Kā pārcirst mezglu?

Atzinusies, ka viņai pašai tā bijusi jauna, neizzināta pasaule, dziedātāja jaunajā gadā ar īpašu interesi gaidot pavasari, kad atgriezīsies, lai iekļautos V.A.Mocarta operas Dons Žuans jauniestudējuma darbā Latvijas Nacionālajā operā režisora Andreja Žagara vadībā. "Beidzot, pēc 14 gadiem man atkal būs pirmizrāde dzimtajā Operā!" — dziedātāja priecājas, atminoties, ka iepriekšējā pirmizrāde un vienlaikus debija LNO notika vēl teātra remonta laikā 1995.gadā uz Dailes teātra skatuves. Toreiz viņa spilgti atveidoja kaprīzās Mizetes lomu. Kāpēc pievērsies kamermūzikai? Vai tam ir īpaši iemesli? Pēdējā laikā man gribas mūzikā skart plašāku laukumu. Jūtu, ka beidzot esmu nobriedusi kamermūzikai, kam agrāk ar lielu pietāti metu līkumu, jo opermūzikas estētika man šķita tuvāka. Zīmīgi, ka visā pasaulē tagad sākusies vokālās kamermūzikas, vispār koncertmūzikas renesanse. Manuprāt, arī tāpēc, ka operas mākslā vismaz Vācijas tā dēvētais režijas teātris pārdzīvo dziļu krīzi! Šķiet, ka uz skatuves viss iespējamais jau parādīts un redzēts, režisori jau visu pateikuši un nu iestājusies stagnācija. Skatītājiem patīk klasiskās, bieži par "naftalīna iestudējumiem" dēvētās izrādes, kuru režisori neiet pret mūziku, kur nav bordeļa un izvarošanu, kailu dāmu, šokējošas ažiotāžas. Taču šīs izrādes iznīcina kritika, pārmetot, ka tās neiet līdzi laika garam. Cilvēki ir apjukuši un meklē sarunu ar mūziku ārpus operas. Tāpēc ir tik iespaidīga kamermūzikas un lielo vokāli simfonisko formu atdzimšana. Tie ir sarežģīti, nopietni darbi, kas prasa pūles iedziļināties, taču zāles ir klausītāju pilnas. Tāpēc tik lielu atsaucību gūst operu koncertversijas! Man kā operas mūziķei ir ļoti skumji, ka jauno, augošo paaudzi nevaru pievērst operas mākslai ar tādu intensitāti, kā gribētos. Man liekas — kamermūzikā šādu iespēju ir vairāk nekā mūsdienu izrādē. Jo kad ar tevi vienkārši runā pati mūzika, es varu uzrunāt sirdis tiešāk, dziļāk un saviļņojošāk, nekā izrādē caur režijas uzslāņojumiem, kuri ne vienmēr respektē mūziku. Diemžēl operu iestudējumi šodien arī reti sniedz iespēju piesaistīt šai mākslai jaunu publiku. Retums ir izrādes, uz kurām ir iespējams atvest bērnu. Mamma atved savu mīļo atvasi uz Karmenu, bet tur atveras priekškars un uz skatuves tiek rādīta viena izvarošana pēc otras… Es negribu, lai mans bērns operu iepazīst šādā veidā!Kopā ar Diānu Ketleri sagatavoto programmu nosauci par savu Ziemassvētku un gadumijas programmu. Tomēr tā neatgādina ne krāsainu svētku serpentīnu, ne balles spozmi, ne dāvanu paciņu. Tā ir gadu mijas pārdomu programma, kurā daudz runāts par cerību, par mīlestību. Tā liek domāt arī par nāvi, par šķiršanos. Mēs pasniedzam cits citam dāvanas, pārdomājam, kāds bijis aizvadītais gads, kas tajā bijis labs un veiksmīgs. Pieminam tos, kuri no mums aizgājuši. Man arī šī programma bija tāds kopsavilkums, jo tajā pieskaros tām vērtībām un patiesībām, kuras esmu tagad sev atklājusi. Būtībā tā bija par mīlestību. Par šķiršanos un satikšanos, par negaidītu laimi un priekšnojautām. Tajā atklāju sev citu Šūbertu. Man liekas, ka romantiskais komponists ļoti izģērbj. Bet tāda dvēseles atkailināšanās ne visiem der. Visbeidzot — man pašai šogad, paldies Dievam, Ziemassvētkos nebija jāstrādā. Beidzot Rīgā pie maniem vecākiem pulcējās visa ģimene — no Vācijas atbrauca mans vīrs ar mūsu meitiņu Lidiju un saviem vecākiem. Vai vari atļauties sevi redzēt kā romantisku būtni vai nākas kļūt pragmatiskai lietišķajā un nežēlīgajā konkurences un dinamiska stresa pilnajā laikmetā? Man šķiet, ka esmu līdzsvarota. Ka manī ir gan pragmatisms (pēc horoskopa esmu vērsis), gan sapņotājas būtība (jo pēc zodiaka zīmju horoskopa esmu strēlnieks). Es domāju, ka līdz šim esmu veiksmīgi savienojusi šīs sava rakstura divas puses. Jo sapņi, vēlmes un cerības ļauj un liek mums attīstīties. Bet pragmatisms neļauj aizmirst, uz kuru pusi tev jāvirzās un kādi soļi tev jāsper. Ļoti svarīgi, ka tas ir arī sarkanais stopsignāls tavā galvā, kas neļauj zaudēt koncentrēšanos uz to, ko dari. Uz kaut ko svarīgu, ar ko tu šajā brīdī nodarbojies. Šajā programmā es savai romantiskajai pusei ļāvu brīvu vaļu. Ļāvu tai lidot tā, kā tā vēlas. Vai bieži veicies sastapt mūziķus, ar kuriem saproties? Ar dažiem diriģentiem kopēja valoda izveidojas uzreiz. Ar dažiem tā bija izmisīgi jāmeklē. Tā ir ļoti liela laime, ja tu atrodi mūziķi, ar kuru tev ir ļoti maz verbāli jākomunicē un jāskaidro. Ir liela veiksme atrast cilvēku, ar kuru bez garas runāšanas, bez īpašas filozofēšanas nonāc pie patiesības. Man pēdējos mēnešos laimējies Latvijā sastapties ar lieliskiem, interesantiem mūziķiem. Piemēram ar orķestri Sinfonietta Rīga. Gan muzicējot ar to kopā, gan klausoties orķestra koncertu ar Diānu Ketleri, bija milzīgs prieks par to, kā diriģents Normunds Šnē ir audzis. Cik lielu žanru amplitūdu viņi spēj noklāt. Neskatoties uz to, ka krīze tagad ietekmē ikviena cilvēka un ģimenes dzīvi, varbūt arī, tieši pateicoties krīzei, īstas vērtības kļūst redzamākas.Tava gada atklājumu bilance? Bija gan negatīvie, gan pozitīvie atklājumi. Man pirmo reizi mūžā gadījās, ka tik daudzas izrādes nācās atcelt. Jo redz, izrādījās, ka arī man var būt augsta temperatūra un saaukstēšanās. Bija nepatīkami un rūgti pāris izrāžu atteikt arī Latvijā — turklāt tieši tās, kuras pati biju ļoti gaidījusi. Ārkārtēji sajūsmināja muzicēšana kopā ar maestro Rikardo Muti Mocarta Burvju flautas iestudējumā Zalcburgas festivālā. Es biju arī lieciniece tam, kā viņš diriģēja Otello, kurā titullomu dziedāja mūsu Aleksandrs Antoņenko. Tādu Otello, kādu to redz Muti, es pirms tam nepazinu! Tas man bija milzīgs atklājums, un bija liels prieks par to, cik spoži Saša ticis galā ar ļoti grūto uzdevumu. Muti ir pazīstams ar to, ka viņš neļaujas tradīcijām. Viņš tās lauž. Par to bijušai ļoti lieli skandāli. Piemēram, kad viņš tenoram Salavtorem Ličitram liedza dziedāt augsto do Manriko stretā (Verdi operā Trubadūrs). Milānas operā La Scala bija milzīgs skandāls. Arī Otello viņš lauzis daudzas tradīcijas. Līdz ar to man viņa Otello bija milzīgs stila interpretācijas un izpratnes atklājums. Kritiķi gan jauniestudējumu pēla, nesaudzējot arī slaveno diriģentu. Pārmeta par skaļo, trokšņaino orķestri. Tas ļoti atkarīgs no valsts. Piemēram, Francijā bija lieliskas recenzijas, jo franči pavisam citādi — daudz brīvāk un radošāk — attiecas pret tradīciju. Bet Austrijā cilvēki īpaši balstās uz pagātnes tradīcijām, viņiem jauna pieeja ļoti nepatīk. Ko darīt ar tradīcijām? Tās ir jākopj un jāsaudzē vai jālauž, jo traucē? Man šķiet, ka tradīcijas ir jākopj līdz tam brīdim, kad tās kļūst par nastu. Dzīve ir pietiekami sarežģīta, lai to vēl lieki sarežģītu. Ir jākopj tas, kas sagādā prieku, kas padara cilvēku laimīgu. No tā, kas kļūst par nastu, ir jāatbrīvojas. Bet, ja ir situācija, kad cilvēks no tās nespēj atbrīvoties, viņš var pārskatīt un varbūt mainīt attieksmi pret to, kas tieši šajā brīdī man šķiet nasta? Varbūt tas smagums, kas jānes, tik ļoti smags nemaz nav? Jo visa mūsu dzīve notiek mūsu galvās. Nesen izlasīju, ka latvieši jūtoties visnelaimīgākie pasaulē. Bet saulainās dienvidu zemēs pat patiltē staro laime un skan priecīgas dziesmas. Tās, protams, ir muļķības? Es nedomāju, ka tās ir muļķības. Ja cilvēks jūtas nelaimīgs, tā ir ļoti nopietna lieta. Nelaimīguma sajūta spēj saindēt visu dzīvi. Bet katram jāsaprot, kas tieši viņu dara nelaimīgu. Nu kas man par prieku par kurpēm, kuras es nevaru uzvilkt? Kas man no tā, ka es arī izlasīju apgalvojumu: latvieši ir visnelaimīgākā tauta pasaulē? Tā ir kaitniecība! Es labāk būtu uzzinājusi, kas ir izturīgā, ilgāk kalpojošā veļas mazgājamā mašīna, lai zinu, ko pirkt — kur lietderīgi ieguldīt naudu? Nu labi, patīk mums gausties. Vāciešiem arī mīļākais teiciens ir: Das Leben ist schwer — dzīve ir grūta. Un, ja esi pārliecināts, ka dzīve ir grūta, tad dzīve patiešām tāda arī būs! Manuprāt, dzīve ir brīnišķīga jau tikai tāpēc, ka tā ir. Mums ir dota iespēja dzīvot!Mūsu valsts 90.jubilejas priekšvakarā redzēju tevi Gustava Mālera astotās Tūkstošu simfonijas klausītāju tūkstošos Arēnā Rīga! Mani atskaņojums Imanta Rešņa vadībā ļoti sajūsmināja. Man tas bija milzīgs gods, ka varēju būt klāt un to piedzīvot. Tie bija mani Latvijas Dziesmu svētki! Var, protams, strīdēties par estētiku, vai (jau atkal!) par tradīcijām. Taču būtiskais ir, ka kaut kas tāds vispār bija iespējams — ka tāda smaga "štanga" tika pacelta! Jo tik lielu cilvēku masu saturēt kopā, motivēt un mobilizēt mākslai nav viegli. Ir milzīgs prieks, ka tas ir izdevies un ka to dzirdēja tik daudzi. Latvijas tautu tik vienotu kā 18.novembrī ilgi nebiju redzējusi. Tas mani saviļņoja līdz asarām. Tas lika daudz ko pārdomāt. Kaut vai par atribūtiku: tik daudziem cilvēkiem rokās bija mazi Latvijas karodziņi. Es Latviju tādu sen nebiju redzējusi un jutos ļoti iepriecināta un lepna. Vai ko līdzīgu vari vērot arī, dzīvojot Vācijā? Ka cilvēki ir lepni par savu zemi, jūtas vienoti? Vācijai ir cita vēsture, un viņi pret nacionālo izturas piesardzīgi. Taču tik banāla lieta kā Eiropas futbola čempionāts arī viņiem sniedza vienotības izjūtu un zināmas patriotiskas jūtas. Es dzīvoju Hamburgā jau deviņus gadus, taču pirmoreiz redzēju, ka vācieši brauc ar saviem karogiem, priecājas par savu nacionālo atribūtiku. Tas ir ļoti liels solis uz priekšu — ka cilvēki priecājas par sevi ne politiskajā nozīmē, bet par sevi kā tautu. Par savu valodu. Viņi vairāk sāk izkopt savu valodu un domāt par savu kultūru. Viņiem tas nav vienkārši. Ne tikai nacisma perioda dēļ, bet arī tāpēc, ka nacionālais folkloras materiāls, senais tautas dziesmu slānis ir zudis. Savukārt latviešiem uz iedzīvotāju ir vislielākais tautas dziesmu skaits Eiropā.Taču arī grūstīšanās pie siles kļūst nežēlīgāka un izdzīvošanas cīņa — histēriskāka. Šis ir visnežēlīgākās konkurences un ļoti lielu kārdinājumu laiks. Laiks, kad, par laimi vai man kā mātei, visticamāk, par nožēlu, bērni tagad daudz agrāk kļūst pieauguši. To ietekmē datori, televīzija, paātrinātais temps. Viņiem ir pilnīgi cita domāšana, aug pavisam citi cilvēki. Tibetiešiem ir koans — prāta spēles mīklu formā. Viens no visinteresantākajiem, vienkāršākajiem un trāpīgākajiem koaniem mūs šādi māca par praktisko dzīvi: ja tev ir spieķis, es tev iedošu spieķi. Ja tev spieķa nav, es tev to atņemšu! Ja par to domā un ja šo filozofisko mīklu attiecina uz mūsu dzīvi — tad es saprotu, kāpēc viss notiek tā, kā notiek.Atzīšos — nesapratu. Neba jau: kam ir, tam tiek dots? Varu izskaidrot ar savu piemēru. Kad sev teicu, ka neesmu gatava kamermūzikai, es tai arī nebiju gatava. Es baidījos, ka nespēšu to pienācīgi izjust un izprast. Bet tajā brīdī, kad pārstāju domāt par šo uzdevumu kā par nepanesamu nastu, likās: Inga, kāpēc tu tik ilgi esi gaidījusi? Esmu ievērojusi: ja es pēc kaut kā ārkārtīgi tiecos, šī lieta paliek tikai tiekšanās līmenī. Tikai ilgās. Un es to tā arī nesasniedzu. Es tos saucu par mezgliem. Ja tu šo mezglu pārcērt savā iekšējā būtībā, kaut kādā veidā situācija pati normalizējas un atrisinās. Un pēkšņi tu sasniedz to, ko tu vēlies. Bet vairs nesaspringstot. Tātad gudrība ir neskrien ar galvu sienā? To pierādījuši arī mani gadi Londonā. Kad domāju, ka man nav naudas, man tās arī nebija. Bet, kad es domāju, ka man tā ir — kaut varbūt tajā brīdī nav tieši makā — tā arī parādījās! Tas man ir sniedzis ļoti lielu mācību un attiecas uz visām dzīves jomām. Un, kad to spēju pilnībā aptvert, kļuvu laimīga, jo sapratu šīs dzīves jēgu. Saprati dzīves jēgu? Skan lepni. Tanī brīdī es kļuvu es. Es kļuvu brīva. Es nevis atguvu, bet sasniedzu savu iekšējo brīvību, ko ilgi biju meklējusi. Un tā atnāca pati par sevi. Citi māca, ka mērķtiecīgi, neatlaidīgi jāpūlas! Jācīnās. Nezinu, kā citus, bet mani sasprindzināšanās ārkārtīgi bremzē. Vienalga, vai pieķeros mūzikai vai zupas vārīšanai, vai tik nepatīkamām lietām kā nodokļu atskaites. Ja sāku un daru ar domu: johaidī, man atkal tas jāmācās, atkal zupa jāvāra, atkal tie nodokļi, birokrātija… Tad tie papīri pārtop par kalnu. Tā zupa negaršo. Tā mūzika "nemācās". Bet ja domāju: tagad mazlietiņ pamācīšos, izrādās, jau pēc pāris stundām esmu paveikusi ļoti daudz. Izvārīt zupu? Jāpaskatās, kas ir ledusskapī. Tajā nekā īpaša nav, bet zupa iznāk garšīga. Un nodokļus nokārtot izdodas viegli. Bet, ja pārlieku sasprindzinos, nekā prātīga nebūs. Tā ir mana dzīves pieredze. Es to neuzspiežu citiem un nepiedāvāju kā recepti visiem. Bet man tā der. Tomēr dzīve ir jāplāno, un tavs darbu kalendārs taču arī iezīmēts precīzi un iespaidīgi vismaz līdz 2012.gadam. Bet es uz to nesaspringstu. Laiks skrien. Vēl nesen mana Lidija bija tikko piedzimusi, bet pēc pusotra gada jau ies skolā. Jo vecāki kļūstam, jo ātrāk laiks skrien. Vāciešiem ir teiciens: kommt Zeit, kommt Rat — nāks laiks, nāks padoms. Tā ir. Es zinu — mērķi ir nosprausti, kad pienāks laiks, tad domāšu un strādāšu. Ko pati gaidi jaunajā gadā un novēli citiem? Es novēlu sev to pašu, ko visiem. Lai cilvēki ir laimīgi, lai viņi kļūst un jūtas apmierināti ar savu dzīvi. Lai turpina darīt to, kas sagādā prieku. Un, ja tā tomēr nav, lai cilvēkiem pietiek apņēmības un drosmes ķerties pie tā, kas viņiem spēj sagādāt gandarījumu un kur viņi paši sev šķiet savā vietā. Jo tikai tad mums ir iespēja sasniegt labus rezultātus, ja darām ar gandarījumu, mīlestību un degsmi.Vai tev — veiksmīgai dziedātājai un sievietei — vēl kā trūkst? Mēdz teikt: kad ir — tad gribas vēl! Bet ja godīgi — esmu sasniegusi iekšējo līdzsvaru. Esmu apmierināta ar to, kas esmu, ko daru un kādu dzīvi dzīvoju. Un esmu pārliecināta par to, ka tajā brīdī, kad tas, ko daru un kas esmu, man vairs nesniegs gandarījumu, prieku vai iekšējās brīvības sajūtu, savu dzīvesveidu mainīšu. Domāju, drosme man būs. Bet pagaidām man patīk dzīvot tā, kā dzīvoju. Jā. Es esmu laimīgs cilvēks. Man ir viss, ko vēlos: man ir dzīvi abi vecāki. Man ir ģimene, bērns un darbs, ko es mīlu. Man ir dzimtene, un es varu te atbraukt. Nav kā savulaik trimdas latviešiem, kuri sapņoja, dziedāja latviešu dziesmas un raudāja, zinot, ka Latvijā nevarēs nokļūt. Bet es iekāpju lidmašīnā un esmu klāt. Man ir deguns, kas ož, ausis, kas dzird, acis, kas redz, rokas, kas var kaut ko padarīt, un kājas, kas nes uz priekšu. Ko vēl varu vēlēties? Man ir viss. Tiksimies Dona Žuana pirmizrādē 15.maijā! *** Inga Kalna Dzimusi Rīgā 1972.gada 1.maijā Latvijas Mūzikas akadēmijas muzikoloģijas (1994) un vokālās mākslas (1997) bakalaure. Beigusi Lielbritānijas Karaliskās mūzikas akadēmiju (operas fakultātē) 1999. Trīsreiz saņēmusi Latvijas Lielo mūzikas balvu (1995, 1998, 2002), divreiz — balvu teātra mākslā (1995, 1999). 1994.gadā debitējusi kā operdziedātāja Paminas un Papagenas lomās V.A.Mocarta operā Burvju flauta, 1995.g. — debija Latvijas Nacionālajā operā Mizetes lomā Pučīni operā Bohēma. Goldberg Operatic Prize (Lielbritānija, 1997) ieguvēja. Bruce Millar-Gulliver Memorial Trust Award konkursa (Lielbritānija, 1999) uzvarētāja. Vilhelma Oberdoerfera balva Hamburgā. Kopš 1995.gada LNO soliste, kopš 1999.g. — Hamburgas Valsts operas (Vācija) soliste.Tagad brīvmāksliniece Sadarbojas ar maestro Renē Jakobsu un Rikardo Muti, viesojas Zalcburgas festivālos, Parīzes opernamos un citviet Eiropā, darba plāns aizpildīts līdz pat 2012.gadam.