Tomēr mums šķiet, ka ne mazāku mediju uzmanību būtu pelnījis fakts par otra mūsu teātra ilggadējā režisora (16 gadus arī galvenā režisora) Edmunda Freiberga starptautiskajiem panākumiem - viņš ne tikai tapa uzaicināts iestudēt pilnmetrāžas izrādi Kolmāras Comedie de l'Est un izvēlējās viesrežijai pasaules mēroga klasiku – Antona Čehova lugu Tēvocis Vaņa, kas režisoram uzliek augstu profesionālo latiņu, bet arī saņema cildinošu vērtējumu gan lokālajā, gan Elzasas reģiona presē, kas šo izrādi nosauc par sezonas notikumu.
Franču teātra tradīcija veidojusies uz klasicisma traģēdijas un galma komēdijas bāzes, un psiholoģiskais teātris joprojām Francijā ir avots, no kura aktieri gatavi smelties jaunu estētisko pieredzi, tāpēc aktieru ansambļa atsaucība Edmunda Freiberga piedāvātajam askētiskajam, cilvēciski siltajam un psiholoģiski smalkajam spēles stilam, kas tika radīts mēģinājumu procesā kā sava veida eksperiments, bija milzīga. Protams, ne bez nozīmes bija arī tas, ka Čehova darbos sastopamā pustoņu un zemtekstu saspēle ir vienmēr bijusi tuva Edmundam Freibergam un arī Nacionālajā teātrī viņš ir iestudējis gan Tēvoci Vaņu, gan Ivanovu, kā arī Trīs māsas kā diplomdarba izrādes 1990. un 2000. gadā beigušajiem aktieru kursiem.
Vēl mēģinājumu procesā tēvoča Vaņas lomas tēlotājs Filips Mersjē par sadarbību ar Edmundu Freibergu izteicās šādi: "Edmunds Freibergs palīdz mums atklāt lugas personāžus, kas meklē savu cilvēcisko būtību, bet ir it kā apmaldījušies.Kā režisors viņš mūs noteikti vada savas ieceres sasniegšanai, bet vienlaikus atstāj vietu improvizācijai. Tā ir patiesa veiksme strādāt ar šo bagāto kultūras personību, kurš pārzina krievu teātra skolu un tai piederīgo prasmi atklāt visintīmākās jūtas."
Jāpiebilst, ka divi aktieri no Tēvoča Vaņas ansambļa – titullomas tēlotājs Paskāls Dirozjē, gan Soņas lomas tēlotāja Karolīna Pešne - daudzus gadus ir bijuši ievērojamākās franču mūsdienu režisores Arianas Mnuškinas Saules teātra aktieri, tātad strādājuši visaugstākajā profesionālajā līmenī un sastapušies ar pasaules mērogu laikmetīgā teātra mākslā.
Pirmizrāde notika maija vidū, un tās rezonanse bija negaidīta gan Edmundam Freibergam, gan aktieru ansamblim, gan teātra vadībai – emocionālu saviļņojumu par izrādi pauda gan publika visās 15 izrādēs, gan kritika, veltot jūsmīgas atsauksmes reģiona mēroga masu medijos. Izrādi paredzēts spēlēt arī nākamajā sezonā un vest viesturnejā pa Franciju.
Fragmenti no cildinošām recenzijām:
Īsti teātra svētki, Dominiks Feižs, L'Alsace, 13. 05. 2012.
"Freibergs publiku tuvina skatuvei, pašai Čehova teātra sirdij. Uz skatuves ir panākts ārkārtīgi liels aktieru darbošanās īstums. Aktieru spēle ar katru brīdi rada arvien augstāku patiesīguma pakāpi. Lai arī izrāde ilgst vairāk nekā divas stundas, rodas vēlēšanās, lai šis trauslais un jūtīgais traģiskā un komiskā sajaukums, kas ir tendēts uz filosofiju, nebeigtos nekad. Vienīgā vēlēšanās pēc izrādes noskatīšanās ir redzēt to vēlreiz un vēlreiz par to visu runāt."
Teātris Kolmārā un Strasbūrā, Antona Čehova Tēvocis Vaņa, Marī Fransuāza Grilāna, Mediapart, 17. 05. 2012.
"Skatoties Antona Čehova Tēvoci Vaņu, mēs esam tuvu asarām. Vai gan tas varētu būt citādi? Situācijas ir traģiski aizkustinošas, un mums bija iespēja redzēt īpaši izjustu un patiesu aktierspēli Comédie de l'Est teāra aktieru izpildījumā. Izrādi iestudējis lieliskais latviešu režisors Edmunds Freibergs.
Izrādē ir maz ārējo izteiksmes līdzekļu, princips, kas bieži raksturo izcilus uzvedumus - gandrīz tukša skatuve, daži vienkārši priekšmeti, galds, krēsli, pīts sols. Priekšroka tiek dota tekstam, un, lai to uzsvērtu, spēles sākumā aktieri ierodas un ieņem savas vietas uz skatuves, un, turot tekstu rokā, lasa pirmās autora remarkas. Uz mirkli mums rodas sajūta, ka piedalāmies lasījumā, bet pavisam drīz, mums to nemaz nemanot, tas pāriet spēlē, teātris šeit ir visā savā varenībā un pārsteidzošā klātbūtnē. Mēs kopā ar aktieriem esam iegājuši Čehova pasaulē. (..)
Katrs atklāj savu izmisumu un stāsta par savu izniekoto dzīvi. Ikviena personāža kaisle, ambīcijas, pašizpausmes sapņi nav un nekad netiks piepildīti. Cilvēka dvēsele tiek atkailināta pārsteidzoši skaidros vārdos un rāda savas rētas sirdi plosošā veidā têtes-à-têtes, dialogos, garā atklāsmē – tā viņi sevi atklāj sev pašiem un mums. Nav maznozīmīgu lomu, katram ir sava būtiska vieta, kas ļauj eksistēt pārējiem, ļauj tos labāk iepazīt. Aktieri ir uzņēmušies atbildību par savām lomām, ar augstu īstenības izjūtu piešķirot katrai replikai patiesību, bez patosa atklājot savu iekšējo nemieru, patiesi izprotot skarbo realitāti. (..) Visbeidzot Paskāls Dirozjē ir iemiesojis tēvoci Vaņu ar tādu intensivitāti un iekšējo spēku, kas reti redzams teātrī. Viņa skatuves klātbūtne niansēs un kontrastos piešķir viņa personāžam ne tikai patiesu mēru nožēlā par izniekoto dzīvi, bet arī vēlmi dzīvot, neskatoties ne uz ko, pārņemt saimniecības vadību kopā ar Soņu un tikt pāri šīs traumējošās un sāpīgās epizodes radītajām rētām.
Visu Kolmāras teātra aktieru darbs Edmunda Freiberga vadībā ir lielisks. Viņš liek mums saprast Čehova būtību: tas ir ne tikai cilvēces esības skaidrs redzējums, bet arī dziļa cilvēkmīlestība, kas likteņa priekšā ir tik neapbruņota."