Es jums iesākumā nevaru nepajautāt par attieksmi pret to, ko sauc par "Kariņa privāto lidojumu skandālu". It īpaši tāpēc, ka tas visai droši ietekmēs mūsu intervijas pamatu, par ko esam vienojušies – nākamvasar gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas un Jaunās Vienotības (JV) politisko smagsvaru sāncensību par Briseles amatiem.
Ziniet, man ir tādas dalītas jūtas, jo es nepiederu pie tiem, kuri paceļ acis pret debesīm un saka: "Tantiņa no pensijas sev nevar pārtiku nopirkt, a šis lido ar privātiem reisiem!" Ne jau tāpēc es to saku, ka viss ir oki-doki. Skaidrs, ka Valsts kontrolei to visu vajag ļoti rūpīgi izskatīt, kā tur bija ar tiem lidojumiem, vai tiešām nav vienkārši steidzis atgriezties mājās uz vīkendu par nodokļu maksātāju – gan mūsu, gan visas Eiropas – līdzekļiem. Bet tajā pašā laikā man ne visai patīk šie nepilnvērtības kompleksi "mēs maziņi, un mums nekur nav jābūt", kas lielā mērā arī ir pamatā šai kritikai par speciālo reisu izmantošanu bijušā premjerministra komandējumiem.
Manuprāt, tās galvenās kļūdas šeit saistās ar komunikāciju, ko arī Kariņš pats, cik var dzirdēt, ir atzinis. Komunikācijas kļūdas ir visa šī skandāla būtiska komponente. Un šeit ir viena liela mūsu problēma, kas neattiecas tikai uz šo vienu Kariņa gadījumu, bet varas struktūrām vispār, kuras dažkārt ne visai veiksmīgi komunicē. Protams, ir izņēmumi – dažkārt labāki, dažkārt sliktāki, bet šādas lietas ir maksimāli jāpublisko, jādara zināmas jau uzreiz, un tad arī seko sabiedrības reakcija, pēc kuras var rīcību pielabot. Bet, ja pēc cik tur gadiem nāk gaismā, ka iztērēti 600 tūkstoši vai 1,3 miljoni, tad cilvēki krīt ģībonī: "Ārprāts! Ārprāts!" Turpat
Visu sarunu lasiet avīzes Diena trešdienas, 13. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00