Imagine

Avangarda mākslinieces japānietes Joko Ono izstādei Londonas galerijā Indica vajadzēja atvērties 1966.gada 10.novembrī. Vienam cilvēkam galerijas vadība laipni nāca pretī un atļāva vēl nedaudz nepabeigto ekspozīciju aplūkot dienu agrāk. Ziņkārīgā apmeklētāja vārds bija Džons Lenons. Džons ar lielu interesi skatījās šo avangarda mākslas izstādi. Uzjautrinājās par "raudāšanas mašīnu", kura sāka nu dikti nelaimīgi pinkšķēt, tikai kad tajā iemeta monētiņu, kā mūziķis bija ieintriģēts par Joko veiktajiem dokumentālajiem "krītoša sniega skaņas" ierakstiem. Taču visvairāk Lenonu sajūsmināja trepes, kas veda augšup pie griestos iekārtas baltas gleznas ar mazu caurumiņu tajā. Pie bildes bija piestiprināta lupa — ja ar lupu palūrēja caurumiņā, gleznas otrajā, neredzamajā pusē varēja ieraudzīt sienu ar otru gleznu, uz kuras bija rakstīts viens vārds "Yes". Jā.

Šis "Jā" nospēlēja liktenīgu lomu ne tikai divu cilvēku attiecībās — rokzvaigzne vēlāk atzinās: "Ja tur būtu bijis uzšņāpts "Nē", es, visticamāk, vienaldzīgi aizietu no galerijas, taču šis "Jā" manī izraisīja tik savādu mājīguma un siltuma sajūtu, ka es uzreiz nolēmu ar mākslinieci iepazīties."

Pateicoties vienam mazam "Jā", notika arī grandiozas tektoniskas pārmaiņas pasaules mūzikas attīstībā. Lai gan vairākums The Beatles pielūdzēju joprojām svēti uzskata, ka tieši Lenona laulības ar Joko Ono un viņas turpmākā agresīvi dominējošā loma Džona dzīvē un biznesā izraka grupai kā mūziķu savienībai kapu, bez Joko nebūtu arī lieliskā bītlu "krīzes albuma" — Džona solodiska Imagine — un vismaz vienas ģeniālas melodijas tajā — "pacifistu himnas" un tituldziesmas Iedomājies.

Vēl vairāk. Droši var teikt, ka "Yes" mainīja arīdzan civilizācijas vēstures gaitu — pēc saukļa "All You Need Is Love" šī bija otrā zīme, kas nostiprināja puķu bērnu paaudzes ideālās pasaules vīziju: bez vardarbības, kariem, politisko lielvaru diktāta, "kā būs visiem dzīvot". Galu galā bītlomānijas pēdas ir arī pēc leģendārās "mīlas vasaras" aktivizējušās politiskās antimilitārā protesta kustības pasaulē (iedomājieties miljonu meiču, kas kliedz — beidziet slepkavot mūsu puišus!) un ASV armijas kaunpilnā izgāšanās sešpadsmit gadu ilgušajā Vjetnamas slaktiņā, kas beidzās ar prezidenta Džeralda Forda paziņojumu 1975.gada 23.aprīlī "This war is over", nez kādēļ dziesmiņai White Christmas skanot no visiem skaļruņiem Saigonas ielās. Daudzi te atgādinās analoģiju ar PSRS iecerētajiem Afganistānas okupēšanas plāniem — padomju tanku okupācija sākās laikā, kad civilizētā kristiešu pasaule svin Ziemassvētkus, — 1979.gada 24.decembrī — , un arī šī "demokrātijas uzspiešana" izgāzās pēc desmit bezcerīga kara gadiem. Iespējams, kārtējā ilgstošā un, kā rādās, neveiksmīgā ASV militārā atrakcija ar demokrātijas ieviešanu Irākā ir signāls, ka pasaulē pietrūkst ļaužu, kas par visu vairāk vēlētos justies "mājīgi un silti", kas atminētos vārdu "jā" un kolektīvi to daudzinātu?

Šodien

Uzmanību!

Seko mums

Ziņas e-pastā

Aktuāli