Lomās: Ivars Kļavinskis vai Arturs Krūzkops, Madara Saldovere, Inga Misāne, Ģirts Jakovļevs, Astrīda Kairiša vai Lolita Cauka, Jānis Vimba, Kaspars Zvīgulis, Ivars Puga, Uldis Dumpis, Arno Upenieks, Ainārs Ančevskis, Juris Lisners, Ilze Rudolfa, Jānis Āmanis, Rasma Garne, Marija Bērziņa un kvartets "Undertango".
Viena no skaistākajām versijām latviešu literatūrā par Romeo un Džuljetas tēmu - ir baltvācu meitene Zigrīda un latviešu puisis Jānis, saukts par Džoni. Viņas vecāki ir bagāti, viņš dzīvo kopā ar tēvu, kara invalīdu. Sociālā atšķirība tomēr nav izšķirošā, jo ir 1939. gads, kad teorētiski iespēja dzīvē ko sasniegt ir visiem. Abi jaunieši, kas iemīlējuši viens otru, nevar būt kopā vēsturisko notikumu dēļ - Vācijas vadonis aicina baltvāciešus atgriezties senču zemē, lai visi būtu kopā, kad tuvojas karš (par karu gan zinām tikai mēs - retrospektīvi), bet Latvijas vadonis pamudina vāciešus doties prom "uz neatgriešanos". Nevis sadzīve, bet laikmeta grieži pavēršas pret abu jauniešu mīlestību - Zigrīdai neatļauj palikt Latvijā, Džonis nespēj atstāt savu zemi, lai saglabātu pašcieņu.
Šogad aprit sešdesmit četri gadi, kopš sākās vācbaltiešu izceļošana no Latvijas. Kopā ar viņiem Vācijā "atgriezās" ārzemju vācieši arī no vairākām citām Eiropas valstīm. Pēc oficiāliem datiem, no 1939. līdz 1944. gadam Vācijā pavisam ieradās 770 577 vācu tautības izceļotāji. Lielāko daļu no viņiem nometināja 1939. gada rudenī anektētajos Polijas rietumu novados. Viņiem it kā vajadzēja nostiprināt paplašināto "vācu valsti", jo šā uzdevuma izpildei Berlīnei nepietika cilvēku. Vēsturnieki šajā sakarā nereti runā arī par vācu tautas apvienošanu.
Indras Rogas izrādes tēma šajā stāstā ietiecas vēl dziļāk - vēsturiskie notikumi ir tikai fons, kaut arī liktenīgs. Viņu interesē situācija, kad mīlestība ir īsta un tīra, bet tā nevar pastāvēt tāpat vien - lai cik stipras būtu jūtas, allaž blakus ir apstākļi, kas tiecas ielauzties un izjaukt mīlestību. Kā to nosargāt, kā saglabāt attiecības tad, kad līdzās rit skarbā dzīve...
Gunārs Janovskis (1916-2000) - viens no ievērojamākiem latviešu prozaiķiem, kura lielākā dzīves daļa 2. pasaules kara notikumu dēļ pagājusi Anglijā.
Dzimis Helsinkos Krievijas cara flotes tālbraucēja kapteiņa Andreja Janovska ģimenē. 1919. gadā ģimene atgriežas Latvijā un apmetas uz dzīvi Daugavgrīvā. Un tieši šie gadi, kas nodzīvoti Bolderājā un Daugavgrīvā, braucot tēvam līdzi zvejas braucienos, airējot - vai lietus vai svelme un pelnot skolas naudu, ienāk kā dzīves nospiedumi un atmiņas 1973. gadā rakstītā romānā "Uz neatgriešanos".
Gunārs Janovskis studējis klasisko filoloģiju Latvijas Universitātē, kara pārtrauktās studijas turpinājis Bonnā jau pēc kara. Studiju laikā publicējis atsevišķus stāstus žurnālā "Studentu dzīve", par dzīves mērķi izvirzījis rakstniecību. 1944. gadā bēgļu gaitas Janovski ved cauri Vācijai, viņš nonāk t.s. krievu ietekmes zonā un uz t.s. rietumu pusi jeb amerikāņu zonu tiek, pateicoties tēvam piešķirtai angļu medaļai, kuru Janovskis bija paņēmis līdzi no Latvijas kā piemiņu no tēva. Tēva varonība, 1913. gadā glābjot pasažierus no degoša kuģa, pašķīra ceļu uz brīvo pasauli viņa dēlam. No Vācijas Janovskis dodas uz Angliju un tur arī nodzīvo atlikušo mūžu. Viņš ir viens no retajiem, kam melnie izdzīvošanas darbi jāstrādā neilgu laiku. Pateicoties dzīvesbiedres zobārstes profesijai, Janovsku ģimene iegādājas lauku īpašumu netālu no Notingemas, apsaimnieko to un Gunārs Janovskis var veltīt laiku savam mūža sapnim. Kopumā tapuši turpat 30 romāni. Populārākie no tiem - "Sōla", "Pie Tornas", "Pār Trentu kāpj migla", "Ēnu menuets", "Dziesma mežam", "Uz neatgriešanos", "Kur sunim vieta", "Ines".
Latvijai atgūstot neatkarību, Gunārs Janovskis viesojies arī Latvijā, kad Valmieras drāmas teātrī tika iestudēti viņa darbi "Sōla" un "Izdedži" Vara Braslas režijā un kad viņam tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis. No 1996. līdz 2003. gadam Latvijā izdoti Gunāra Janovska Raksti.