Augusta sākumā (2.VIII) un vidū Rīgā iespējams noskatīties trīs lieliskas šī režisora iestudētās izrādes – Hanana, Ragana un Pūt, vējiņi!. Sievietes sāk un uzvarĪpaši Pūt, vējiņi! – antīkās traģēdijas mēroga mūziklam (!) ir visi priekšnoteikumi, lai kļūtu par hitu – izcila Kārļa Lāča mūzika, kas Raiņa stāstu par sērdienīti – kautro Baibiņu, kura lauž latviešu mačo Ulda sirdi, – ierāmē gan vijīgi austrumnieciskās, gan Kusturicas filmu mūzikai līdzīgās dedzīgās melodijās. Izrāde ir krāšņākā pagājušajā sezonā – aizmirsuši latvisko pieticību, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa liek Raiņa lugas sižetam (fabulu papildina Evitas Mamajas un Jāņa Elsberga teksti) risināties uz milzu likteņrata (par to pārtapušas dzirnavas maltuvē), bagātās mātesmeitas tērptas gan asinssarkanās, gan spodrās zelta kleitās, kas izceļ Liepājas jauno aktrišu skaistos augumus, graciozi drasējošus elegantā tango solī (izcils horeogrāfes Ingas Krasovas darbs). Kā tas nereti gadās Džilindžera izrādēs, sieviešu «komanda» ir spēcīgāka par vīriešiem: Uldis Edgara Pujāta labi dziedošajā personā ir vien apjucis babņiks žvingulī, savukārt visas dāmas ar Ineses Kučinskas Māti priekšgalā ir ne vien košas, bet arī ļoti stipras: arī Everitas Pjatas brīnišķīgi nospēlētā Baibiņa nav vienkārša klusā dūdiņa. Un – vēl viens āķis – šajā lomā viņa dublējas ar foršo latviešu dziedātāju Aiju Andrejevu, kura pazīstama arī kā Aiša. Izrāde gaida Spēlmaņu nakti, kurā pareģoju tai vairākas balvas no piecām nominācijām.Drosmīgais mīlas trīsstūrisIespējams, manu sajūsmu par izrādi Ragana (piecas Spēlmaņu nakts nominācijas!) kāpinājusi fanošana par Tima Bērtona filmu Svīnijs Tods un tās līdzība vācu ekspresionisma kinoklasikai – Mūrnava, Vīnes, Langa mēmajām filmām – arī lugas autors Karls Šefners ir ekspresionists. Pakulainais matu sakārtojums, kankarainie tērpi, melnbaltais grims (Ilzes Vītoliņas stila izjūta, kā allaž, kaujas gatavībā!), kustību partitūra kā no mēmā kino un Valpurģu naktij līdzīgas dejas (horeogrāfe Inga Krasovska), bet galvenais – aktieru spēle, kas balansē starp grotesku un parodiju par to pašu mēmo kino un tiek izturēta līdz galam. Izrāde viņiem ir izaicinājums, jo stilizēto spēles veidu, ko kritiķe Inga Fridrihsone jau salīdzinājusi ar Smiļģa teātri («tā, lai katrs žests būtu redzams pat trešajā balkonā») un kas robežojas ar teatrālu parodiju, sākumā ir pagrūti pieņemt – gaidi, kad aktieri beigs «ākstīties» un sāks runāt kā cilvēki. Taču Džilindžera un viņa kompānijas konsekvence atmaksājas – jau pēc desmit minūtēm zāle ir pieņēmusi piedāvātos noteikumus. Un kas gan no visai pliekanā stāsta par primitīvu ļautiņu banālo mīlas trīsstūri būtu palicis, ja to spēlētu dramatiskā nopietnībā, izmantojot Staņislavska metodi «es pats dotajos apstākļos»?Lai gan Egona Dombrovska darbs vārgā un absolūti amorālā Vīra lomā ir visaugstākās uzslavas vērts, un arī Kaspara Goda spēcīgais, iekāres pilnais Robežsargs ir labs aktierdarbs, neapšaubāmi ¬– izrādes centrā ir Ineses Kučinskas Sieva. Uzdrīkstos apgalvot, ka šī loma aktrisei ir vēl lielāks panākums nekā absolūtu piekrišanu baudījusī pensionāre Ausma no Džilindžera Hananas, jo aktrisei ne mirkli nezūd virtuoza formas sajūta. Ekspresionisti lielu nozīmi piešķīra seksualitātei. Neatklājot izrādes sižetu – arī še jutekliskuma izpausmēm piemīt uz latviešu skatuves ne tik bieži sastopama drosme un uzdrošināšanās. Paradoksālā katarseRīdziniekiem noteikti vajag ķert arī par «Liepājas teātra zelta fondu kļuvušo izrādi Hanana» (paša teātra apzīmējums, izrāde saņēmusi sešas Spēlmaņu nakts nominācijas). Germana Grekova lugas iestudējums bija kā pagrieziena punkts Džilindžera daiļradē, līdzīgi kā tas bija ar Manu nabaga Maratu Alvja Hermaņa biogrāfijā. Izrādes «sadzīviskais reālisms», teju naturālisms, attēlojot it kā deģenerētu cilvēciņu nožēlojamo dzīvi nabadzības un degradācijas apstākļos, pārsteidza, jo nebija raksturīgs nedz Džilindžeram, nedz viņa domubiedriem – scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim un kostīmu māksliniecei Ilzei Vītoliņai. Nopietnība uz skatuves, kā zināms, ir visīsākais ceļš uz smieklīgumu, ja nopietni tiek izspēlētas traģikomiskas situācijas, un šis lieliskais balanss starp melnu humoru un īstenu traģismu izrādē noturas visu laiku. Smagākie uzdevumi arī šai izrādē jāpaveic Liepājas teātra «pirmrindniekiem» Egonam Dombrovskim un Inesei Kučinskai deģenerētu, neizskaistinātu cilvēku čaulās, kas spējīgi uz – no jebkādas morāles viedokļa – visatbaidošāko rīcību, – ieraudzīt cilvēcisko, vēl vairāk – šo cilvēcisko ieraudzīt tieši šajā atbaidošajā rīcībā (piemēram, redzēt mātes mīlestību, kad tā neatsaka dēlam «seksuālus pakalpojumus»). Izrāde, kas izraisa katarsi, ja vien ļaujies aktieru un režisora piedāvātajiem spēles noteikumiem. Ar iestudējumu Malēnieši liepājnieki viesosies Mežaparka Zaļajā teātrī (3. augustā). Tas ir teātra svaigākais jauniestudējums, kura pamatā Raiņa poēma un J. Zvaigznītes joku stāsti. Režisora Jura Rijnieka veidotais iestudējums ar Nika Matvejeva orģinālmūziku pirmizrādi piedzīvoja pavisam nesen – 15. Jūnijā –, to vēl neesmu noskatījusies, bet labi atceros šī paša materiāla triumfu Daugavpils teātrī pirms padsmit gadiem, kur Rijnieka lieliskā humora izjūta tik saldi ļāva izsmieties par mums pašiem, latviešiem. Galvenās lomas – vientiesīgā Oduma – atveidotājs Gatis Maliks par darbu šajā iestudējumā saņēmis Spēlmaņu nakts nomināciju.Hanana – 2. augustā, Nacionālajā teātrīRagana – 3. augustā Nacionālajā teātrīMalēnieši – 3. augustā Mežaparka Zaļajā teātrīPūt, vējiņi! – no 16. līdz 19. augustam Dailes teātrī
Zelta Džilindžers no Liepājas
Liepājas teātra viesizrādēs Rīgā ir iespējams noskatīties labas Dž. Dž. Džilindžera izrādes.Ja nu patlaban kaut kur ir iespējams redzēt «īstu» Dž. Dž. Džilindžeru – savulaik košāko Dailes teātra zīmolu, tagadējo Dailes galveno režisoru ¬– tad tas ir Liepājas teātris. Prieks, ka Liepājas teātra vadība piedāvā šim režisoram iespējas, kādu tam acīmredzot nav dzimtajā teātrī, kur vispirms jādomā par kasi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.