Orķestris ar Fēniksa likteni

Toreiz vislabākos orķestrus (protams, tos, kuri eksistēja šaipus dzelzs aizkara) še varēja baudīt vasaras koncertsezonās Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē un viesturnejas organizēja Goskoncert. Šoreiz to paveikusi uzņēmīga privāta aģentūra Art Forte, kurai pateicoties Rīgā ik gadu varam baudīt Krievijas teātru festivāla un festivāla Zelta maska izrāžu atbalsis, bet šogad klausījāmies arī izcilu, leģendāru operdziedoņu Dmitrija Hovorostovska un Hosē Karrerasa solokoncertus.Lietas, kas jāzina Gluži kā Fēniksam atdzimt no pelniem. Tāds bijis J.Svetlanova Krievijas Valsts akadēmiskā simfoniskā orķestra liktenis visjaunākajos laikos, XXI gadsimtā. Kamēr pašu orķestri šeit vairs nedzirdējām, mūs sasniedza plašu publiskotā, trīs gadus ilgā orķestra skandāla atskaņas. Ekonomisko krīzi, kas atspoguļojās sadzīves grūtībās, pārgurušie un izdzīvošanas stresa nomocītie orķestra mūziķi "atzīmēja", nostājoties pret savu ilggadējo vadītāju. Ik pa brīdim uz Krievijas Kultūras ministriju ceļoja sūdzības, mūziķi sasauca preses konferences, arvien asāk vainojot diriģentu visās problēmās. Viņam adresēja gan pārmetumus par mūziķu zemo atalgojumu, gan par viņa paša biežo prombūtni, diriģējot orķestrus ārzemēs. Visbeidzot 2000.gada aprīlī sekoja kultūras ministra Mihaila Švidkoja slavenā pavēle, ar kuru pēc 35 orķestra vadīšanas gadiem diriģentu atlaida no darba. Starp citu, vispirms orķestra glābšanā iesaistīja kādreizējo Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vadītāju Vasiliju Sinaiski, līdz 2002.gadā par orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu kļuva Marks Gorenšteins, kurš savulaik bijis šī orķestra vijolnieks. Pēdējo gadu panākumi orķestra viesturnejās Eiropas valstīs, šopavasar arī ASV, kā arī Luksemburgā par D.Šostakoviča simfoniju ieraksta albumu piešķirtā balva Supersonic Award pierāda, ka orķestris M.Gorenšteina vadībā ir pārliecinoši atjaunojies. Burtiski no drupām, tas tagad atkal ir augstā mākslinieciskā lidojumā — pierādīja arī koncerts Rīgā. Starp citu, orķestris ir atjaunots arī vārda vistiešākajā nozīmē, jo Gorenšteins sāka ar to, ka atlaida pilnīgi visus, kuri karoja pret Svetlanovu. No agrākā kolektīva orķestrī palikuši vien astoņi mūziķi. Rahmaņinovs dzimtajā valodā Vieskoncertā Rīgā, Lielajā ģildē svētdien, 19.oktobrī, orķestris Marka Gorenšteina vadībā patiesi un neatvairāmi saviļņoja Sergeja Rahmaņinova mūzikas programmā, kurā pilniem malkiem sniedza īsta lielā krievu stila mūzikas un muzicēšanas baudījumu: gan aizrautīgi un izteikti personiski intonētu un vijīgi audzētu melodisko līniju, gan romantisku dedzību, gan maigumu, ilgpilnu melanholiju un stihisku spēku krieviskā vērienā, sirsnībā un plašumā. Tieši šīm Rahmaņinova mūzikas raksturiezīmēm tik bagāta ir komponista pirmā, vēl dzimtenē aizvadītā jaunrades perioda devums — koncertam Rīgā izraudzītā 2.simfonija un 2.klavierkoncerts, kura solists turklāt bija Deniss Macujevs, viens no starptautiski visplašāk pieprasītajiem pianistiem šodienas mūzikas apritē. Starp citu, komponista psihiatram Nikolajam Dālam veltītais 2.klavierkoncerts izrādījās tikpat būtisks S.Rahmaņinova dzīvē un jaunradē, kā Gorenšteina atnākšana Svetlanova orķestrim. Tas komponēts, spilgti un aizrautīgi apliecinot atbrīvošanos pēc trīs gadus ieilgušas depresijas, kuru komponists pārdzīvoja pēc savas 1.simfonijas neveiksmīgā pirmatskaņojuma kolēģa Aleksandra Glazunova vadībā. (Stāsta, ka pirmatskaņojums bijis tik slikts tāpēc, ka tā diriģents pieredzes trūkuma dēļ nespējis tikt galā ar sarežģīto partitūru, vai pat, gluži vienkārši, bijis piedzēries! Bet kritiķu bultas, kā tas mēdz gadīties, trāpījušas simfonijas autoram… Atgūt pašapziņu komponists spējis tikai ar psihiatra palīdzību. Ne velti klavierkoncerts ir veltījums ārstam.) Klavierkoncerta lasījumā D.Macujevs valdzināja ar krievu Maskavas pianisma skolas virtuozo vērienu, emocionālo spēku un dvēseli, kurā runā sibīrieša pamatīgums un dabiskums. Klausoties, kā zem viņa spēcīgajiem pirkstiem zvana un krāšņi pilnasinīgi tembrā dzied Lielās ģildes Steinway klavieres, pat likās ka tās ir nomainītas ar lielāku, pamatīgāku mūzikas instrumentu. Saviļņojošā, līdzpārdzīvojumu rosinošā brīvībā, taču arī precīzā saspēlē, ieskaitot perfektu, sinhronu pūtēju spēli korāļa akordos un perfekti izstrādāto fugato polifoniju, orķestris M.Gorenšteina vadībā atskaņoja S.Rahmaņinova 2.simfoniju. Krievu mūzikas repertuārā patiešām nav nekā labāka par krievu orķestru stīgām — sākot ar grupas neatkārtojamo, sulīgi dziļo, mazliet eksaltēto dziedskaņu un beidzot ar koncertmeistara spilgti individuālo solo. Baudot orķestra stīgu dvēselisko dziedājumu, saņēmu to, kas bija ilgi, taču pilnīgi noteikti gaidīts. Toties lielais, negaidītais pārsteigums (sevišķi pēc pašas acīm vērotās, drakoniskās pūtēju dresēšanas mēģinājumā!) bija trausli liriskais, neticami maigais un klusais klarnetes solo simfonijas lēnajā daļā. Tam līdzi rezonēja ("dziedāja") dvēsele. Bet tiem, kas ilgojās efektīga, "riktīga spožuma", tas tika koncerta piedevās, kam orķestris bija pietaupījis Rīgā sen nedzirdēto Spāņu deju no Aleksandra Glazunova baleta Raimonda.