Kas notiks, ja es apmaldīšos? Vai vispār ir iespējams apmaldīties? Tiešām būs jāstaigā pilnīgi vienam? Tur visu laiku ir tumšs? Šos un dažus citus jautājumus VSIA Rīgas cirks un teātra trupa Kvadrifrons droši varētu likt izrādes Brīnuma skartie anotācijā zem apakšvirsraksta Biežāk uzdotie jautājumi.
Izrāde – ekskursija Brīnuma skartie ir jaunās teātra trupas Kvadrifrons pirmais projekts tās pašreizējā mājvietā Rīgas cirkā un apmeklētājiem ļauj uzzināt ko jaunu ne tikai par cirka ēku, bet arī pašiem par sevi.
Skatīšanās anatomija
Kvadrifrons ir jaunu teātra mākslinieku apvienība, ko veido aktieri Ance Strazda, Reinis Boters, Klāvs Mellis, Āris Matesovičs un dramaturgs Evarts Melnalksnis. Dažu izrāžu projektos minētie aktieri sadarbojas jau vairākus gadus kopš studiju beigšanas Latvijas Kultūras akadēmijā, taču šoruden trupa noformējusies arī oficiāli un oktobrī ar trim pirmizrādēm un citu kultūras pasākumu programmu pierakstās Rīgas cirka ēkā, kas arvien noteiktāk kļūst par intriģējošu un daudzveidīgu laikmetīgās mākslas telpu.
Projekta Brīnuma skartie koncepta un realizācijas autors ir kolektīvs – Kvadrifrons kā kopums. Izrādes programmiņā gan daļēji konkretizētas atbildības zonas: režisors Reinis Boters, dokumentāli pētnieciskā darba un teksta autori Lauma Vītola un Evarts Melnalksnis, vizuālo risinājumu galvenās stratēģijas – Austra Hauks, Rūdolfs Baltiņš, Jānis Sniķers, skaņa – Jēkabs Nīmanis. Tomēr, nonākot izrādes pasaulē, ātri top skaidrs, ka Brīnuma skartie ir izteikts komandas darbs ne tikai veidošanas, bet arī spēlēšanas/rādīšanas procesā, kad jāspēj attālināti vadīt, pieskatīt un aizraut pa cirka māju divdesmit dažādās trajektorijās klīstošus cilvēkus, kas atšķirami tikai pēc numuriem un drusku izskatās pēc paslēptas mantas meklētājiem pazemē.
Izrādes struktūru un formātu izstāstīt nav sarežģīti. Katram skatītājam tiek piešķirts numurs, kas rotā atstarojošu vesti un regulējamu aizsargcepuri, kurā iestrādāts gaismas avots un austiņas. Papildus nodrošinājumam ir arī izrādes programmiņa – karte un kabatas lukturītis, ko gan vismaz man lietot nenācās. Pēc īsas kopīgas instruktāžas katrs skatītājs dodas absolūti individuālā ceļojumā caur deviņpadsmit autentiskām Rīgas cirka telpām, sekojot austiņās skanošās balss norādēm un tikai pēdējā ainā satiekoties ar saviem konkrētā vakara netiešajiem ceļabiedriem.
Kas notiek katrā kambarīti, detalizēti stāstīt nedrīkst, lai nelaupītu ieraudzīšanas prieku neredzējušajiem, tomēr par savu subjektīvo skatīšanās anatomiju gan gribas pareflektēt. Jo šis nu reiz ir gadījums, kad katru vakaru divdesmit cilvēku piedzīvo divdesmit dažādas pieredzes, ko daudz vairāk par atšķirīgo epizožu secību ietekmē katra skatītāja psihofiziskā reakcija.
Spēle ar prožektoru
Vienā no telpām cirka māja dod iespēju skatītājam ķerties pie liela gaismas prožektora, kas notēmēts no augšas lejā uz manēžas centru, un ar kustīgu gaismas staru noķert divpadsmit trušu. Attieksme pret šo piedāvājumu var būt kardināli atšķirīga atkarībā no "ķērāja" temperamenta un fiziskajām īpašībām. Piemēram, es ātri sapratu, ka man rokas par īsām, prožektors par lielu un motivācijas par maz, lai sameklētu vairāk par trim infernāla paskata garaušiem ar spīdošām acīm, turpretim kāds cits skatītājs no gaismotāju pažobeles neesot bijis dabūjams prom labu laiku, jo, vienpadsmit jau atradis, azartiski meklējis pēdējo. Tomēr neatkarīgi no iesaistīšanās intensitātes, no šīs telpas promejot, man labu brīdi bija teju balsī jāsmejas un jādomā, pirmkārt, vai divpadsmit trušu tur vispār bija (varbūt bija tikai tie trīs, ko es atradu?), otrkārt, ja bija, bet es tos neatradu, vai un kā tas man atspēlēsies vēlāk (ja nu pēkšņi kaut kur tālākā ceļā detalizētas zināšanas par trušu lokāciju kļūs par atslēgu kādām slēgtām durvīm?), treškārt, tas trusis manēžas centrā bija sasodīti smieklīgs.
Citiem vārdiem – patiesi interesanti Brīnuma skartie kļūst brīžos, kad skatītājs nevar būt drošs, vai viņam dotie uzdevumi ir tikai izklaides iespēja vai to izpilde ir obligāti nepieciešama. Vai cirka mājas (tā runā Lolitas Caukas draudzīgajā balsī) aicinājums kaut ko izmēģināt ir jāuztver nopietni vai kā provokācija. Un otrādi – vai brīdinājums neko neaiztikt būtu jārespektē vai jāignorē.
Fascinējoši ir arī brīži, kad telpa šķietami atdzīvojas. Piemēram, austiņās negaidīti atskan pazīstama aktiera balss, un teiktais precīzi sasaucas ar skatītāja iekšējām sajūtām. Vai pēc vairākām tukšām telpām tu pēkšņi satiec kādu dzīvu būtni. Vīru, kurš gatavo īstu cukurvati, un aktieri, kurš spēlē zirgu. Šī dzīvā būtne skatītāju neizbēgami ietekmē – negaidīti pieskaras, ieskatās acīs, ieelpo ausī.
Uzmanību, plēsoņas!
Izrādes – ekskursijas žanrs, kaut arī ne pārāk plaši attīstīts, Latvijas teātrim nav gluži svešs. Latvijas Jaunā teātra institūts regulāri vedis uz Rīgu Eiropas teātra projektus, kas skatītājam likuši iziet ielās, pamestās ēkās, pilsētvidē, sekot un iesaistīties kādā inscenētā vai dokumentālā realitātē. Režisori Valters Sīlis, Krista Burāne, Mārtiņš Eihe, Andrejs Jarovojs daudz ko līdzīgu darījuši tepat Latvijā – Liepājā, Pārdaugavā, Bolderājā un citur. Šoruden pārvarēt dažādus maršrutus uz un pa Gaismas pili piedāvā projekta Stikla kalns veidotāji Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Brīnuma skartie šajā kontekstā iekļaujas kā kvalitatīvi vērtīga pieredze, uz kuru gribētos attiecināt latviski reti, bet pasaulē plaši lietoto imersīvā teātra jēdzienu. Tas ir teātris, kurā skatītājs no pasīva vērotāja kļūst par aktīvu dalībnieku, ķermeniski un emocionāli iesaistoties noteiktas ārpusteātra telpas diktētos nosacījumos. Konceptuāli tiek nojaukta robeža starp dalībnieku un skatītāju, un, pat ja skatītājam nav izšķirošā loma izrādes stāsta konstruēšanā, viņa neparedzamā reakcija var to ietekmēt.
Brīnuma skarto galvenais ieguvums ir katra skatītāja absolūti individuālā pieredze, kas kopējo izrādes gaitu gan nekā ne virza, ne kavē. Jo pati cirka māja ir tik jaudīga, aizraujoša un neparedzama, ka austiņās skanošie teksti dažbrīd šķiet pārlieku pļāpīgi un neobligāti. Noplucis, laikam taču vēsturiski autentisks uzraksts Uzmanību, plēsoņas! cirka pagrabā paliek prātā daudz spēcīgāk par jebkuru vārdos formulētu informatīvu refleksiju, kaut arī tā balstīta dokumentālos avotos.
Brīnuma skarto tehniskā loģistika ir sarežģīta, un pirmajās izrādēs gluži bez īssavienojumiem neiztika. Arī aicinājumi vienā maršrutā sekot uzzīmētiem riņķiem, savukārt citā – apļiem (izrādās, tas nav viens un tas pats) nav pati saprotamākā norāde tāpat jau neierastās situācijas viegli satrauktajam skatītājam.
No 29. oktobra cirka māja runās ne tikai latviešu, bet arī angļu un krievu valodā pēc ekskursanta izvēles. To ir vērts atcerēties brīžos, kad ārzemju draugiem gribas parādīt citādu Rīgu. Un citādu teātri.
Brīnuma skartie
Rīgas cirkā
29., 30.X, 7., 8., 9., 20., 21., 22.XI plkst. 19
Vai