Savu vietu vēsturē jau iezīmējis četrripu olimpiskais simbols ar zvaigznīti Amerikas vietā. Arī atklāšanā aizsnaudies Dmitrijs Anatoļjevičs jau apskrējis apkārt pasaulei un atgriezies atpakaļ uz slēpēm 123 apsargu gādīgā pavadībā.
Tas nu būtu pārdzīvots un izrunāts.
Tagad letiņš gāžas dīvānā un ņemas vērot pašu sportu. Starp citu, vienmēr kā tāds mietpilsonības un mazkustības simbols tiek minēts tieši dīvāns. Tos vajadzētu no 2020. gada Eirosavienībā aizliegt reizē ar plastmasas maišukiem.
Bet, kamēr nav aizliegts, letiņš tam virsū un skatās televizoru. Viņš vairs nav pasīvs dzīves vērotājs, bet enerģisks un aktīvs pareizā viedokļa paudējs. Viņam ir GADŽETI.
Ātri kļūst skaidrs, ka uz olimpiādi no Latvijas nosūtīti nepareizie cilvēki. Neparāda vajadzīgos sasniegumus un nemāk mentāli pareizi kaunēties par nesasniegto. Letiņš nekavējoši "gadžetē" pārdzīvojumus sociālajos tīklos un ziņu portālos.
Rastorgujevs biatlonā. 17-tā vieta sprintā, protams, drīzāk slikta nekā laba. Bet trakākais, ka jaunais cilvēks apmulsumā piemin salīdzinājumu - sniegs šķitis ar kaut ko nobērts. Neesot slīdējis.
Ahā! Tev neslīdēja, kādēļ citiem slīdēja? Sliktam dejotājam bumbas maisa! Kā nav kauna! Prom, prom!
Tālākos biatlona notikumus jau paši redzējām.
Daži latvju sportisti kalnu un līdzenumu slēpošanās favorītos neskaitās un nostartē arī gana žēlīgi. Distančnieks Liepiņš vaļsirdīgi atzīst, ka gribējis pārspēt lietuvieti, kas arī izdevies. Liepiņam 66., braļukam 67. vieta.
Vaīīī, kā letiņš uz to noreaģē! Tas tak ārprāts pieļaut par budžeta naudu šādas privātas rēķinu kārtošanas. Kur skatās Valsts kontrole?! Kauns!
Mārtiņš Rubenis letiņu, protams, arī neapmierina. Mārtiņam gan lielāks uzticības reitings, jo viņš, pretēji Zatleram, nav par "jeģinij Kitai" /latv. val. - viena liela, smuka Ķīna/. Diemžēl kredīts ātri tiek deldēts, neveikli izsakoties - "pa lielo rēķinu esot ar startiem apmierināts".
Kā nav kauna!? Nemāk runāt! Pārkrievojies!
No masīvas lamāšanas kamanu vīrs izsprūk, jo letiņa uzmanību vairāk saista zelta ieguvējs - vācietis Fēlikss Lohs. Plašs radošs poligons, vieniem uzvārdu izlokot un otriem tos pirmos kauninot.
Par šorttrekistu Puķīti arī skaidrs. Nu palaimējās tikt pusfinālā, bet tur pilns ar milzīgu izmēru grandiem. Mums tālāk netikt nekad, nekad, nekad…
Pēc PAREIZĀ letiņa vērtējuma, uz Sočiem lietderīgi bija braukt tikai Martinam Dukuram. Vienam. Lai netērē lieki budžeta līdzekļus.
Tomēr arī te pie apvāršņa kauna mākoņi. Pirmajos treniņbraucienos Martinam 3.-4. vieta - ja nu to zeltu nedabūs… tas būšot tik gigantiski milzīgs kauns…nu īsti nav pietiekami apjomīga salīdzinājuma…varbūt kā Jupiters. Un visi visur par Latviju smietos. Aizbrauc, piemēram, prezidents uz kādu līderu tikšanos - nekas nevar sākties, jo visi smejas, ar pirkstiem rādīdami un vēderus (kam ir) turēdami. Neko nevar darīt, jābrauc mājās.
Varētu pieņemt, ka dīvāna letiņa ieteikums - uz olimpiādi vispār nebraukt, lai nav tie megakauni jāpiedzīvo. Un nauda ietaupīsies.
Tomēr - nu kā tas izskatīsies? Visi ir, mūsu nav. Kauns!
Nemaz īsti nav iespējams noteikt PILNĪGI PAREIZO VIEDOKLI - KĀ tad jārīkojas, lai nebūtu kauna. Meklējumi turpinās. Pagaidu risinājumu teiksim dzejnieka vārdiem - tad, kad nevar neko darīt, vajag atslābt tik un baudīt (© Bundža).
Ak, jā. Interesanti, kas būtu noticis, ja piektais olimpiskais aplis neiedegtos… Latvijā?
* ļoti neatkarīgs konsultants