Ne tikai "nopucēti"
Kā teātra kritiķe un Starptautiskās Teātra kritiķu asociācijas Latvijas nodaļas vadītāja Lauma Mellēna-Bartkeviča pēdējos gados daudz piedalījusies dažādos festivālos un konferencēs un sapratusi, ka absolūti nepieciešams ir apkopojošs izdevums angļu valodā par jaunākajiem procesiem Latvijas teātrī. "Tas, protams, neizslēdz, ka jāturpina izdot pētījumus arī latviešu valodā," piebilst pētniece. Grāmatžurnāla Contemporary Latvian Theatre/ Laikmetīgais Latvijas teātris iedīglis radies pirms gada konferences laikā Kauņā, kad Laumai rokās iegūlis lietuviešu kolēģu izdevums: "Mani pārņēma balta skaudība. Nodomāju, ja lietuvieši var, kāpēc mēs nevaram?" Sācies iztaustīšanas process, lai apzinātu, vai kolēģi savā milzu aizņemtībā ir gatavi ieguldīties šajā idejā. Atsaukušies. Savukārt jau no Rīgas Baltijas Drāmas foruma ar līdzīgu balto skaudību, saņemot mūsu izdevumu, ir aizbraukuši igauņu teātra pārstāvji.
Izdevuma sastādītāja uzsver, ka viņas nolūks nav bijis veidot reprezentatīvu izdevumu, kas sastāvētu tikai no pašreklāmas un komplimentiem. Vairāki raksti, jo īpaši dejas kritiķes un kuratores Intas Balodes raksts par laikmetīgo dejas situāciju Latvijas teātrī, uzrāda arī problemātiskas situācijas. Kā visai Latvijas teātra profesionāļu videi adresētu uzdevumu Lauma Mellēna-Bartkeviča izjūt nepieciešamību radīt jaunus jēdzienus, kas precīzi apzīmētu laikmetīgā teātra parādības.
Arī praktiķu skats
"Nevēlējos, lai tas būtu mans vienpersonisks skats," saka Lauma Mellēna-Bartkeviča, kura vēlējusies izgaismot dažādus skata punktus. Izvērtusies radoši auglīga sadarbība ar dažādu teātra izdevumu veidošanā pieredzējušajām teātra zinātniecēm Valdu Čakari un Gunu Zeltiņu. Jaunāko paaudzi ir pārstāvējusi Ieva Rodiņa.
Izdevums sastāv no 13 publikācijām un diviem pielikumiem. Rakstu autori ir gan teātra kritiķi un mācībspēki, gan praktiķi – Zane Radzobe, Valda Čakare, Ieva Rodiņa, Vēsma Lēvalde, Līga Ulberte, Zane Kreicberga, Laine Kristberga, dejas kritiķe Inta Balode, režisore Krista Burāne, dramaturgs Jānis Balodis, kā arī kolēģi no kaimiņvalstīm – teātra pētnieks Edgars Klivis no Lietuvas un kritiķis Mēliss Oidsalu no Igaunijas. Rakstos aplūkotas tādas tēmas kā sociālpolitiskie procesi skatuves mākslā, izmaiņas teātra telpas izpratnē, digimodernisms, jaunpienācēji Latvijas teātra veidotāju rindās, teātra izglītība, performances žanrs, laikmetīgās horeogrāfijas attiecības ar teātri, festivāla Homo Novus attīstība Kristas Burānes daiļrades gaismā, klasiskās oriģināldramaturģijas iestudēšanas tradīciju salīdzinājums Latvijā un Lietuvā, laikmetīgā teātra daudzfunkcionalitāte sabiedrībā, lasītājam ir iespēja paviesoties dramaturga radošajā laboratorijā un pielikumā Režisoru balsis uzzināt, ko par teātri mainīgu noteikumu laikmetā domā septiņi Latvijas režisori – Elmārs Seņkovs, Regnārs Vaivars, Inga Tropa, Vladislavs Nastavševs, Valters Sīlis, Klāvs Mellis un Alvis Hermanis.
Krājuma noslēgumā ievietota pamatinformācija par Latvijā 2020. gadā strādājošajiem profesionālajiem teātriem, teātra kompānijām un galvenajiem festivāliem. Grāmatžurnāla elektroniskā versija angļu valodā bez maksas pieejama Latvijas Kultūras ministrijas, Latvijas valsts simtgades biroja, LTDS un apgāda Zinātne mājaslapā, kā arī teātra procesu vietnē kroders.lv.
Acīs jautājuma zīmes
Baltijas Drāmas foruma laikā novembra sākumā notika konference Teātris & jaunās tehnoloģijas un dažādas perspektīvas. Lauma Mellēna-Bartkeviča saka, ka, runājot par šo tematu, "visiem acīs ir jautājuma zīmes, ne tikai Latvijā". Viņasprāt, galvenais ir neapmaldīties jēdzienos, jo katrs jaunos jēdzienus interpretē citādi. Starp citu, igauņi par savu digitālo teātri runā jau no 90. gadiem, bet tie vairāk uzlūkojami kā vizuālās mākslas un performanču eksperimenti, kas Latvijā vairāk iederētos festivāla Skaņu mežs programmā (tiešsaistes skatuves paraugs – elektron.live).
Kopumā arī Eiropas teātra kolēģu vidē iezīmējas divējāda attieksme – vieni uzskata, ka jāturpina strādāt digitālās auditorijas apzināšanas virzienā (pandēmijas laikā par iespēju piedzīvot kultūras pasākumus internetā bijuši pateicīgi tieši vecāka gadagājuma ļaudis), otri – ka drīzāk jāiet staigāt pa mežu un jāgaida atpakaļ vecie labie laiki.