Vislielākais sarūgtinājums, ja mediķiem jāsaskaras ar situācijas vienpusēju, deformētu un nepārbaudītā informācijā balstītu traktējumu. Turklāt nereti pilnīga informācija publiski nav izpaužama, kas vienai pusei bez pūlēm ļauj rakt dziļākus ierakumus. Kaut gan nekāds karš mums nav vajadzīgs. Tikai sadarbība.
Stāstam par draudiem ministrijai ir otra puse
Jebkurai medaļai ir divas puses. Šajā gadījumā: viena, ko redz pacients, un otra, ko redzam mēs slimnīcā, bet ko sabiedrībai pilnībā ieraudzīt nav iespējams. Jo Ārstniecības likums un citi normatīvi, kas regulē personas datu aizsardzību, mums liedz šādu informāciju publiskot.
Arī stāstā par it kā atteikumu jaunai sievietei, kuras tēvs pēc tam draudēja Veselības ministrijas darbiniekiem, ir otra, sabiedrībai nezināma puse, – ierodoties Gaiļezera stacionārā, šai sievietei tika sniegta medicīniskā palīdzība atbilstoši visām pacientes sūdzībām, ar kurām viņa vērsās pie mums - tika sniegtas gan speciālistu konsultācijas, gan veiktas nepieciešamās analīzes un izmeklējumi. Viss process ir fiksēts arī mūsu video novērošanas kamerās, un ieraksti tiks nodoti tiesībsargājošajām iestādēm. Informāciju par to, kas šajā konkrētajā gadījumā notika “ārpus kadra” un, kas ļautu sabiedrībai iegūt pilnīgu priekšstatu, mediķi nedrīkst izpaust publiski, un gala rezultātā tiek noķengāti. Diemžēl šis nav vienīgais tāds gadījums.
Kurš ir ieguvējs šādu situāciju rezultātā – vai tādējādi tiek veicināta sadarbība, kas ir pamatā ārstniecības procesam? Pacienti un medicīnas personāls tiek nostādīti katrs savā ierakumu pusē kā ienaidnieki, bet tas nebūt neveicina situācijas uzlabošanos. Kā ārstiem šādā situācijā tālāk strādāt?
Tas pat nav stāsts par katastrofālo naudas trūkumu sistēmā, kas tiek piesaukts pie visām problēmām. Mēs kā ārsti uzņemamies pienākumu sniegt medicīnisko palīdzību, bet gribam īpaši uzsvērt, ka pacientam arī ir pienākums – pienākums līdzdarboties šajā ārstniecības procesā. Mēs nevaram nevienu piespiest pret viņa gribu un, ja pacients pat aktīvi pretdarbojas ārstēšanas procesam, neievēro ārstu norādījumus, ignorē elementāras prasības, tad viņam pašam ir jāuzņemas atbildība par sekām.
Universitātes slimnīca kā lieljaudas poliklīnika
Jā, Neatliekamās palīdzības klīnikā, pēc katras konkrētās situācijas izvērtēšanas, cilvēks var saņemt atteikumu stacionēt, un tas notiek skaidri atrunātos gadījumos. Diemžēl virsroku lielākajā daļā stāstu, kas izskan publiski, ņem emocijas un daudz mazāk vai pat nemaz tiek skaidrots par to, kāpēc stacionēšana universitātes slimnīcā tiek atteikta, vai patiesībā daudz biežāk – kāpēc pacients tiek nosūtīts uz citu, specializēta profila ārstniecības iestādi, vai tālākai ambulatorai ārstēšanai?
Tēlaini izsakoties, ja cilvēks grib nopirkt auto logu šķidrumu Rimi lielveikalā, viņš to saņems; bet, ja viņam būs vajadzīgs lodveida šarnīrs, viņš noteikti saņems atteikumu ar norādi doties uz auto salonu, kas specializējas šādu preču tirdzniecībā. Aizvainots par to, ka viņam nav pārdots tas, ko viņš vēlējies, cilvēks zvana žurnālistiem un publiski noķengā pārdevēju par neiejūtību un vienaldzību. Vai šajā situācijā pircēja rīcība ir adekvāta?
Šodienas reālā situācija ir tāda, ka universitātes slimnīca ir spiesta strādāt lieljaudas poliklīnikas režīmā, kas būtu neiedomājami citās Eiropas valstīs. Bet atgādināšu – universitātes slimnīcai būtu jāstrādā primāri ar sarežģītākajiem medicīniskajiem gadījumiem. 60% no visiem pacientiem, kas šeit ierodas paši, palīdzība pirmkārt būtu jāsaņem pie saviem ģimenes ārstiem, vai vietējās poliklīnikās pie dežūrārstiem. Ja šāds cilvēks tomēr izlemj doties uz Gaiļezeru, tad viņam ir jārēķinās ar ilgāku gaidīšanu rindā, kamēr paralēli palīdzība tiek sniegta pacientiem, kas šeit ir nogādāti smagākā stāvoklī.
Tas ir tāpat, kā tad, ja mājās ir beigusies maize, jums ir iespēja aizskriet līdz piemājas tirgotavai, bet protams, jūs varat arī sēsties mašīnā un doties uz lielveikalu, kas pilnīgi noteikti aizņems ievērojami vairāk laika, jo pie kasēm, visticamāk, pircēji stāvēs garās rindās ar pilniem iepirkumu groziem. Vai šādā situācijā tiešām ir pamats vainot pārdevējus?
Palīdzība, ko Gaiļezerā nesniedz
Tā kā ir noteikti palīdzības veidi, kas šeit netiek sniegti, praktiski katru nedēļu nākas atteikt gan dzemdējošām sievietēm, kuras protams, ir neapmierinātas, kad novirzām viņas uz Dzemdību namu, nosūtīt pacientus ar lipīgām infekciju slimībām uz Infektoloģijas centru, lai neapdraudētu tos, kas ir stacionēti šeit, informēt, ka pacientiem, ar sejas-žokļu problēmām, vai, kuriem nepieciešama LORa palīdzība, ir jāvēršas Stradiņos utml. Silts ieteikums potenciālajiem pacientiem - ja izsauksiet Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi, tā jūs nogādās ārstniecības iestādē, atbilstoši jūsu simptomiem un jūsu sniegtajai informācijai, bet, ja dodaties uz slimnīcu paši, lūdzu, iepriekš noskaidrojiet, kurā ārstniecības iestādē kādu palīdzību sniedz! Šādu informāciju var saņemt Nacionālajā veselības dienestā, darba dienās pa tālruni 80001234, mājas lapā www.vmnvd.gov.lv, vakarstundās un brīvdienās, zvanot uz ģimenes ārstu diennakts konsultatīvo tālruni – 66016001.
Mēs katru dienu saskaramies ar situācijām, kurās pacientam slimnīcā tiešām primāri nav pamata atrasties, tāpēc arī aicinām atcerēties, ka tad, kad problēma nav neatliekama, pacientam par saņemtajiem pakalpojumiem var nākties norēķināties saskaņā ar maksas pakalpojumu cenrādi.
Ārzemēs dzīvojošie brauc ārstēties uz Latviju
Noslēgumā: cilvēki, kuri ir saskārušies ar veselības aprūpi kādā citā Rietumeiropas pilsētā, ļoti labi zina, cik sarežģīts process tas ir, un cik garas stundas stacionāru uzņemšanas nodaļās šajās valstīs var nākties gaidīt, kas ir pilnīgs pretstats tam, ko rāda populārās filmās par ārstiem. Piemēram, Skandināvijas valstīs pat pacienti ar lauztu roku sēž kopējā rindā vairākas stundas un arī tad pirmo apskati veic medicīnas māsa, un, ja situācija ir viegla vai vidēja, tad pacients līdz saskarei ar ārstu nemaz nenonāk. Salīdzinoši Latvijas veselības aprūpe ir ievērojami pieejamāka, uzņemšanā kopā ar ārstiem - stažieriem dežūrē augsti kvalificēti ārsti speciālisti, to starp docenti un profesori, tāpēc nav brīnums, ka ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi uz šejieni brauc ārstēties, jo tā ir gan ērtāk, gan lētāk.
Esošajā finansiālajā situācijā, visi, kas vēl ir palikuši strādāt valsts veselības aprūpes sistēmā, īpaši universitātes slimnīcā, kur slodze ir ārkārtīgi liela, pirmkārt, to dara tāpēc, ka vēlas palīdzēt pacientiem! Šī nav vieta, kur labi pelnīt bez liela stresa. Mēs nenoliedzam, ka ir problēmas, situācijas mēdz būt emocijām piesātinātas, bet visproduktīvāk tās ir atrisināmas slimnīcā uz vietas. Mēs aicinām saglabāt cieņu vienam pret otru, novērtēt un cienīt to, kas mums ir pieejams (kā redzam, dažbrīd pat augstākā līmenī un daudz operatīvāk nekā citās Eiropas valstīs). Un – ārstēšanas process ir veiksmīgāks un sekmīgāks, ja ārsta un pacienta skatījums uz problēmu ir vienots, t.i., šajā zonā viņu "pasaules skatījuma kartes" pārklājas. Tad palīdzība ir daudz efektīvāka, un arī pacients ir līdzatbildīgs dalībnieks šajā sadarbībā.