Šobrīd Latvijas darba tirgū ir ļoti liels pieprasījums pēc pārdevējiem, tirdzniecības pārstāvjiem, projektu vadītājiem, klientu servisa darbiniekiem, kā arī dažādām mehānikas, transporta un loģistikas nozares speciālistiem. Savukārt sarežģītāk ir IT, medicīnas speciālistu, tehnologu, inženieru un mārketinga nozarē. Liels retums ir vakances kultūras, mākslas, izglītības un lauksaimniecības sfērās.
Līdz ar ekonomikas atkopšanos, mainās arī pieprasījuma un piedāvājuma attiecība vakanču jomā. Tāpat daudzi uzņēmumi palielina savu darbinieku skaitu, jo pārdošanas, transportēšanas, apkalpošanas un ražošanas apjomi strauji pieaug. Pērnā gada nogalē kompānijas veiktais pētījums liecināja, ka arī darba devēju prognozes 2014. gadam ir optimistiskas attiecībā un personāla piesaisti un jaunu darba vietu radīšanu. Tāpēc šobrīd darba meklētājam ir gana daudz izvēles iespējas, kas tikai palielināsies un vairs nebūs tāda izmisuma situācija, kā tas bija brīdī, kad valsts ekonomikā valdīja lejupslīde. Nupat plašsaziņas līdzekļos izskanēja finanšu ministra apgalvojums, ka Rīgā un Rīgas reģionā trūkst darbaspēka, tomēr to nevar viennozīmīgi teikt par visām nozarēm. Protams, Rīgas un Rīgas reģiona darba devēji spēj daudz veiksmīgāk nokomplektēt darbiniekus nekā attālākie Latvijas reģioni – kaut vai tāpēc, ka Rīgā ir koncentrētas daudzas augstskolas, kur tiek veicināta aktīva augstskolu karjeras centru sadarbība ar tiešajiem darba devējiem un darba sludinājumu portāliem.
Ikdienā visai bieži dzirdami neklātienes strīdi starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Vieni saka, ka ir reāls darbinieku trūkums, bet otri sūdzas par dažādām darba devēju neizdarībām. Tas viennozīmīgi ir attieksmes jautājums – gan darba devējiem un darba ņēmējiem, gan arī valsts pārvaldei: ir jāsaprot, ka problēma tiks atrisināta tikai tad, kad dialogs notiks kā vienlīdzīgam ar vienlīdzīgu.
Vērojot kandidātu atlases procesu, redzams, ka darba devēji visai bieži grēko tieši komunikācijas ziņā, piemēram – nenosūtot atbildes vēstules, ignorējot jautājumus sociālajos tīklos, tāpat netiek sniegta pilnīga informācija par darba nosacījumiem. Savukārt darba meklētāji nevēlas pārlieku sevi apgrūtināt, lai sastādītu kvalitatīvu CV, pieteikumu vai elementāri sagatavotos darba pārrunām. Pretendentam ir jāapzinās, ka darba meklēšana pati ir reāls darbs, nevis izklaide. Zīmīgi, ka itin bieži gan darba devēji, gan darba ņēmēji cer uz "visu gatavu", no sevis neko neieguldot. Piemēram, darbinieks nevēlas pārpūlēties, pierādot sevi ikdienas darbā vai izmantojot visas uzņēmuma piedāvātās iespējas mācīties, apgūt kaut ko jaunu vai vienkārši paplašināt savu prasmju robežas. No otras puses, tikai retais darba ņēmējs ir gatavs izaudzināt sev darbinieku, pamanot viņa talantus un palīdzot tos attīstīt.
Pieprasījums pēc kvalificētiem darbiniekiem, diplomētiem nozaru speciālistiem vienmēr ir bijis un būs, tomēr, lai veiksmīgi startētu un piedāvātu sevi darba tirgū, ar diplomu vien nepietiek. Vienmēr ir būtiska daudz apspriestā darba pieredze, ko topošajiem speciālistiem būtu jāiegūst paralēli savām studijām, izmantojot skolu vai augstskolu piedāvātās prakses iespējas, tāpat aktīvu iesaistīšanos un darbu projektos arī bez finansiālās atlīdzības. Reizēm cilvēks, ieguvis maģistra grādu vai pat divas augstākās izglītības, tomēr nav strādājis nozarē un tāpēc reāli darba tirgū spiests ienākt gluži kā "balta lapa". Neskatoties uz iegūto izglītību, viņam sava karjera ir jāsāk veidot no pašas apakšas, līdz ar to piedāvātais atalgojums bieži neatbilst cerētajam. Tādos brīžos darba ņēmējam rodas sajūta, ka viņš netiek adekvāti novērtēts. Savukārt otrā vai trešā kursa students, kuram vēl nav diploma, bet jau ir iegūta darba pieredze praksē vai dažādos projektos, darba devēju acīs bieži kotējas augstāk par jaunizceptu absolventu. Jaunam cilvēkam ir jāsaprot, ka tas ir nozīmīgs ieguldījums viņa nākotnē – paplašinot zināšanu apjomu, tiek iegūta arī svarīga pievienotā vērtība – reāls kontakts ar esošiem nozares speciālistiem, kuri sniedzot padomus, palīdz jaunajiem censoņiem apjaust savas spējas un vietu darba tirgū. Protams, būtiski ir darba pieredzi iegūt tajā konkrētajā nozarē, kas tiek apgūta studijās. Tāpat darba devējiem ļoti patīk, ka jaunie ikdienas darbā apliecina pašiniciatīvu – tādā veidā palielinās viņu vērtība nākamo priekšnieku acīs.
Darba ņēmēja spēja pielāgoties darba tirgus prasībām lielā mērā joprojām ir saistīta ar viņu rakstura vispārējo "elastību". Tāpēc gados jauniem cilvēkiem ar labām komunikācijas iemaņām un atvērtu domāšanu, ko papildina svešvalodu pārzināšana un datorprasmes, nav problēmu ātri adaptēties jaunās situācijās un pat apgūt darbus, ar kādiem iepriekš nav bijusi saskarsme. Savukārt grūtāk pielāgoties mainīgajai darba tirgus specifikai ir cilvēkiem pēc 50 gadiem – īpaši tad, ja ir zaudēts darbs, kurā varbūt strādāts visu dzīvi. Psiholoģiski smagi ir apgūt jaunas prasmes, kas iepriekš nav bijušas vai nešķita vajadzīgas – savukārt darba devējs jau gaida gatavu kandidātu, kuru tikai jāiepazīstina ar darba vietas iekšējiem noteikumiem.