Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

XXI gadsimta mīlasstāsts. Izrādes Elpa recenzija

Režisors Dmitrijs Petrenko ar savu intīmo kamerizrādi Elpa pārliecinoši gāž mītu, ka Dailes teātra Lielā zāle ir par lielu nopietnām teātra sarunām ar skatītāju. Tikai divi aktieri "melnajā kvadrātā", un skatītājs ķer katru viņu vārdu.

Tik laba izrāde pustukšā Dailes teātra Lielajā zālē. Gara rinda pāri stāvvietai, temperatūras mērīšana pie ieejas, paraksti. Nevienam pret to nebūtu nekas iebilstams, kas jādara – jādara. Ja vien… Pēc kultūras jomas profesionāļu taisnīgās sašutuma vētras sociālajos tīklos vēlos būt solidāra un uzdot jautājumu arī KDi lapās – kā tas ir jāsaprot? Vai kultūras darbinieki šobrīd ir īpaši sodīti un viņiem teju vieniem pašiem turpmāk būs jāiznes Covid-19 piesardzības pasākumu slogs, morālie un ekonomiskie zaudējumi? Mākslinieki gandrīz raud, uzmanīgi mēģinādami atsākt kamerpasākumus, ievērojot visus drošības nosacījumus, kamēr Tērbatas gājēju ielā ņem un nodārdina pamatīgas dzīres mēra laikā, kas savā infantilajā vieglprātībā atgādina jauniešu rīkotās mazohistiskās kovidballītes.

Lai nu kā, Elpa Dmitrijam Petrenko un aktieru komandai, diviem pāriem – Ievai Segliņai un Gintam Andžānam (viens sastāvs) un Anetei Krasovskai un Kārlim Arnoldam Avotam (cits sastāvs) –, sanākusi brīnišķīga. Patiesa, gudra un cilvēcīga.

"Mazuļa saruna" IKEA rindā

No skatuves dziļuma kā pa gaismas staru uz priekšu nāk pāris (gaismu mākslinieks Edijs Feldmanis). Jauns vīrietis un sieviete. Gaišos džinsos, baltās botās un baltos džemperīšos. Pāris ir iededzies strīdā, kas, kā nojaušams, kādu brīdi jau turpinās. Vīrietis ir ieminējies, ka varbūt ir pienācis laiks bērnam. Sieviete ir tuvu panikai. Nav jau tā, ka viņa negrib, bet vai tiešām par to ir jārunā, kad viņa "tur rokās lampu", stumj IKEA ratus un "visa rinda jau skatās"?

Dankana Makmillana lugas Elpa (oriģinālais nosaukums – Lungs/Plaušas, 2011) iestudējums papildinās viņa lugu neoficiālo skati. Gan Inese Mičule (Valmieras teātrī), gan Rēzija Kalniņa (Mihaila Čehova Krievu teātrī) iestudējusi Makmillana plašāk zināmo un novērtēto lugu Every Brilliant Thing, tulkojot dažādi: Valmierā – Visas labas lietas, Rīgā – Dzīves dārgakmentiņi. Dankans Makmillans 2019. gadā piezīmēs pirms Plaušu iestudējuma Old Vic teātrī Londonā atceras, ka luga deviņu gadu laikā ir iemantojusi citus akcentus. Dramaturgs atzīstas, ka lugas rakstīšanas brīdī situācija, ka jauna pāra bažas par ekoloģisko situāciju, kas tik cieši sajūdzas kopā ar jautājumu – kļūt vai nekļūt par vecākiem –, bija tikai izprātots motīvs, turklāt visai sarkastisks un pārspīlējumā balstīts. Makmillans ir spiests atzīt, ka šobrīd jauno vecāku prātošana par to, vai laist pasaulē bērnu, ir atbildīgu cilvēku rīcība un jau ir kļuvusi par labi saprotamu, ja ne pieņemamu realitāti. Kurš gan grib iztēloties savus nākamos mazbērnus staigājam visu laiku sejas maskās, varbūt jau izjūtot dzeramā ūdens trūkumu?

Dramaturga milzu popularitātes iemesls varētu būt tas, ka viņš dzīves "lielos jautājumus", kuros varētu ieķept kā darvā, mētā pingponga bumbiņu vieglumā – asprātīgi, paradoksāli, kā teikts kādā recenzijā, "brutāli godīgi". Makmillans raksta ar tipisku britu, gandrīz reklāmista asprātību, jau nākamajā sekundē iegremdējot skatītāju dziļā sāpīgā melanholijā. Bet tad atkal ar nākamo sprēgājošo frāzi izvelkot no tās ārā.

Dramaturgs šo lugu esot uzrakstījis vienas dienas laikā, norakstot no savām tā laika sajūtām. Pēc tam abi ar jauno sievu ilgi to analizējuši. Nav zināms, kā viņi to katrs uztvēra – kā diskusiju, strīdu vai sarunu. Makmillans Elpā asprātīgi paironizē par tipiskākajiem konfliktiem, kas vienkārši izriet no konkrētajā dzimumā balstītas loģikas un pasauluztveres. Visticamāk, līdzīgas situācijas piedzīvo 90 procenti pāru. Savus varoņus dramaturgs nosaucis vienkārši par S un V. Makmillans trāpīgi lugā arī piefiksējis pieaugošo XXI gadsimta sabiedrības tendenci – cilvēki ir tiktāl pārņemti ar labdarību un mežu stādīšanu, ka ļauties savai personīgajai laimei jau šķiet pārāk sīki, egocentriski un patērnieciski.

Divas atšķirīgas izrādes

Teātra dotais žanrs šoreiz ir ļoti precīzs. Divvientulība klātienē. Uz tukšās skatuves ir tikai viena melna kaste, kas S un V kalpo par visu – gultu, podu grūtniecības testa strēmelītes apcisāšanai (jauneklīgi dabisks Andžāna tulkojums), dzemdējamo gultu, mašīnas sēdekli, galu galā – kapa pieminekli… Šī rekvizītu, kostīmu, scenogrāfijas, gaismu un mūzikas askēze jau ir dramaturga iecerēta. Un darbojas lieliski. Nav nekādu pāreju. Nekādi "divi mēneši vēlāk" vai pēc "10 gadiem". Viņu bērns līdz universitātei un mājas atstāšanai izaug pāris teikumos. Sapresētais laiks un "bezvīļu" montāža veido savdabīgu poētisku vilkmi. To veido arī komponistes Annas Ķirses kinomūzikai radniecīgie mūzikas akcenti.

V un S burtiskā nozīmē visai sadzīviskā attiecību drāma kļūst par dzejoli pārlaicīgā izplatījumā. Dailes teātra tukšais majestātiskums šos divu cilvēku neveiklos, bet tik aizkustinošos pūliņus tuvoties viens otram un atrast labāko attālumu (tuvumu) vienam no otra, lai būtu iespējams palikt kopā "ilgi un laimīgi", paceļ citā mērogā.

Pat ja tas ir visai reālistisks pāra attiecību vivisekcijas tuvplāns, tas ne brīdi nekļūst fizioloģiski tīksmīgs vai brutāli naturāls. Režisors, tuvojoties cilvēku dzīvei, saglabā sev raksturīgo smalkjūtību.

Visi četri aktieri spēlē meistarīgi – gudri, smalki, precīzi, godīgi un atdevīgi. Svarīgi uzsvērt, ka tā nav viena izrāde ar diviem sastāviem, bet divas pilnīgi atšķirīgas izrādes. Manāmākā atšķirība – Ievas Segliņas un Ginta Andžāna versijā tas ir trīsdesmitgadnieku stāsts, skarbāks, arī fiziski ekspresīvāks, vairāk dzīves apbružāts un, iespējams, arī nedaudz ciniskāks. Šajā pārī dominējošā ir S, kuru mēģina izprast un visu pareizi izdarīt "viņas V". Viņi visu laiku sīki kasās, pieķeras otra vārdiem, bet cienījama ir viņu atvērtība runāt par vismulsinošākajām lietām un vispār sarunāties pat tad, ja tas izklausās pēc nebeidzamas lekšanās. Ievas Segliņas S ir viegli atpazīt izplatītu XXI gadsimta sievietes tipāžu, kura savā ziņā ir intelekta upuris. Viņas reaktīvais prāts ģenerē visādas šausmas, kas varētu notikt ar viņu bērniņu, laiku pa laikam visai sāpīgi par to iekožot tuvākajam, t. i., V, un ne jau viņa būs tā, kas nocietīsies, neieskatījusies google čatos. Protams, tad, kad jau būs izurbusies cauri visai zinātniskajai literatūrai.

Ginta Andžāna V ir gana jūtīgs, lai cauri šai panikas zibeņošanai redzētu, cik S ir apjukusi un pārbijusies, bet īsti līdzēt tomēr neprot. Šo pāri, domājot par iespējamo bērnu un sevi pasaulē vispār, vajā nemitīga vainas sajūta un frustrācija – vai mēs esam gana labi cilvēki? Bet esam taču! Krānu aizgriežam, kamēr pucējam zobus. Drēbes maisiņus uz veikalu ņemam līdzi. Kad atceramies. Ar ričukiem braucam. Vēl tikai meži būtu jāsastāda. Viņi nekādi nespēj tādā harmoniskā pozitīvismā kā Blaumaņa Auce un Pičuks prātot par to, kā "izšūs baltus krekliņus un pīs salmu cepurīti" savam pirmdzimtajam.

Anetes Krasovskas S un Kārļa Arnolda Avota V stāsts skan no divdesmitgadnieku mutes. Tā varbūt varētu izskatīties mazliet paaugušies Romeo un Džuljeta, kuru attiecības vēl nav apēnojis neviens strīds par IKEA lampas krāsu vai par to, kurš ies uz vecāku sapulci. Skatuves izplatījumā pludo mīlestība. Maiga un lēnprātīga. Šķiet, tā viņi varētu sēdēt mūžīgi, otra džinsotajā kājā ieķērušies. Kārlis Arnolds Avots, šķiet, pārnesis kaut ko no Valmieras teātra jauniešu izrādes Viktorija – principā nenospēlējamu jaunības liegumu/maigumu, aizrautību, ilgpilnu cerīgumu un arī ievainojamību. Bet pat šāds pāris nav pasargāts no negaidītiem likteņa spērieniem, kas sāpīgi aizsit elpu un uzbūvē starp abiem stikla sienu.

Neatklājot sižeta līkločus, Dmitrija Petrenko izrādes virsvērtība ir tā, ka abi S un V pāri saviem ego, aizvainotības un kopīgu sāpju brikšņiem tomēr tiek atpakaļ viens pie otra. Gluži kā japāņu kincugi mākslā, kur plaisas traukā tiek "lāpītas ar zeltu". Skatītāji šajā izrādē raud. Laikam jau arī par to, ka tā zelta dzīsliņa pa īstam iemirdzas tikai tad, kad ir krietni vien jau par vēlu.

Elpa

Dailes teātra Lielajā zālē 6., 7.VIII plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja