Pats tādu darbu es nekad neuzvestu – teic jaunais lietuviešu režisors Gilds Aleksa, kurš kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) dramatiskā teātra aktieru un režisoru otrā kursa studentiem iestudējis izrādi No zirga līdz personībai pēc Raiņa lugas Zelta zirgs motīviem. Tā ir uzrakstīta pagājušā gadsimta sākumā (1909) un vēsta par tiekšanos pēc brīvības. "Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka lugā nav nekā jauna un interesanta, ko pateikt mūsdienu skatītājam. Līdzīgi šķiet arī pēc otrā acu uzmetiena. Un pēc trešā," tiek pieteikta izrāde, kuras radošā komanda ir izvēlējusies pievērsties individuālās brīvības jautājumam. Pirmizrāde notika 25. aprīlī LKA Teātra mājā Zirgu pasts.
"Es to iestudēju kā konfliktu ar Raini – es saprotu viņa pasaules redzējumu, bet tam nepiekrītu," atklāj 24 gadus vecais režisors, kuram pārmesta necieņa pret latviešu literāta tekstu. Tieši otrādi! – viņš iebilst. Viena no tēmām, kas likusi šķelt zobenus, ir varonība vai tās neiespējamība mūsdienu pasaulē. Kāpēc Antiņš dodas glābt princesi? Es nezinu! – godīgi atzīst Gilds Aleksa, kurš nevar iedomāties analogu situāciju šodienas Baltijā, ka cilvēki celtos un rīkotos augstu ideālu vārdā, turklāt trīs reizes pēc kārtas. "Es neredzu šādus varoņus. Mūsdienu varoņi mīt YouTube, kur tie nomaina cits citu ik dienas," viņš uzskata.
Sieviete nav prece
Kāpēc Saulcerīte izvēlas Antiņu, nevis princi? Tāpēc, ka viņai neviens neprasa! – atbild lietuviešu režisors. "Es 10 gadu dzīvoju Izraēlā, kas ir superdemokrātiska valsts," stāsta Gilds Aleksa, kuram šī pieredze asi likusi izjust Baltijā pastāvošo nevienlīdzību. "Sieviete nav prece! Sieviete nav prece!" izrādē skandē kareivīgi noskaņotu meiteņu bariņš, kuru vienā mirklī apklusina solījums par labāku dzīvi. "Es ironiski izturos nevis pret feminismu, bet gan pret to, kā mēs saprotam feminismu, – pamet kaulu, un viss kļūst normāli, kaut arī nekā normāla nav, jo visi pētījumi liecina par pretējo," viņš paskaidro.
Vēl viens Gilda Aleksas un Raiņa konflikts ir saistīts ar Balto tēvu un Melno māti, kuru starpā risinās galvenā cīņa. "Tas ir labi, un tas ir slikti, bet kas ir labi – revolūcija?" retoriski jautā režisors. Šīs nozīmīgās lomas viņš ir uzticējis topošajiem aktieriem Tomam Veličko un Alisei Danovskai, kuri piedāvā citu interpretāciju: Baltais tēvs nepārtraukti ceļ trauksmi, turpretim Melnā māte iestājas par mieru un tieši tāpēc neļauj Antiņam uzjāt Stikla kalnā, jo tas automātiski nozīmētu varas maiņu. Ej, ej, ej! – mudina Baltais tēvs. "Davaj, davaj! – tā ir ļoti komunistiska pieeja," norāda režisors.
Sešu sekunžu likums
Ja cilvēki nevar koncentrēties ilgāk par sešām sekundēm (tieši tāpēc mobilā lietotne Vine esot noteikusi šādu video maksimālo garumu), tad kā var iestudēt Raini? "Teātris var būt visāds, tikai ne garlaicīgs," savu moto atklāj Gilds Aleksa, kuram šī ir bijusi pirmā saskaršanās ar latviešu literāta sacerējumu. Daudz teksta un maz darbības – Raiņa lugu raksturo lietuviešu režisors, kurš to ir dekonstruējis, lai pirmām kārtām padarītu interesantu sev un kopā ar citiem jauniem cilvēkiem risinātu aktuālas problēmas. "Es negribēju mesties virsū ar savu vīziju, bet uzdot viņiem jautājumus, uz kuriem vajadzēja rast atbildes."
Sarunā ar KDi Gilds Aleksa saka – viņš neesot īpaši draudzīgās attiecībās ar simbolismu, kas caurvij Raiņa daiļradi. "Tā kā neuzticamies ne saviem spriedumiem, ne skatītājam, kurš spētu pamanīt un izprast visas lugā apslēptās nozīmes, mēs nemēģinām [šī darba] simbolus ietērpt skatuviski," pirms iestudējuma pirmizrādes norādīja jaunais režisors – jo būtu muļķīgi domāt, ka mūsdienu skatītājs visu zina, visu ir lasījis. "Alegorijas skaidrojam un rādām, neatstājot vietu un laiku nekontrolētām domām. Nedomājiet par to, kas notiek uz skatuves, vienkārši to piedzīvojiet un izdzīvojiet!" viņš aicināja.
Satikšanās rudenī
Latvijas Kultūras akadēmijas un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas maģistrantūras studenta Gilda Aleksas sadarbība aizsākās pērn, kad ikgadējā skatuves mākslas festivālā Patriarha rudens viņš pirmo reizi saticies ar studentiem, lai kopā nodotos eksperimentiem ar Zelta zirgu. "Man bija interesanti ar viņiem strādāt – viņi ir jauni, atšķirīgi un talantīgi –, taču ar disciplīnu viņiem ir slikti!" smejoties teic režisors, kurš tika uzaicināts turpināt iesākto. 16. maijā divas stundas garā izrāde bija skatāma Viļņā, 23. maijā – Rīgā (plānots, ka šis iestudējums tiks piedāvāts arī nākamajā Patriarha rudenī).
Izrāde No zirga līdz personībai tapusi kā "spēle divās daļās". Gildu Aleksu ir pārsteidzis tas, ka Latvijas teātros bijis grūti atrast piemēru kā uzskates līdzekli, lai topošajiem aktieriem paradītu, ko viņš no viņiem vēlas panākt. Studenti meklējuši, maldījušies un turpinājuši meklēt. "Uz labu laimi," akcentē režisors. Kaut ko līdzīgu Gilds Aleksa esot ieraudzījis vien Alvja Hermaņa izrādē Divpadsmit krēsli uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. "Gundars Āboliņš bija lielisks!" režisors neslēpj sajūsmu. Varētu iet un skatīties, bet tur jau nav vietas – viņš piebilst.