs čaki, kas ir dzejnieka personības dažādo un bieži pretrunīgo šķautņu paudēji. Var vilkt paralēles gan ar 1972.gada P. Pētersona iestudēto Spēlē, spēlmani!, kur ir četri dzejas metri, gan ar godalgoto izrādi Ziedonis un Visums Rīgas Jaunajā teātrī, tomēr līdzība ir tikai tajā apstāklī, ka ikkatra dzejnieka būtība nav viengabalaina. Sadalīt centrālo tēlu ir arī veiksmīgs režijas paņēmiens – uzbūvēt izrādi uz vienu aktieri ir risks, īpaši, ja teksts ir dzeja. Skatītājs neņemtu pretī dzeju tādā blīvumā, koncentrācijā, atklāj režisors. Tomēr tur, kur iestudējuma jēga prasa, priekšplānā iznāk viens, īstais Čaks. Atzīstot, ka Čaks visu mūžu simpatizējis kreisajām idejām, Lūriņš vienlaikus atradis izcilu alegoriju, lai nošķirtu Latvijas 20. – 30. gadu paaudzes kreisumu no komunistu kreisuma. Uz skatuves parādās Francijas karogs, skan Marseljēza un mizanscēnās attēlota Delakruā glezna Brīvība uz barikādēm.
Jau trešo pirmizrādi pēc kārtas Liepājas skatītāji izrādes beigās ceļas kājās un negrib laist aktierus prom no skatuves. Šķiet, Liepājas teātris nolēmis nopietni cīnīties ja ne par Spēlmaņu nakts balvām, tad par skatītāju mīlestību gan.