Svinīgi un plaši, bet ar uzmundrinošu, enerģētisku ritmu fonā Siguldas pilsdrupas rāmā sestdienas vakarā pārskan latviešu tautasdziesma Trīcēj" kalni, skanēj" meži. Dzidrais, tembrāli krāšņais un siltais Sergeja Jēgera kontrtenors aizskan tālu pāri Gaujas senlejai. Līdz Turaidas pilij, kuras siluets lepni slienas pretējā kalnā. Tas sasniegs arī istabā, ja vien tajā ielaidīsiet vienpadsmit dziesmu skaņu ainavu, ierakstītu lauku baznīciņā Sesavā kopā ar diriģentu Māri Sirmo, orķestri Sinfonietta Rīga, dziesmu aranžētāju Raimondu Tigulu un Normundu Šnē pie skaņu režijas pults.
Šādi mūsu tautasdziesma vēl nav skanējusi, lai arī interpretācijas tai bijušas visdažādākās, sākot no latviešu profesionālās mūzikas pašiem sākumiem: no Cimzes, Jurjāna, Vītola. Caur domāšanas reformētāju Melngaili, jaunromantisko Aldoni Kalniņu, vitāli drastisko Romualdu Kalsonu. Caur spilgtākajiem folkloras jaunā viļņa pārstāvjiem Paulu Dambi un Edmundu Goldšteinu. Korī, kamermūzikā, orķestrī. Estrādiskajās
Kontrtenors un latviešu tautasdziesma patiesībā arī ir tieši šāds jauns konteksts. Tāda kombinācija nav bijusi un ir ļoti negaidīta. Tā lauž stereotipu par kontrtenoru kā baroka laikmeta un tā restaurāciju atribūtu. Jau agrāk, līdzās baroka operu ārijām iekļaujot mūsdienu kamermūziku (piemēram, R.Kalsona dziesmas), S.Jēgers parādīja, ka nevēlas "iecikloties" vienā žanrā un stilā. To apliecināja arī kopā ar saksofonistu Arti Gāgu Sesavā ieskaņotais albums Duende. Turpat diriģenta Māra Sirmā vadībā ierakstītā latviešu tautas dziesmu programma ir būtisks solis vēl tālāk. Skan tik dabiski, organiski! Programma veido vienotu veselumu. Līdzsvarotu, apgarota gaišuma un sirsnības pilnu. Vienkāršu, personisku, dzīvesgudru un siltu. Arī tāpēc, ka izraudzītas melodiskas dziesmas, nevis trejās notīs skandējama skarbā pirmatnība. Pērlītes poētiski apskaidrotajā noskaņā un rimtajā vienkāršībā ir Pie Dieviņa gari galdi ar klusajām, maigajām stabules iespēlēm, Mēnestiņis nakti brauca, Tumša nakte, Tek saulīte tecēdama, Tumsa, tumsa, kas par tumsu, kurām R.Tiguls piešķīris instrumentālus komentārus (pēcvārdus, starpspēles). Dziesmu izlase un tīra balss dabas un R.Tigula ambiento skaņu ainavā nomierina un līdzsvaro, atgādinot par cilvēciskākajām pamatvērtībām — ģimenes siltumu, mīlestību un prasmi atrast prieku ikdienas lietās. Ar dominējošo lirisku pārdomu noskaņu kontrastē divas izteikti ritmiskas, vitālas apdares: Aiz kalniņa dūmi kūpa pat vedina uz kārtīgu latvisku danci. Nebrīnīšos, ja to redzēšu jau nākamajos Deju svētkos! Patiesi lepni skan Rīga dimd, ko R.Tiguls balstījis ar marša ritmu.
Mūzikā vīd arī kaut kas no renesanses deju ritmikas: tā lauku sētas senatne ienāk Eiropas pilsētas laukumā. Kaut kas no