Dzimusi 1923. gada naktī uz 28. aprīli Ukrainā, Kijevas guberņā, Viņņicas apgabalā, Sinarnas sādžā. No 1945. līdz 1953. gadam bijusi Jelgavas teātra aktrise, bet plašu popularitāti guvusi ar lomām Jaunatnes teātrī laikā no 1953. līdz 1992. gadam. Ikviens, protams, nosauks tikai vienu lomu. Un tas ir Karlsons, kuru Singajevska pirmo reizi nospēlēja 1968. gadā. Aktrise ziņkārotajiem pacietīgi stāstīja, ka uzpolsterēšanās Karlsonam aizņem divas stundas un ka tēlu iedvesmojis tolaik mazais dēlēns Māris, kurš stāvējis gultiņā nošļukušiem mutes kaktiņiem. Karlsonu aktrise nospēlēja vairāk nekā 500 reižu, un ar tautas atmiņu strīdas tikai trakais. Bet taisnības labad jāatgādina, ka Vera Singajevska nospēlējusi arī citas būtiskas lomas – teātra vēsturē ierakstīta ir viņas Kuražas māte Ādolfa Šapiro iestudētajā B. Brehta lugā Kuražas māte un viņas bērni (1968) un Katrīna Paula Putniņa lugā, ko Šapiro 1981. gadā iestudēja savam laikam visai eksperimentāli – bērnus spēlēja pieaugušie un otrādi. Atceros, kā sēdēju pirmajā rindā, ne mirkli nešauboties, ka tante ar lielo banti galvvidū tiešām ir pagalma mazākais bērns un jādara viss, lai Katrīna drīzāk atrastu savu pazudušo kaķīti.
Veras Singajevskas liktenis bija neskaitāmas t. s. puiku lomas radio lugās – gan žiperīgāki, kā Toms Soijers, gan lempīgāki, kā Alfons Trīcvaidziņš vai nelaimīgais oktobrēns, kas, vācot metāllūžņus, līdz nāvei pārbijās no zinātnieka kāpņu telpā izliktā lauvas izbāzeņa. 70. gadu bērniem Sniegbaltītes skolas plate ar defektu visiem vienā un tajā pašā vietā un Singajevskas Vilcēna "ķepiņa upītē" ir kaut kas vairāk nekā vien spilgtas bērnības atmiņas. Tā bija ve-sela planēta, kurā mēs visi dzīvojām.
Mieru, tikai mieru… nu jā-vēl Verai Singajevskai jau pa-visam citā kontekstā. Ar viņas un Margaritas Stārastes aiziešanu neatgriezeniski saproti, ka XX gadsimts un bērnība tiešām ir beigusies.
Ir ziedonis, un drīz sāksies pasaules čempionāts hokejā. Aktrisei ļoti patika ziedi, un tikpat kā par saviem krustdēliem viņa uzskatīja mūsu hokejistus, cenšoties neizlaist nevienu spēli. "Es gribētu, lai mani nes Dinamo puiši un tad, kad jau zārciņu laistu iekšā, uz vāka grieztos propellers" – vienā no pēdējām tikšanās reizēm ar publiku, pagājušā gada 25. aprīlī, atverot grāmatu Mans mūžs, iztēlotajā bēru scenārijā, pavasara ziedu ieskauta, sev raksturīgajā vienkāršībā dalījās Vera Singajevska.
Normunds Naumanis, teātra un kino kritiķis
Man kā lauku bērnam pirmās tikšanās reizes ar Singu, kā mākslinieci visā Latvijā ar mīlestību sauca gan lieli, gan mazi, protams, bija caur radio. Vakara pasaciņa bez Harija Misiņa un Veras Singajevskas balsīm nemaz nebija iedomājama. Un nemaz nelikās jocīgi, ka arī mans opītis labprāt nāca klausīties Singas pasakas. Es tolaik nemaz nezināju, ka aktieri strādā teātros.
Vēlāk liktenis ar mani izspēlēja pavisam dīvainu triku – skolu, kurā strādāja mamma, vadīja direktore – Singajevskas klasesbiedre. Tā nu mēs regulāri uzreiz pēc Rīgas Rudbāržos baudījām Singas koncertus, kurus viņa sniedza kopā ar komponisti Elgu Īgenbergu. Vēl tagad manā bērnības fotoalbumā ir bildīte ar trio – sapucētais es, plati pavēris muti, smaidīgā Singa un briļļaina komponiste pie klavierēm. Vēlāk, kad kolhozs skolai aizdeva autobusu, laimīgā barā braucām uz Rīgu, uz Karlsonu, kas dzīvo uz jumta (neaprakstāmi debešķīga bija mana sajūsma, ka uz skatuves Svensonu ģimenei mugurā bija akurāt tādi paši sintētiski, bet dikti krāsaini japāņu džemperi kā man – lūk, ko Padomju Savienībā nozīmēja blats!). Vēl mamma stāsta, ka reiz pat esmu bijis pie Singas Rīgas dzīvoklī – vedām viņai zemeņu dēstus, jo aktieru ģimenē abiem – Singajevskai un Tālivaldim Āboliņam – patika rušināties pa dārzu. Es esot ticis iepazīstināts arī ar diviem delveriem – Gundaru un Māri. Bet to neatceros.
Sanāk, ka ar aktrisi Veru Singajevsku man asociējas vissvarīgākais laiks dzīvē – patiesi laimīga bērnība –, un par to es viņai saku paldies. Žēl tikai, ka pasaulē labākā teātra Karlsona brālītis – Tamāriņa Soboļeva – paliek viens.
Pieminot un godinot izcilo latviešu aktrisi Veru Singajevsku, kanāls LNT 30.aprīlī demonstrēs Latvijas faili filmu Mūsu Vera Singajevska. Dokumentālā filma veidota pērn par godu aktrises 90 gadu jubilejai.