Sadzīvē klusi smaidošais vai joku plēsējs - jaunības gados arī armijas orķestra Zveigznīte kapelmeistars jeb štabskapitan Dudočkin, kā pats sevi tolaik stādīja priekšā, mūzikā spēja savienot dziļu liriku ar neparastu himnisku pacēlumu. Reiz nākot no lielā tautas mītiņa 18. novembrī krastmalā, kur tautas kopkoris dziedāja līdzi Māras Zālītes un Ulda Stabulnieka Tik un tā - par visskaistāko Latviju, iegriezos viesnīcas Gūtenbergs restorāna zālē, kur dziesmas autors pa to laiku izklaidēja viesus klusi "dungodams" uz klavierēm. "Kāpēc neesi krastmalā, tur tavu dziesmu patlaban dzied!", Pārsteigumā izsaucos. "Man neviens neteica," atbildēja komponists. Un patiešām maz kurš droši vien atceras, kas šai dziesmai ir arī mūzikas autors – tik ļoti tā pieder mums visiem. Kā tautas dziesma.Vispilnīgāk Uldis Stabulnieks sevi izteica pie klavierēm, pats dziedot savas dziesmas. Bez pretenzijām uz "solista" spozmi, bez pretenzijām uz konceptuāla komponista statusu, bet ar izjūtu, kas apvienoja demokrātisko dziesminieka stila nepastarpinātību ar izsmalcinātu profesionāļa mēra izjūtu – kā viņa komponētājās Jāņa Rokpeļņa rindās: "Neskaramam nepieskaros, baltai zvaigznei kaklā karos tikai vārdos..."Dzejas izjūta bija komponista galvenā mūza – iedvesmotāja, līdzgaitniece, neatņemama daiļrades daļa. Kad Uldis savā nedaudz piesmakušajā, taču kā jau no Dārziņskolas laikiem izglītotam kordiriģentajam – koptajā tīrajā balsī izdziedāja Čaka Rīgai veltītās rindas: es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam, tad dzejas un mūzikas saplūsme ieguva gluži personificētu apjomu. Tas uzrunāja katru klausītāju atsevišķi, personiski, tieši.
Ulda Stabulnieka mūzikas atskaņojumos, pat teātra mūzikā līdzās aktieriem, bija īpaši svarīga autora klātbūtne. Un šo klātbūtni mēs visi paturēsim ne vien gaišā piemiņā, bet arī dziļi savas tautas kultūras vēsturē un savās sirdīs.
Ardievu, mīļais kolēģi, mīļais draugs Uldi! Mēs turpinām klausīties un klusi pie sevis dziedāt tavas dziesmas. Ar tevi pie klavierēm.
Ingrida Zemzare, Latvijas komponistu savienība.