Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +3 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Valmieras Vasaras teātra festivāla recenzija. Reinis nav aizbraucis pēc zābakiem

Pirmais Valmieras Vasaras teātra festivāls nesasniedz perfekciju, taču dod impulsus tālākiem radošajiem meklējumiem.

Reini! Rēēēinīī! – pie kāda pasvaigi renovēta daudzdzīvokļu nama tā sauktajā Banānu rajonā (jo mājas savulaik uzbūvētas nevis taisnas, bet ieliektas) Valmierā, Linarda Laicena ielā, taurē puisis, kurā atpazīstam aktieri Jāni Kroni. Ir sestdienas pusdienlaiks, apmācies, bet nelīst, un puslokā sasēdies krietns bariņš bērnu, aiz kuriem stāv vēl lielāks bariņš pieaugušo.

Humors šai visā ir tas, ka vārdam "Reinis" Valmieras teātra festivāla kontekstā ir atslēgas nozīme. Festivāla direktors ir režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Savukārt bērniem adresētajā izrādē Nāc laukā! Reinis tā arī neparādās. Viņš ar tēti aizbraucis uz Rīgu pirkt zābakus. Draugs aiz sašutuma plīst: zābakus tak var nopirkt arī Valmierā! Reini Suhanovu Valmierā pagājušās nedēļas nogalē sastapt varēja, turklāt gan festivāla vadītāja, gan vienkārši tēta ampluā. (Kārlis Krūmiņš apgalvo, ka klāt neesošā varoņa vārds pieder viņa bērnības draugam.)

Nāc laukā! ir viens no pieciem īpaši festivālam veidotajiem projektiem, no kuriem vienu – Purva bridējs. Ciltskoks – komponista Kristapa Pētersona slimības dēļ gan neparādīja. Divi iestudējumi attiecīgi bērniem un jauniešiem tika rādīti bez maksas, pārējiem cenas bija paaugstas, īpaši muzikālajam projektam Spēlēju, dancoju (līdz 28 eiro), tomēr skatītāju netrūka.

Jaunatklājuma prieks

Līdzīgi kā nekustamo īpašumu speciālisti, arī es varu teikt, ka festivālam speciāli veidoto izrāžu pievilcības pamatā ir vieta, vieta un vieta. Valmieras festivāla lielākais ieguvums ir tādu teritoriju apzināšana, kurās teātris, visticamāk, nekad nav spēlēts, taču to var un vajag darīt. Valmiermuižas staļļa pagalma mūri. Kādreizējā mazbānīša depo ēka, kurā tagad atrodas atkritumu šķirošanas punkts. Igauņiem piešķirtais pagalmiņš aiz muzeja, kurā noteikti varētu spēlēt arī pašmāju iestudējumus. Skeitparks, kurā izrādi var rādīt, nepadzenot no turienes sportotājus. Vienkāršs pagalms, precīzāk, divi, jo Kārļa Krūmiņa izrādi rādīja divās dažādās vietās. Un varētu rādīt vēl citur.

Savukārt festivāla oficiālā atklāšana notika pieticīgi – it kā jau pašā pilsētas centrā, bet būtībā taciņas malā, klātesot saujiņai ļaužu, viņu vidū arī kultūras ministrei Dacei Melbārdei un Valmieras mēram Jānim Baikam.

Trāpīts un netrāpīts

Ne velti stāstu par festivālu sāku ar atsauci uz Kārļa Krūmiņa izrādi Nāc laukā! – tās ambīcijas ir ievērojami zemākas nekā "enkura notikumiem", taču rezultāts bija mākslinieciski pārliecinošs. No etīdēm tapusī izrāde par pagalma bērnu draudzību trāpīja precīzi mērķa grupā – bērni smējās un dzīvoja līdzi, pēc izrādes lielākā daļa gribēja taisīt zirņu lielgabalus. No četriem izrādes dalībniekiem "vilcēji" ir divi – Jekaterina Frolova un Jānis Kronis. Kārlis Zahovskis un Oskars Otomers ir Kārļa Krūmiņa audzēkņi viņa vadītajā skolēnu teātrī. Puiši, protams, ir drusku biklāki par profesionālajiem aktieriem, taču viņiem piemeklētā rakstura robežās darbojas organiski.

Situācijas, ko apspēlē aktieri, ir vienkāršas un atpazīstamas – latviešu puika un krievu meitene viens otru nesaprot, tad atklājas, ka viņa latviski tomēr runā, tad atklājas, ka puikam nav mobilā tālruņa, toties viņš no kociņiem prot izgatavot smilšu pulksteni. Nākamais jaunums ir tas, ka meitenei ir grupa, kura gan nekur nav uzstājusies. Un tā tālāk. Izrāde iepriecina divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajā pāri malām plūst nepārspīlēta un nesasaldināta labestība. Tie ir normāli pusaudži, naivi, bērnišķīgi, taču viņus katru kaut kas interesē, un viņi nemēģina viens otram kaitēt. Otrkārt, aktieri spēlē ticami, konkrēti, viņi labi reaģē viens uz otru, un tad, ja Katja jūt, ka partneris Oskars runā pārāk klusu, viņa tā arī pajautā – skaļāk nevari? Izrādei gan īsti nav izdomātas beigas, tāpēc tā pāraug radošajā darbnīcā, kurā visi nepiedalās, tomēr ir sajūta, ka tapis kas ļoti labs un to vajadzētu parādīt vēl daudz kur.

Ar otru konkrētai mērķgrupai adresēto izrādi Supsupsukas ir sarežģītāk. Izrāde jauniešiem – kam īsti? Rezultātā uz izrādi sanāca liels skaits to pašu Kārļa Krūmiņa izrādes apmeklētāju ar visnotaļ maziem bērniem. Taču izrāde viņiem nav piemērota ne tad, ja austiņās klausās stipri sasālītu leksiku, ne arī ja vecāki austiņas nedod – jo tad mazais skatītājs redz tikai trīs jocīgus cilvēkus, kuri nemitīgi pārģērbjas, un vēl divus, kuri eksponējas uz skeitparka rampas, – režisoru Juriju Djakonovu un tādā kā dīdžeja ampluā piesaistīto Normundu Griestiņu. Toties jauniešu 16–20 gadu vecumā publikā bija maz. Ļoti maz.

Sekss deformētā telpā

Varbūt tagad aizvainošu izrādes Supsupsukas veidotājus, bet, skatoties iestudējumu, šķita, ka anotācijas sacerēšanas brīdī nav īsti bijis skaidrs, kas tas būs, tāpēc skatītāji tika vilināti ar frāzēm "māksla meklēs citu ceļu pie skatītāju sirdīm", "tests spējai pieņemt, ka mēs visi esam cilvēki", "personāži nekad nav bijuši teātrī" utt. Tas, ka izrādes pamatā ir Rozas Liksomas proza, kas jau 15 gadu pieejama latviski Maimas Grīnbergas konģeniālajā tulkojumā, iepriekš nav īpaši izsludināts. Režisors Jurijs Djakonovs autores vārdu nosauc, uzrunājot publiku, kas pacietīgi gaida izrādes sākumu stundas ceturksni pāri noteiktajam laikam. Taču pats iestudējums ir realizēts rafinēti un konsekventi trash estētikā, un ne tikai tāpēc, ka atkritumu konteineri ir būtiska sastāvdaļa izrādes tēlu sistēmā – vienā tādā iekāpj, lai ļautos seksam, un no diviem citiem plūstošās putas nepārprotami simbolizē ejakulāciju.

Rozas Liksomas varoņi ir lielākoties depresīvi margināļi, kuri pārņemti ar seksu un dzīvo pašu uzbūvētā deformētā garīgajā telpā. Ance Kukule, Klāvs Mellis un Uldis Sniķers parodē modes demonstrētāju iznācienus. Rozas Liksomas teksts austiņās skan viņu balsīs – izņemot pašu pirmo, kurā balss un runas veids aizdomīgi atgādina neredzīgajiem domāto runas sintēzes programmu.

Apgalvojums, ka izrāde meklē ceļu uz skatītāju sirdīm, šādā izpildījumā skan totāli liekulīgi, taču pašai izrādei nav nekādas vainas – tas ir absolūts frīkšovs, mazliet naivs provokācijas mēģinājums, kas skatītāju satrauc vai izbrīna mazāk, nekā ja visu izrādes laiku uz rampas stāvētu viens pats Jurijs Djakonovs ar gaisā paslietu vidējo pirkstu. Vienlaikus nespēju nepriecāties, ka pēc zināmas pauzes talantīgais, "nepieķemmētais" mākslinieks ir atgriezies gan kā aktieris Daugavpils teātra Hamletā, gan režisors – vismaz festivāla izrādes formātā.

Portāls starp virszemi un zemzemi

Igauņu teātra MTÜ Kell Kümme iestudētā Augusta Strindberga Jūlijas jaunkundze lieliski ierakstījās vidē (un kas par to, ka darbība notiek Jāņu naktī, bet Jūlija noplūc ābolu, kas ienācies augustā, – toties no īstas ābeles). Taču Romāna Baskina iestudējums atstāja iespaidu, ka režisors brīvdabas situāciju ir pieņēmis kā zināmu ieganstu nerakņāties dziļi varoņu psihē. Tik daudz publiku ja ne smejamies, tad ķiķinām es šīs lugas iestudējumos nekad neesmu redzējis. Var jau arī tā, bet tad sašķobās argumentācija, kāpēc Jūlijai jānonāvējas. Kersti Heinlo titullomā spilgti iezīmē Jūliju pirms grēkā krišanas, bet vēlāk netiek laukā no sevis žēlošanas. Andress Mehars (Žans) un Kati Onga (Kristīne) rada psiholoģiski pamatotus, vitālus tēlus, taču izrāde nepaceļas virs teju omulīga sadzīviskuma. Tomēr tajā ir arī simboliski elementi – piemēram, lielais ūdens kubls kā vieta seksualitātes izpausmēm un Jūlijas baltā kleita, kuras saslapusī šlepe pamazām savazājas netīra.

Ļoti interesanta ir "modes skaņu poēmas" Tālavas taurētājs iecere, modes mākslinieku duetam Mareunrol’s sadarbojoties ar mūziķi Shipsea. Taču pati performance it kā lūst divās daļās. Ir epizodes, kurās uz skatītāja maņām iedarbojas skaņa, gaismas un modeļu vizuālais tēls, kas izkāpj no kostīma definīcijas, un ir diezgan tradicionāla tērpu parāde, kura – īpaši beigu daļā – liek domāt par ieceres vienkāršošanu. Turklāt Blaumaņa teksta atskaņojums izrādes sākumā Gundara Āboliņa balsī itin kā mudina skatītāju meklēt performancē zināmu ilustrāciju poēmas sižetam, kāda te nav. Tomēr kā vizuāli skanisks notikums šis uzvedums noteikti paliek atmiņā.

Festivāla centrālais notikums tomēr bija Mārtiņa Eihes iestudētais Raiņa opuss Spēlēju, dancoju ar Valmieras teātra aktieriem. Tajā izmantota Iļģu mūzika, kas skatītājus savulaik apbūra un fascinēja izrādē Daugavgrīvas cietoksnī. Mārtiņa Eihes uzdevums tādā ziņā ir sarežģītāks – muzikālais materiāls publikai ir diezgan pazīstams, izdots arī CD, daļēji iemūžināts animācijas filmā. Aktieri izrādē dzied paši, un tas vismaz piektdienas vakarā izvērtās par pārbaudījumu gan viņiem, gan klausītājiem. Vokāli pēdējā laikā samērā maz trenētā trupa, protams, dara, cik spēj, izrāde ir smaga arī fiziski, jo visu laiku ir jākustas. Turklāt lija gan piektdien, gan sestdien. Taču, ja skatītājs fiziski pievērtu acis uz visām nepilnībām, izrādi nosēdētu pusakls vai pavisam tumsā. Viena lieta ir paša muzikālā materiāla kvalitāte un pagalma vides dabiskā noskaņa, kas veiksmīgi izgaismota un papildināta ar Kristiana Brektes scenogrāfiju, cauri senatnīgiem skapjiem tika veidoti tādi kā portāli starp virszemi un zemzemi.

No sarunām sapratu, ka netrūka skatītāju, kam ar to pietika, lai justos emocionāli saviļņoti. Tomēr radās divi jautājumi. Vai attaisnojas lokālpatriotisms, nodarbinot aktierus, kuri netiek galā ar dziedāšanu un pat ritma noturēšanu, – visasāk tas bija jūtams Janusa Johansona (Aklais) sniegumā. Objektīvi par zemu partija bija Mārim Bezmeram Zemgus lomā, mocījās arī Mārtiņš Liepa (Kungs). Ar dziedamo materiālu brīžiem grūti tikt galā bija Ingai Apinei Leldes lomā. Mazais mikrofons, kuru piestiprina pie sejas, ir gauži nežēlīga lietiņa – tas izceļ katru falšo skaņu. Samērā labi vokālā puse padevās Kārlim Neimanim Tota lomā, un pavisam spoži tēlu ar balsi izveidoja Inese Pudža – Zemesvēzītis. Savukārt Krišjāņa Santa kustību partitūrā brīžiem juta atskaņas no viņa un Ērika Ēriksona lieliskās izrādes Vērpete, taču kopumā kustību stāstam trūka attīstības.

No izrādes kopumā radās iespaids, ka režisors izvirzījis par mērķi procesu, nevis rezultātu, un tas, man šķiet, Mārtiņam Eihem ir raksturīgi. Lai cik svētīgs aktieriem būtu process, rezultāts, maigi sakot, nav perfekts. Izrādē aiz nemitīgās darbības un rosības neizdodas sataustīt režisora pozīciju – ko šobrīd mums nozīmē Lelde kā simbols, kas ir tie elles priekškambari, kuros iniciāciju iziet Tots, un par ko vispār XXI gadsimtā ir šis stāsts, kā vārdā tas notiek. Rodas sajūta, ka aktieri izpilda rīkojumus, bet dziļākai jēgai klāt netiek, jo paliek fizisko un vokālo uzdevumu izpildes līmenī. Festivāla programmā kā žanra apzīmējums minēts "Nakts ar velniem, maskām, mīlestību". Ja tik vien – protams, mērķis ir sasniegts. Mūzika skan, aktieri kustas, pirotehnika beigās met dzirksteles. Pirms izrādes sanākušos pusstundu iesilda īsti Iļģi un ir iespēja padejot.

Man ļoti patīk Valmieras festivāla iecere, jo tās pamatā ir dzīvas un rosinošas teātra valodas meklējumi. Realizācija nav perfekta, bet cienījama, tiek atstāta diezgan liela telpa, kur nākotnē augt un attīstīties. Ja Reinis – ne tas, kurš dzīvo Banānos, bet Suhanovs – neaizbrauks uz Rīgu pēc zābakiem, festivāls būs arī nākamgad.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja