Fragments no intervijas:
Nevienam nav noslēpums, ka Krievijas kravu plūsma uz Latvijas ostām, tajā skaitā Rīgas ostu, mazinājusies. Vai reorganizācija saistīta arī ar šiem procesiem?
Tas, ka katru gadu kravu plūsma no austrumiem krītas vidēji par 8%, nevienam nav noslēpums. Iespējams, šogad šis kritums būs mazāks. Rīgas osta stabili attīstījās līdz 2014. gadam, kad Rīgas ostā kopējais kravu apgrozījums gadā sasniedza 40 miljonus tonnu. Savā ziņā šis apjoms ir tuvu maksimumam. Vēl apgrozījumu iespējams palielināt līdz 50 miljoniem tonnu gadā, kas nozīmētu, ka visi ostas termināļi tiek noslogoti 100% apjomā.
Mēs esam gan padziļinājuši ostas akvatoriju, gan izbūvējuši dzelzceļa pievadus – starp citu, dzelzceļa izbūve nemaz nav ostas funkcija, tomēr mēs to īstenojām, lai nodrošinātu vajadzīgo infrastruktūru ostā strādājošajiem uzņēmējiem. Savukārt līdz ar ostas akvatorijas padziļināšanu objektīvi samazinājies ostā ienākošo kuģu kopējais skaits – tagad var uzņemt kuģus ar lielāku kravnesību un attiecīgi iegrimi. Taču tas automātiski nozīmē – vai mums nepieciešami 28 loči?
Katrs attīstības posms sev līdzi nes citas izmaiņas.
Jebkurā gadījumā viens ir skaidrs – zaļi dzīvot vairs nevar.
Ir jārēķina, jāanalizē, jāatsakās no tām funkcijām vai instrumentiem, kas jaunajos apstākļos vairs nav nepieciešami. Sevišķi rūpīgi jāplāno darbība nākotnē, ņemot vērā arī Krievijas paziņojumus ik pa laikam par mērķi pārorientēt visas savas kravas no Baltijas valstu ostām uz Krievijas ostām. Viens ir retorika, tomēr Rīgas ostai jārēķinās arī ar varbūtību, ka kādā brīdī kravu apjoms var dramatiski kristies. Mums jābūt tam gataviem.
Rīgas ostai ir plāns B gadījumam, ja Krievijas kravas uz Rīgu vairs nenāks?
Mūsu mērķis nekad nav bijis pārtrumpot Krievijas ostas. Pie noteiktiem apstākļiem Krievijai kravu transportēšana caur savām ostām vienmēr būs arī ekonomiski izdevīgāka nekā caur Baltijas valstu ostām, tajā skaitā Rīgas ostu. Tomēr mēs vienmēr esam definējuši, ka Rīgas osta grib būt nākamā uzreiz aiz Krievijas ostām. Visu cieņu Ventspils ostai, tomēr tā ir 200 kilometru tālāk nekā Rīga, attiecīgi kravas transportēšanas izmaksas pieaug par četriem eiro par tonnu.
Turklāt skatīsimies tomēr pavisam reāli – Krievija tā nevar viennozīmīgi pilnībā un uz visiem laikiem atteikties no mūsu ostām.
Ziemas mēdz būt dažādas. Bijušas ziemas, kad pilnībā aizsalst Somu līcis un tā ledu ir ārkārtīgi grūti salauzt, lai nodrošinātu kuģu satiksmi. Līdz ar to, manuprāt, Krievija šo rezerves variantu nekad pavisam ciet nevērs. Cits jautājums – cik daudz no kopējā kravu apjoma tiks transportēts mūsu virzienā.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas, 20.decembra, numurā!