Pavisam nesen Latvijas Radio profesora Jāņa Siliņa vadītajā raidījumā par Valmieras teātri piedalījās tā ilggadējie aktieri, dzīvesbiedri Skaidrīte Putniņa un Rihards Rudāks. Atskatā par teātra darbību XX gadsimta 70. un 80. gados ieskanējās arī Riharda Rudāka – 1972. gada Oļģerta Krodera iestudējuma Hamleta – balss – nedaudz satraukta, urdoša, dziļumā velkoša. Šķietami daudzkārt dzirdētais monologs lika nolikt uz brīdi visus darbus malā un ieklausīties.
"Tieši viņa klātbūtne izrādes precīzi izsvērto koncepciju pārvērta dzīvā, elpojošā mākslas darbā, traģiskā poēzijā," rakstu krājumā Latvijas teātris. 70. gadi atminas teātra zinātniece Silvija Radzobe. Un turpat: "Šo Hamletu skatoties, katrs varēja apraudāt sevī savu bojā gājušo jaunības ideālismu."
Nezinu, vai augstskolu beigušajam aktierim, ieraugot Valmieras teātra zaļo koka namiņu 1965. gadā, gluži gribējās apraudāt ideālus, bet esmu dzirdējis (vai lasījis), ka sajūta nav bijusi pārāk pacilājoša. Tomēr Riharda Rudāka ceļš Valmieras teātrī ir bijis veiksmēm bagāts. Viņš ir bijis klātesošs vismaz divām Latvijas teātra vēsturē iesakņotām leģendām. Viena ir jau pieminētais Hamlets, kurā bija trīs titullomas tēlotāji, tomēr vēsturē kā nozīmīgākais nostiprinājies tieši Riharda Rudāka veikums. Rudāks iekļāvās arī Krodera domubiedru kopā. Otra leģenda dzimusi jau krietni vēlāk, 1982. gadā, – tas ir stāsts par izrādi, ko redzējis ārkārtīgi šaurs skatītāju loks publiskā ģenerālmēģinājumā, – cenzūras aizliegto Paula Putniņa Uzticības saldo nastu Valentīna Maculēviča režijā, kurā Rudāks atveido Bērtulsonu. Aktieris pats atzinis, ka tā bijusi viena no viņa mūža virsotnēm, kas acīmredzot bija par spēcīgu tā laika nomenklatūrai, tāpēc ar liekulīgu ieganstu par māksliniecisku neveiksmi tika noņemta no repertuāra, pirmizrādi nepiedzīvojusi.
Silvija Radzobe grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri saskaitījusi, ka Rihards Rudāks nospēlējis lomas septiņos Blaumaņa, sešos Šekspīra un astoņos Čehova iestudējumos. Viņš strādājis gan pie Krodera, gan Māras Ķimeles, gan Valentīna Maculēviča. Pie Pētera Lūča spilgti atplaucis aktiera komiķa talants, tūkstošiem skatītāju pārpildītās estrādēs atveidojot Fēliksu Kappi Voldemāra Sauleskalna Meldermeitiņā, pēdējā atjaunojumā Vara Braslas režijā pārejot uz asprātīgā, atskaņās runājošā Upata lomu. Lomu saraksts ir garš, un to visu nav iespējams pārstāstīt, jo veiksmju un pēdējos gados arī Spēlmaņu nakts nomināciju ir daudz. Interesanti, ka vairāku lugu iestudējumos Rihards Rudāks apmetis zināmu apli – Blaumaņa Pazudušajā dēlā viņš 1970. gadā spēlējis Krustiņu, bet jaunākajā šīs lugas iestudējumā Reiņa Suhanova režijā Rudāks ir Mikus tēvs. Kroderam ceturto reizi iestudējot Hamletu, viņš bijušajam titulvaronim uzticēja būtisko Polonija lomu. Krodera atgriešanās Valmieras teātrī šī gadsimta sākumā Rihardam Rudākam bija svētīga – viņš nospēlēja arī tēvoci Vaņu, asesoru Braku Hedā Gablerē, Firsu Ķiršu dārzā un, protams, karali Līru.
Nav lielas jēgas rakstīt par aktieri, nepaužot savu personisko pieredzi, skatoties viņa lomas. Man viens no visu laiku spēcīgākajiem impulsiem teātrī, identificējoties ar varoni, kurš pieļāvis kļūdu un klusā izmisumā cenšas to izpirkt, ir Pētera Krilova iestudētais Greiema Grīna Desmitais (1992), kurā Rihards Rudāks ir Šavēls – cilvēks, kurš par naudu iemaina iespēju nemirt, bet paliek jautājums, vai viņš var pilnvērtīgi dzīvot. Aktieris klusināti un ārkārtīgi precīzi atklāja sava varoņa drāmu. Tai pašā 1992. gadā viņš bija viens no pirmajiem, kas sastapa Pēterburgā skoloto, bet Valmierā dzimušo Mihailu Gruzdovu un nospēlēja Garsēnu Žana Pola Sartra Veltījumā Tai Dāmai. Arī šis bija varonis ar saviem skeletiem skapī, bet režisors to atklāja spilgtā, izkāpināti teatrālā formā. Pie Gruzdova tapušas vēl vairākas lomas interesantos iestudējumos.
Šogad sezonas sākumā Valmieras teātris uz Rīgu atveda Ineses Mičules iestudēto Tenesija Viljamsa Kaķi uz nokaitēta skārda jumta, un skatītāji starpbrīdī atzinīgi un pat ar tādu kā drusku apbrīnu sarunājās par Riharda Rudāka Lielo Tēti – lomu, kurā atklājās varoņa personības pretrunīgais, tomēr iespaidīgais spēks vai, precīzāk sakot, – sīkstums. Pie Ineses Mičules Rihards Rudāks un viņa dzīvesbiedre laulātu pāri nospēlēja arī dažus gadus agrāk izrādē Eņģeļa kreisais spārns. Precēties kārus večus Rudāks atveidojis vairākkārt, arī nesenajā Indras Rogas iestudējumā Vidzemnieki, bet Vara Braslas iestudētajā Pāvela Kohouta Mīlestības testamentā Rudāka jauneklīgā aktierspēle pilnībā pārliecināja, ka arī vīrietim gados ir tiesības uz mīlestību, pat ja tā ir pretrunā ar jau pieaugušo bērnu plāniem.
Rihards Rudāks ir lielisks kolēģis, un viena no viņa rakstura iezīmēm ir precizitāte. Deviņdesmitajos gados, kad šo rindu autors īsu brīdi strādāja Valmieras teātrī, reizi mēnesī atvērās durvis, un ar biļešu grāmatām rokās ienāca Rihards Rudāks, kura pārziņā bija teātra noliktava. Aktiera raksturojumos lasīta arī atziņa, ka viņa kā cilvēka krietnums mudinājis režisorus reizēm piešķirt Rudākam spēlēt pozitīvos varoņus. Un, kad 80. gados Arvīds Krievs filmēja Aveņu vīnu, viņš taču zināja, ko dara, vainīgā lomu iedodams Rudākam, uz kuru sākumā nekrita skatītāju aizdomas.
Teātra sniegtajā mākslinieka raksturojumā, kas lasāms mājaslapā, uzsvērta aktiera atvērtība visam jaunajam, prasme sadarboties ar jaunajiem režisoriem reizēm pārdrošu ieceru īstenošanā. Tieši tāpēc Rihards Rudāks nenoveco. Viņš joprojām ir Valmieras teātra aktieru priekšpulkā.
Spēlmaņu nakts ceremonija skatāma 23. novembrī plkst. 21.25 LTV1