Kā tieši eirozona pārvarēs krīzi, nav zināms. Padome apzinās problemātiku, kas saistīta ar Dienvideiropas valstu sliktajām finanšu plānošanas tradīcijām, uzsverot, ka valstis, kas gadu desmitiem nav spējušas saimniekot un ir zaudējušas partneru uzticību, ir pelnījušas bargāku attieksmi no ES puses. "Šobrīd ir izveidojusies absurda situācija – valstij ar zemākiem dzīves standarta rādītājiem ir jābalsta tāda eirozonas partnere kā Grieķija, kurā kā caurā mucā pazūd Igaunijas smagā darbā sarūpētie finanšu līdzekļi,” uzsvēra DP Tautsaimniecības padomes eksperts Kalvis Vītoliņš, piebilstot, ka Latvija nedrīkst piekrist līdzmaksājumiem tik ilgi, kamēr tā nav sasniegusi vidējos ES atalgojuma rādītājus veselības, izglītības un drošības jomās, un tā nedrīkst piekāpties, kamēr mūsu zemnieku saņemtie tiešmaksājumi nelīdzinās vidējam ES tiešmaksājumu līmenim.
Tāpēc Latvija, īstenojot eiro ieviešanas mērķi, nedrīkst zaudēt pašapziņu un kopā ar saviem tuvākajiem partneriem - Lietuvu un Igauniju, tai jākļūst par valsti, kuras pausto viedokli sadzird Eiropas Savienībā. Jāpatur prātā, ka 2015. gadā Latvija būs ES Padomes prezidējošā valsts. Otras tik labas iespējas sevi apliecināt kā pilntiesīgu dalībvalsti un ietekmēt ES virzību tik drīz var arī nebūt. “Šis ir laiks, kad Baltijas valstu politiķiem vajadzētu strādāt, lai izveidotu kopīgu ekonomisko interešu lobija sistēmu, kuras katastrofāli pietrūkst. Baltijas valstīm kā kolektīvam spēkam neatlaidīgi jāpieprasa Grieķijas izslēgšana no eirozonas, uzsverot, ka ES līdzīgi jārīkojas arī ar citām valstīm, kuru finanšu plānošana nebūs disciplinēta un kuras vēlēsies dzīvot tikai kā patērētājas,” sacīja biedrības Tautsaimniecības padomes vadītājs Krišjānis Feldmans.
“Nobalsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, mēs nobalsojām arī par iestāšanos vienotā naudas sistēmā. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka toreiz mūsu valsts ekonomika nebija tik sakārtota kā šobrīd, kad mūsu partneri var būt droši par to, ka esam prognozējama un uzticama dalībvalsts,” uzsvēra Kalvis Vītoliņš, atgādinot, ka ar prognozējamību un uzticamību mūsu dalība ES nebeidzas, bet gan tikai sākas. Viņaprāt, turpmāk ļoti svarīgi būs tas, vai valsts spēs pilnvērtīgi aizstāvēt savas ekonomiskās intereses. To var paveikt vienīgi valstiski domājoši, bet ne grāmatveža tipa politiķi. Un Latvijā šobrīd ir dramatisks valstiski domājošu politiķu trūkums.
Raizes uzņēmējiem rada arī neskaidrība par eiro ieviešanas izmaksām un vēl nezināmo Latvijas lata maiņas kursu, kas konkrēti tiks nosaukts tikai nākamā gada jūnijā. Viņus māc bažas par to, ka lata maiņas kurss varētu būt neizdevīgs. Tomēr, baidoties no nezināmā, ir jāņem vērā tas, ka eiro ieviešana ir Latvijas ilgtermiņa mērķis, kura īstenošanā jau daudz ir ieguldīts. Pāreja uz eiro vienmēr būs saistīta ar izmaksām, un nav lielas atšķirības, kurā brīdi tās nāksies uzņemties – tagad vai pēc pieciem gadiem. Šajā saistībā nedrīkst aizmirst to, ka iestāšanās eirozonā valstij dos iespēju lētāk aizņemties, bet uzņēmējiem ietaupīt, jo tiem neradīsies valūtas konvertēšanas izmaksas. Ja mūsu mērķis ir ieviest eiro, tad labāk sākt šīs priekšrocības izmantot pēc iespējas drīzāk.
Ļoti svarīgi ir apzināties to, ka Latvija šobrīd atbilst visiem Māstrihtas kritērijiem un ir saņēmusi starptautisku atbalstu eiro ieviešanai. Tas ir ilgstoša un sabiedrību ļoti nogurdinoša darba rezultāts, kas sasniegts, bieži vien pieņemot sabiedrībā nepopulārus reālpolitiskos lēmumus. Atteikties no tā, ko paši esam sasnieguši, būtu apstāšanās augšupejas procesā un krišana atpakaļ nezināmajā. Nav zināms, vai nākotnē Latvija būs spējīga sasniegt visus šos rādītājus, vai arī tai nāksies dzīvot citā tempā un, iespējams, zaudēt savu virzību uz Rietumiem. Vai latvieši ir gatavi jau tagad, kad pagājuši tikai divdesmit gadi pēc okupācijas režīma sabrukuma, pagriezt Eiropai muguru? “Domāju – mūsu bērniem un mazbērniem tas izmaksātu nesalīdzināmi dārgāk nekā iespējamais īslaicīgais cenu kāpums eiro ieviešanas gadījumā,” secināja K. Feldmans.