Ļaudis tērzē vēl uz ielas,
Tātad pusnakts vēl nav klātu;
Ļaudis tērzē jau uz ielas,
Tātad pusnakts jau ir pāri, –
Tikai pusnakts viņus valda,
Dara brīvus sapņu garus.
Rainis
Jānis Pliekšāns un Elza Rozenberga – Rainis un Aspazija – Latvijas slavenākais literātu pāris. Tomēr dzejnieku 150. jubilejas gadā goda vieta piešķirta Rainim, savukārt Aspazija ir kā papildinājums Tautas dzejniekam. Piemēram, letonika.lv brīvpieejas grāmatās sadaļā Rainim un Aspazijai 150 ir četri dzejnieces darbi, savukārt viņas vīram – 51 darbs. Aspazijai veltītās konferences pētījumā, kas izmantots par pamatu šim rakstam, secināts, ka Latvijā ir 66 ielas (arī bulvāri un prospekti), kuras nosauktas Raiņa vārdā, bet tikai 11 – Aspazijas vārdā.
Jāņem vērā, ka lielai daļai ielu nosaukums dots pirms 1990. gada. Raini komunistiskā vara atzina un izmantoja, lai viņa vārdā pārdēvētu PSRS varai neatbilstošus ielu nosaukumus. Interesanti, ka tāpat rīkojās arī pēc neatkarības atgūšanas, kad radās nepieciešamība no pilsētteksta izdzēst padomju simbolus, padzenot no panteona PSRS varoņus.
Jāuzsver, ka literātu pāra vārdos nosauktais ielu skaits, spriežot pēc Latvijas standartiem, ir visai kupls un neviens cits radošais pāris pilsētās nav iemūžināts tik plaši kā Rainis un Aspazija. Pētījumā izmantota pilsētteksta pieeja un novērtēta Raiņa un Aspazijas ielu atrašanās, ņemot vērā to attiecību pret centru un apzinot, kā apdzīvotās vietās ierakstīts literātu pāris.
Vēstures tēlu atcere
Pilsētu var skatīt kā mākslas darbu, gleznu, kurā uzmanību pirmām kārtām piesaista fokusa punkts un tikai pēc tam tiek ievērotas detaļas un sekundārie aspekti. Līdzīgi var runāt par pilsētām – ir centrs, vēsturiskais vai administratīvais, kas visbiežāk saistīts ar lielajiem transporta mezgliem, piemēram, autoostu, vilciena staciju. Ap centru veidojas perifērija. Svešinieks, ieradies pilsētā, nokļūst centrā, un tālākā orientācija notiek, pamatojoties uz objektu attiecību pret centru.
Pilsētas sirdī bieži tiek izvietoti prominentākie kultūras un administratīvās varas objekti, tādējādi šo pilsētas daļu padarot par de facto būtiskāko. "(..) pilsēta piedāvā sava veida informācijas katlu, kas ir pilns ar tekstiem un kodiem, kuri, dažādi izkārtoti, ieņem heterogēnu formu; tie var piederēt pie dažādām kultūrām un valodām," analizējot Horvātijas galvaspilsētas Zagrebas pilsēttekstu, raksta kultūras ģeogrāfijas pētnieces Laura Sakaja un Jeļena Staņica.
Apskatot ielas un to savstarpējās attiecības, apdzīvotās vietas kļūst par semiotisku struktūru, kurā var izlasīt vēsturi un atrast plašākas nozīmes, kā ikdienā tiek izkārtota dzīves telpa un kādi nosaukumi un nozīmes ir šajā telpā. "(..) pilsētas teksti reprezentē vai, iespējams, veido nacionālo varoņu kanonu – it īpaši tas novērojams galvaspilsētā," pētot Budapeštas pilsēttekstu, secina kultūras pētniece Emīlija Palonena.
Nosaucot ielas vēsturisku personu un tēlu vārdos, tiek strukturēta vēstures tēlu atcere un piemiņa. Piemēram, ielu skaita attiecība vien liecina par Aspazijas pavadones lomu Raiņa dzīvesstāstā, taču tas atklājas, tikai apskatot Latvijas pilsētu kopskatu.
Ielu vārdi ir svarīgi, jo pilsētnieks, pat nezinādams Aspazijas, Raiņa, Čaka vai Vācieša darbus, zinās viņu ielas un atminēsies personas eksistenci. Tēlu vārdos nosaukti pilsētu objekti nepieļauj to izzušanu. Izmantojot ielas, monumentus un piemiņas vietas, pilsētvidē tiek ierakstīti vārdi, kuri ir svarīgi varai, nācijai, kultūras pārstāvjiem un pilsētas iedzīvotājiem. Ar varas vēlmi veidot savu pilsēttekstu, iespējams, skaidrojams Raiņa pārsvars, jo PSRS laikā viņš bija atzīts un cienīts, kurpretī Aspazija tikai "tā starp citu piesaukta", ne velti 1940. gadā Rainim piešķīra LPSR Tautas dzejnieka titulu. Vienīgā Latvijas sieviete, kura to saņēmusi, ir Mirdza Ķempe.
Zelta zirga autors Olimpa tronī
Rainis neapstrīdami ir populārākā persona Latvijas pilsēttekstā – neviena cita autora, dzejnieka, vēstures vai fikcijas tēla vārdā nav nosaukts lielāks – 66 – ielu skaits. Dzejniekam pa pēdām seko Andreja Pumpura eposa varonis Lāčplēsis (34 ielas), Krišjānis Barons (13) un Krišjānis Valdemārs (11), liecina Valsts zemes dienesta (VZD) dati. Aspazija ar 11 ielām dala ceturto piekto vietu – uz kopējā fona viņas ielu skaits nav mazs. Tēlu vai personu vārdā nosaukto ielu desmitniekā viņa un Anna Sakse (3) ir vienīgās sievietes. Vārdi tiek ieausti pilsēttekstā, un veidojas Latvijas vēstures un leģendu tēlu panteons, kurā Olimpa tronī (Stikla kalnā) mīt Zelta zirga autors.
Aspazijai "pieder" laukums – Aucē. To līdz 1990. gadam sauca par Pionieru laukumu, bet valsts iekārtas maiņas rezultātā šo vārdu ar padomju pieskaņu izdzēsa no pilsētteksta lapām. Varas maiņas fakti redzami arī citur – Ilūkstē Ļeņina ielu 1990. gadā pārsauca par Raiņa ielu; Rīgā Aspazijas bulvāris padomju gados tika saukts par Padomju bulvāri; Raiņa bulvāris pirms 1920. gada saukts par Troņmantinieka bulvāri, tad ieguvis pašreizējo nosaukumu, vācu okupācijas laikā tas īsu brīdi bijis Alfrēda Rozenberga loks. Pilsētteksta koriģēšana neaprobežojas tikai ar dzejnieku vārdā nosauktajām ielām, piemēram, Rīgas centrālā iela, pirms kļuva par Brīvības vārda nesēju, tika saukta par Lielo Smilšu, Aleksandra, Lielā Aleksandra un Ļeņina ielu.
Tomēr pat Rainis nobāl vienkāršības un ērtības priekšā – pēc VZD datiem, skolas vārdā nosauktas 197 ielas, tām cieši seko Dārza (171) un Parka iela (169). Šādiem aprakstošiem ielu nosaukumiem ir svarīga loma, jo tie ļauj (vai vismaz ielas nosaukšanas brīdī ļāva) orientēties pilsētas vidē.
Tēlu un varoņu ielas krustojas tikai pa retam. Biežāk Raiņa un Aspazijas ielas krustojas ar Brīvības, Skolas un Saules ielām, bet no citiem panteona dalībniekiem – ar Krišjāņa Valdemāra ielām. Interesants ir jaunuzceltais ciems Beberi, kurā savstarpēji mijas Raiņa, Aspazijas, Ojāra Vācieša, Kārļa Skalbes, Annas Sakses, Annas Brigaderes un Ausekļa iela. Pētījuma gaitā nepierādījās arī pieņēmums, ka Rainim un Aspazijai blakus bieži varētu atrast viņu literāro tēlu vārdā nosauktās ielas.
Vienlīdzību starp abu dzejnieku ielām neatrast arī, ja salīdzinām apdzīvoto vietu izmēru, – Raiņa iela ir gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās (izņemot Bausku), turpretim Aspazijas iela no lielākajām apdzīvotajām vietām sastopama tikai Rīgā, Jūrmalā, Siguldā un Jelgavā. Jūrmalā, kur ir dzejnieces māja, 2013. gadā Akas iela tika pārdēvēta par Aspazijas ielu. Jāpiemin, ka Jūrmalā ir gan Jāņa Pliekšāna, gan Raiņa iela.
Centrā vai netālu no tā
Par nosacīto centru pētījumam tika izvēlēta autoosta, jo autobuss ir populārākais sabiedriskais starppilsētu transportlīdzeklis Latvijā. Mazākās apdzīvotajās vietās par centru kļuva galvenā (dažkārt vienīgā) autobusa pietura. Nosacīto centru atrast bija nepieciešams, lai varētu noteikt relatīvo ielu attālumu no apdzīvotās vietas "sirds".
Vairāk nekā 20 vietās Raiņa iela atrodas pašā centrā vai pavisam netālu no tā, un kopumā, izņemot dažas apdzīvotas vietas, ir skaidri redzams, ka Raiņa un Aspa zijas iela ir pilsētteksta centrā.
Raiņa ielās lielākoties nav lielu māju vai vietējo pārvaldes ēku, bieži vien tajās ir nelielas dzīvojamās mājas. Izņēmums ir Rīga ar Latvijas Universitātes, Vācijas vēstniecības, Rīgas 1. ģimnāzijas ēku un citām vēsturiski vai politiski nozīmīgām vietām un uzņēmumiem. Arī citās pilsētās, piemēram, Tukumā un Daugavpilī, Raiņa ielā atrodas izglītības iestādes, ir sastopamas arī piemiņas vietas un monumenti.
Līdzīgi kā Raiņa ielas, arī Aspazijas ielas ir centrā, tomēr nelepojas ar pārlieku lielu nozīmīgu un svarīgu objektu skaitu. Galvenokārt tajās ir nelielas dzīvojamās mājas. Dzejniecei ir krietni mazāk pieminekļu un piemiņas zīmju – ievērojamākais objekts ir Aspazijas māja Jūrmalā, kura gan atrodas Zigfrīda Meierovica prospektā.
Vidējais Raiņa ielas garums ir apmēram 1500 metru. Tomēr garumā Rainis gandrīz seškārtīgi pārspēj Aspaziju – garākā Raiņa iela atrodas Valkā (5063 m), garākā Aspazijas iela – Saldū (935 m).
Pilsētas naratīvs
Raiņa un Aspazijas iela ir vairāk nekā 70 apdzīvotās vietās Latvijā, lielākoties tās ir centrā. Tādējādi secināms, ka Rainis un Aspazija ir sava veida nacionālie varoņi, vēsturiski svarīgi tēli, kuriem apzināti atstāta vieta pilsētas centrā. Kā rakstījuši pilsētteksta pētnieki – ielas un monumenti veido pilsētas naratīvu, kas norāda un palīdz atcerēties kultūrai un varai svarīgos kanona tēlus.
Aspazijas trūkums lielpilsētās un samērā mazais Aspazijas ielu skaits drīzāk ir vēsturiska inerce, kuras radītās nevienlīdzības izskaušana vismaz pilsēttekstā prasīs ilgu laiku. Tomēr, kā redzams, pavisam nesen, 2013. gadā, Jūrmalā Aspazijas vārdā tika pārsaukta iela, un, iespējams, lai popularizētu dzejnieces ieguldījumu Latvijas kultūrā, arī citviet radīsies jaunas viņu godinošas ielas.
Aprakstītie pētījuma rezultāti pirmo reizi izklāstīti Raivja Vilūna un Betijas Turlajas referāta lasījumā Aspazijas 150 gadu jubilejai veltītajā zinātniskajā konferencē Dzimumsocialitāte kultūras un varas mijattiecībās.